3.3. Īpašību līdzība
Cilvēkam sevī ir jāattīsta īpašības, kuras viņam ļautu pārvarēt pasauļu apslēptību. Iztēlojieties, ka jūs no manis slēpjaties. Kas tādā gadījumā notiek? Es jūs redzu, taču iekšēji jūs nejūtu. Reizēm cilvēki saka viens otram: “Tu mani nesaproti”. Tad, lūk, Radītājs vēlas, lai mēs iemācītos Viņu saprast. Viņu saprast ir iespējams tikai atbilstoši tam, cik lielā mērā mēs paši Viņam pielīdzināmies. Lai rastos sapratne, man jāiegūst īpašības, kas ir identiskas Viņa īpašībām. Radītājs vēlas, lai mēs sevi identificētu ar Viņu, lai sevi izlabotu un kļūtu tādi paši kā Viņš. Tikai paceļoties augšup un sasniedzot Viņa līmeni, pilnībā var izprast Radītāju. Tādējādi augšupeja, mērojot pasaules, prasa pakāpenisku pielīdzināšanos Radītājam.
Cilvēkam šī augšupeja ir jāīsteno, atrodoties mūsu pasaulē bioloģiskajā ķermenī, kurš kabalistam ir tāds pats kā jebkuram citam cilvēkam. Lai kādos garīgajos līmeņos cilvēks savā dvēselē atrastos, viņa ķermenis turpina eksistēt šajā pasaulē. Garīgā izaugsme spēj realizēties tikai no stāvokļa „mūsu pasaule”.
3.4. Cilvēka attīstības virzošais spēks
Lai cilvēkam sniegtu iespēju attīstīties, no vairums velmēm un to daudzveidīgajām kombinācijām Radītājs radīja Ādamu. Ādams ir konstrukcija, kas sastāv no milzīga daudzuma atsevišķām vēlmēm, kuras ir savstarpēji saistītas tāpat kā mūsu ķermeņa orgāni un šūnas.
Tātad sākotnēji tika radīta kombinēta integrālā vēlme, dēvēta par Ādamu. Pēc tam, atbilstoši pakāpeniskai virzībai lejup no garīgā līmeņa, mērojot pasaules, katrā šī garīgā ķermeņa šūnā, tas ir, katrā vēlmē (jo, izņemot vēlmi, Radītājs neko citu nav radījis) rodas tieksme vienam otru atbalstīt.
Mūsu ķermenis arī sastāv no liela šūnu daudzuma. Katra šūna atsevišķi ir egoistiska, taču evolūcijas procesā šūnas nonāca pie „sapratnes”, ka to savstarpējā pretestība noved ķermeni pie bojāejas, bet savstarpējais atbalsts un saikne veicina kopīgu izdzīvošanu. Ja divas šūnas, tā vietā, lai cīnītos viena ar otru, sāk apvienoties, tad katra zināmā veidā var palīdzēt otrai. Tad, protams, tās domā ne tikai par sevi, bet arī viena par otru. To kopīgā vēlme kļūst divkārša, to dzīvinošais spēks divkāršojas un, apvienojoties, tās spēj pretoties pārējām šūnām, pārējām dzīvajām būtnēm. Tā izveidojas organismi. Dzīvais organisms ir radīts tādā veidā, ka tas saņem un atdod – citā veidā dzīvība un atjaunošanās nav iespējami.
Tāpat arī Ādama konstrukcijā visas vēlmes atbalsta viena otru, atrodoties absolūti integrālā savienojumā un harmonijā. Ādams ir absolūti monolīts garīgais ķermenis.
Attēls 3.4.1.
Atkarībā no nonākšanas lejup no augšienes uz leju, Ādams pārcieš saiknes deformācijas, raupjumu un šķelšanos starp daļām. Piemēram, divas vēlmes Ādama iekšienē sāk ienīst viena otru, atdalās, mēģina eksistēt viena uz otras rēķina. Šī pakāpeniskā nonākšana lejup no augšienes uz leju kabalā ir ļoti detalizēti aprakstīta. Savstarpējā naida rašanās starp radījumiem nonākšanas lejup procesā tiek dēvēta par grēkā krišanu. Notiek kritums no simtprocentīgas savstarpējās mijiedarbības līmeņa līdz pilnīgam simtprocentīgam atrautības, egoisma līmenim.
Saiknes šķelšanās starp dvēseles daļām mūsu pasaulē izpaudās tādā veidā, ka šodien eksistē seši miljardi cilvēku, no tiem katrs atrodas absolūti egoistiskā stāvoklī.
Ādama sistēma ir garīgo spēku projekcija attiecībā pret mūsu pasauli. Tā eksistē arī visās starpposmu pasaulēs, tikai šis stāvoklis no mums pašlaik ir apslēpts. Patiesībā visa cilvēce ir vienota doma un vēlme, un atrodas Bezgalības pasaules stāvoklī, kurā mēs visi viens ar otru esam savienoti vienā dvēselē, vienā lielā vēlmē.
Attēls 3.4.2.
3.5. Kopīgās dvēseles „Ādams” uzbūve
Ādama konstrukcija sašķeļas sīkās daļiņās un katra no tām līdzinās konstrukcijai tās veselumā. Katrs no mums ir mikropasaule.
Manī eksistē tāds pats daļu skaits, kāds ir citā cilvēkā. Kopā ir 620 pamatdaļas. Šķelšanās norisinās tādā veidā, ka rezultātā viena no šīm daļām kādam atsevišķam cilvēkam kļūst specifiska. Katrā no mums ir kaut kas, kas pieder personīgi viņam, tas, ar ko cilvēks atšķiras no visiem pārējiem. Daļiņa, kas mani atšķir no pārējiem, eksistē arī visos citos cilvēkos, tikai tā nav dominējošā. Kombinējumu daudzveidība veido katra cilvēka individualitāti. Katrs līdzinās Ādama konstrukcijai tās veselumā, tādējādi katrs no mums tiek dēvēts par „ben Adam”. „Ben” tulkojumā no ivrita nozīmē „dēls”. Katrs no mums ir „cilvēka dēls”. Taču katrs uz visas konstrukcijas fona atklāj kādu noteiktu Ādama īpatnību.
Attēls 3.5.1.
Pie tam konstrukcija Ādams dalās septiņdesmit daļās – septiņdesmit pasaules pamattautās. Tas saistīts ar Ādama konstrukcijā esošajiem septiņiem pamata parametriem: hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod, malhut. Tie ir kabalas termini, tos var pārtulkot, taču tulkojums nespēs sniegt precīzu raksturojumu. Šie termini raksturo konstrukcijas garīgās īpašības. Katra no tām sastāv no desmit sefirot (apakšdaļām), kas rezultātā dod Ādama konstrukcijas septiņdesmit pamatparametrus, kas apzīmēti kā „septiņdesmit pasaules tautas”. Kopā pasaulē ir septiņdesmit pamatīpašības, kas sadalītas starp pasaules pamattautām.
Attēls 3.5.2.
Ādama konstrukcija dalās lielā daudzumā daudzveidīgu apakškonstrukciju, atkarībā no tā, par ko iet runa. Ja runājam par pamatvēlmju skaitu, tad tās ir 620. Ja izskatām cilvēku (protams, ka runa iet par dvēseli, nevis par ķermeni), tad viņš sastāv no augšdaļas un apakšdaļas, kur atrodas septiņas pēdējās, beigu vēlmes, 248 augstākās vēlmes un 365 zemākās vēlmes. Tas kopsummā sastāda 620 vēlmes. Tāda precīza konstrukcija ir ikvienā no mums.
Attēls 3.5.3.
Attēls 3.5.4.
Mēs viens no otra atšķiramies un tā bija arī sākotnēji. Mēs visi esam cēlušies no vienotās dvēseles sistēmas, kas iekļauj sevī 600 000 daļu – atsevišķas dvēseles, starp kurām nav divu identisku dvēseļu. Šīs dvēseles uzbūvi var attēlot arī citādā veidā: dvēseles konstrukcija no augšienes līdz lejai ir sadalīta divās daļās: roš un guf.
Ir dvēseles, kuras attiecas uz Ādama Rišona sistēmas roš (galvu) un ir dvēseles, kuras attiecas uz guf (ķermeni). Ādama Rišona sistēma lielā mērā līdzinās cilvēka ķermenim, kuram ir vairāk vai mazāk svarīgi orgāni un šūnas. Šūna, kas attiecas uz redzes orgānu, ir svarīgāka par pirksta šūnu miljardiem – tik lielā mērā viens orgāns var būt svarīgāks par citu.
Tamlīdzīgi izpaužas arī atšķirība starp dvēselēm. No brīža, kad dvēseles iziet no kopīgās konstrukcijas, tās absolūti nelīdzinās viena otrai. Tādā pašā formā arī mēs eksistējam šajā pasaulē: starp mums nav vienlīdzības. Taču savas labošanās procesā katrs no mums sevi piepilda, līdz sasniedz Radītāja augstumu. Atgriežoties sākotnējā stāvoklī, mēs visi sasniedzam vienu līmeni, kurā neviens no mums nav svarīgāks par otru, visi ir vienlīdzīgi.
Vārdnīca
Ādama Rišona šķelšanās – saistošā posma – „ekrāna” [nolūks „atdeves dēļ”] izzušana starp daudzveidīgajām īpašībām, vēlmēm. Altruistiskās mijiedarbības principa mainīšana uz egoistisko.
600 tūkstoši dvēseļu – kvalitatīvs jēdziens par atsevišķu dvēseļu (sefirot) savstarpējo iekļaušanos kopīgajā absolūtajā kli (tilpnē).
Roš (galva) – parcufa daļa, kura pieņem lēmumus.
Guf (ķermenis) – pieņemtā lēmuma (Roš – galva) sekas darbībā.
Garīgā kli – izlabotās (no egoistiskajām uz altruistiskajām) vēlmes, kas derīgas gaismas [baudas] saņemšanai.
Jaunākie komentāri