Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 1.kurss-10

(SKA MĀCĪBU KURSI), 01.kurss Komentēt

<<1.kurss-9                 1.kurss-11>>

4.2. Saknes un zara likums pasaulēs

Pastāv četras pasaules: Acilut, Brija, Jecira un Asija, kuras veido pasauļu sistēmu. Sākot ar augstāko no tām – Acilut pasauli un beidzot ar mūsu materiālo pasauli – Asija pasaules zemāko pakāpi, tām visās detaļās piemīt identiska uzbūve.

Garīgā pasaule sastāv no četrām pasaulēm. Mēs šeit nerunājam par Ādama Kadmona un Bezgalības pasauli, jo tās ir ietvertas šajās četrās pasaulēs kā to saknes, iekšējā daļa. Visas pasaules līdzinās viena otrai un izkārtotas it kā paralēli, viena zem otras. Realitāte un visas tās izpausmes, kas pastāv pirmajā pasaulē (pieņemsim, Acilut pasaulē), bez izmaiņām pastāv arī otrajā pasaulē, kura zem tās atrodas. Tā notiek visās sekojošās pasaulēs līdz pat šai, mums sajūtamai pasaulei.

Pasauļu absolūtā paralelitāte”

Cilvēks iziet ārpus mūsu pasaules sajūtas ietvariem garīgajā pasaulē un sāk to sajust, ar laiku uztverot arvien augstākus tās slāņus: viņš it kā kāpj augšup, mērojot savas izzināšanas pakāpes, Augstākās pasaules izzināšanu. Sajūtas uz katra pakāpiena kļūst arvien smalkākas, arvien skaidrākas, starp tām ir redzama arvien lielāka saikne, tās arvien skaidrāk izpaužas visās detaļās, taču kopumā tiek sajusts viens un tas pats.

Šķērsojot mahsomu un ienākot Augstākajā pasaulē, cilvēks paceļas augšup, mērodams 125 pakāpienus (piecas pasaules, katrā pieci parcufim un piecas sefirot – kopā 125 pakāpieni), un pārliecinās, ka tie visi ir līdzīgi. Ko nozīmē „līdzīgi”?

Attēls 4.2.1.

Es sajūtu pasauli noteiktā veidā, pēc tam es sajūtu to plašāk un dziļāk, tad vēl plašāk un vēl dziļāk un tā tālāk. Es sajūtu garīgo pasauli vai Radītāju, turklāt arvien skaidrākās un izteiksmīgākās detaļās. Pie tam garīgā pasaule, Radītājs, mainās tikai attiecībā pret mani, atkarībā no manu maņu orgānu, no mana ekrāna stāvokļa. Garīgā pasaule patiesībā man jau ir pilnībā atvērta, es tajā jau atrodos, tikai to nesajūtu, jo mani maņu orgāni ir nepilnīgi. Man nepieciešams tos izlabot, palielināt jūtību, noteiktā veidā tos noskaņot. Tas arī tiek dēvēts par pacelšanos augšup, mērojot garīgos pakāpienus.

Vienīgais sajūtu objekts ir Radītājs. Tajā mērā, kādā tiek sajusts Radītājs, tiek noteikts garīgās atklāsmes mērs vai garīgās pasaules pakāpe, uz kuras esmu pacēlies. Radītāja apslēptība no manis ir pakāpes, kas izkārtojas no manis un augstāk līdz Bezgalības pasaulei. Bezgalības pasaule ir pēdējā pakāpe, kurā es uztveru Radītāju pilnībā tādu, kāds Viņš ir, bez ierobežojumiem, jo esmu pielīdzinājies Viņam ar savām īpašībām, pilnībā tās izlabojis.

Starp pasaulēm, tas ir, Radītāja izzināšanas pakāpieniem, nav nekādas atšķirības, izņemot materiāla kvalitātē (citiem vārdiem sakot – manī pašā). Materiāla kvalitāte tiek noteikta ar to, cik lielā mērā mans sākotnējais, pirmdzimtais egoisms (vēlme baudīt) ir izlabots, pielīdzināts Radītājam.

Materiāla kvalitāte nosaka pakāpes augstumu katrā no pasaulēm. Visaugstākās pasaules materiāls ir daudzkārt „smalkāks” salīdzinājumā ar zemākajām. Otrās pasaules materiāls ir raupjāks par pirmās pasaules materiālu, turpretī smalkāks attiecībā pret visām zemākajām pakāpēm. Šāda kārtība – no augšienes lejup – saglabājas līdz pat mūsu pasaulei, kur realitātes izpausmes materiāls ir raupjāks un tumšāks salīdzinājumā ar visām iepriekšējām pasaulēm.

Kas ir „materiāls”? Mēs sakām, ka nepastāv nekas cits, izņemot gaismu, kas plūst no augšienes lejup, vēlme, kuru rada šī gaisma un ekrāns ar atstaroto gaismu, kas tiek radīta kopīgi ar vēlmi un ekrānu. Nav nekā cita. Pastāv gaisma (Radītājs), radījums (vēlme piepildīt sevi, baudīt) un ekrāns – radījuma pielīdzināšanās Radītājam, kad radījums vēlas kļūt tāds pats kā Radītājs.

Par materiālu tiek dēvēts mūsu egoisms, vēlme gūt baudu. Tā apgaismības vai raupjuma pakāpe nosaka ekrāna lielumu: spēcīgāks vai vājāks. Tieši uz šī ekrāna, atkarībā no tā spēka, es sajūtu, redzu Radītāju: Viņa īpašības attiecībā pret mani.

Tajā pašā laikā objekti un formas visās pasaulēs ir vienādi gan pēc daudzuma, gan kvalitātes. To var salīdzināt ar zīmogu un nospiedumu, kad zīmoga vissīkākās detaļas pilnībā pāriet uz nospiedumu. Tieši tāpat ar pasaulēm: zemākā pasaule ir augstākās nospiedums un visas formas, kas pastāv Augstākajā pasaulē, pilnībā atspoguļojas zemākajā.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka gaisma, kas nāk no Radītāja, no Acmuto, no Radītāja būtības, veido kli piecās stadijās (jeb četras stadijas plus saknes) un tāpēc kli (tilpne, vēlme, radījums) sastāv no piecām daļām un tikai tajās tā sajūt gaismu. Kā kli šo gaismu sajūt? Kā piepildījumu.

Visas mūsu sajūtas, definīcijas, valodas, izpratne, zināšanas, visa mūsu dzīve – viss, ko vien mēs varam iztēloties, iedomāties, ir nekas vairāk kā tikai gaismas sajūta mūsos, tas ir, Radītāja sajušana. Rakstīts: „Nav neviena cita, izņemot Viņu” (Devarim, nodaļa 4: 35).

Kli, radījums, vienmēr sastāv no piecām daļām, taču tiek mērīta ar savas vēlmes baudīt lielumu. Iespējams, ir piecas lielas daļas, un var būt piecas mazas daļas. Tāpat arī ekrāns var būt gan liels (sastāvēt no piecām lielām daļām) vai mazs – sastāvēt no piecām mazām daļām. Tādējādi mēs vienmēr uztveram apkārtējās pasaules ainu kā sastāvošu no piecām daļām, taču uztveram to egoistiski, ar mūsu pieciem maņu orgāniem, vai arī altruistiski.

Nav svarīgi, vai mēs to uztveram altruistiski ar ekrāna palīdzību vai egoistiski: pasaules aina ir nemainīga. Tā atšķiras tikai pēc kvalitātes: garīgajā pasaulē kā lielāka vai mazāka izzināšana, turpretī mūsu pasaulē, ņemot vērā mūsu egoismu, – kā patīkamāka vai mazāk patīkama sajūta.

Tātad atšķirība starp pakāpēm atrodas tikai Radītāja atainošanas kvalitātē. Tāpēc ar savu maņu orgānu palīdzību mēs Radītāju neuztveram, taču sajūtam labošanās pakāpi, mūsu maņu orgānu līdzības pakāpi Radītājam. Tieši tāpat radiouztvērējs uztver radioviļņus, jo tajā atrodas ģenerators, kurš rada līdzīgus viļņus un uztver ārējo iedarbību, pateicoties rezonanses efektam. Uztvērējs faktiski uztver pats sevi, savu līdzību ārējai iedarbībai. Tāda ir arī auss uzbūve: man apkārt atrodas liels vibrāciju skaits, taču auss uztver tikai dažas no tām. Tā spēj vibrēt, ģenerējot noteiktas, manai uztverei dabiskas, svārstības un tieši tāpēc tādas pašas svārstības tā uztver no ārpuses.

Tātad es vienmēr uztveru nevis savu apkārtni kā tādu, bet savu līdzības pakāpi tam, kas atrodas ārpus manis. Ja es sevī ģenerēju nelielu svārstību diapazonu, tad uztveru tikai apkārtējās pasaules mazu daļu. Ja mans diapazons palielinās, tad paplašinās arī apkārtējās pasaules aina, kuru es uztveru.

Kas notiek, ja cilvēks zaudē dzirdi? Viņa bungplēvīte nespēj vibrēt kā agrāk un viņam šķiet, ka ārpusē nekā nav: saglabājas tikai dažas spēcīgas skaņas, sitieni, turpretī viss pārējais izzūd. Tāpat arī mēs: mums apkārt pastāv miljardiem visdažādāko iedarbību, taču mēs sajūtam tikai to, pie kā mūsu maņu orgāni ir pieraduši – kādam nolūkam tie bijuši radīti, uz ko tie ir spējīgi. Ja pārplīsīs bungplēvīte, es pārstāšu dzirdēt. Neskatoties uz to, man apkārt tāpat kā iepriekš skanēs dažādas skaņas, taču es nespēšu tās sadzirdēt.

Tas pats notiek ar garīgajām sajūtām. Tikai tajā mērā, kādā mans ekrāns spēj ģenerēt atstaroto gaismu, kas līdzinās Radītāja tiešajai iedarbībai uz mani, es spēšu sajust savas labošanās pakāpi. Šī labošanās pakāpe visā tās apjomā, visās manās sajūtās, visās manās īpašībās arī kļūs man par Radītāja tēlu.

Es neuztveru pašu Radītāju, Acmuto, Viņa būtību – es uztveru tikai to, ko varu sevī atveidot. Tāpēc šāds atveidojums arī tiek dēvēts par Radītāja tēlu. Bāls Sulams savā dzejas vārsmā „Migdal Oz” raksta: „Un to, ko jūs redzēsiet – redzēsiet jūs un neviens cits”.

Visa aina ir subjektīva, tā veidojas ar cilvēka izlabotajām īpašībām. Ņemot vērā, ka izlabotās īpašības zināmā veidā līdzinās Radītājam, savas personīgās izlabotās īpašības mēs dēvējam par Radītāja tēlu. Tāpēc sacīts: „Es radīju cilvēku pēc Sava tēla un līdzības” (Tora, Bereišit, 1: 26). Līdz šim „tēlam un līdzībai” mums pašiem ir jānonāk, izmainot savas īpašības un pielīdzinot tās Radītāja īpašībām.

Zemākajā pasaulē nav nevienas detaļas un nevienas parādības, kas nebūtu Augstākās pasaules atspoguļojums. Zemākā līdzība augstākajam, egoistiskās pasaules līdzība altruistiskajai – dēvēta par saknes un zara atbilstību.

Radītāja izzināšanā pastāv 125 pakāpes, no kurām zemākā ir mahsoms. Zem tās atrodas mūsu pasaule, tas ir, Radītāja sajušana ar Viņam pretējām, egoistiskām īpašībām. Cilvēki, kuri atrodas uz dažādiem pakāpieniem Augstākajās pasaulēs virs mahsoma vai uz dažādiem pakāpieniem mūsu pasaulē zem mahsoma, var viens ar otru brīvi kontaktēties. Taču kādā veidā, kādā valodā mēs varam sazināties ar tiem, kuri atrodas virs mahsoma, lai viņi varētu mums nodot informāciju un mēs, kas atrodamies zem mahsoma, to saprastu?

Pieņemsim, ka mans biedrs ir šķērsojis mahsomu, viņam jau ir cita uztvere, viņš citādi izprot pasauļu uzbūves likumus un to cēloņu un seku ķēdes. Turpretī es no tā neko neuztveru. Es kā mazs, nesaprātīgs bērns tomēr vēlos kaut ko saprast, taču viņš, savukārt, vēlas man to visu izskaidrot. Vai viņš var kaut kādā veidā nodot man šo informāciju?

Šādas saskarsmes iespēja tiek noteikta ar saknes un zara saikni. Viss, kas atrodas virs mahsoma, tiek dēvēts par sakni, turpretī viss, kas atrodas zem mahsoma, tiek dēvēts par zaru. Ikviena detaļa, kura atrodas zemākajā pasaulē, ir zars, tas ir, atspoguļo savu avotu, kas atrodas Augstākajā pasaulē. Šis avots ir sakne.

Tas notiek man kādā nesaprotamā veidā; es nesaprotu un nezinu, kā tieši tas notiek, taču zars ar savu sakni ir saistīts. Kāpēc to, kas atrodas Augstākajā pasaulē, dēvē par sakni? Tāpēc, ka no turienes viss nonāk lejup pie mums. Tur tā tiek dēvēta par sakni, avotu, pie mums – par sekām, zaru vai kopiju.

Sakne, kas dēvēta par likteni, liek savam zaram, savai kopijai augt gan skaitliski, gan kvalitatīvi. Šis saknes un zara likums darbojas katrā pasaulē, visās realitātes izpausmēs un ir nemainīgs.

Pastāv Radītājs, no Viņa nāk gaisma. Šī gaisma rada radījumu, kurš sastāv no piecām daļām un kuram piemīt piecas pamatīpašības. Radījums sajūt gaismu piecu izpausmju veidā, kas dēvētas par keter, hohma, bina, zeir anpin un malhut. Vai arī varam sacīt šādi: mēs uztveram gaismu kā piecu veidu iedarbību – NARANHAJ (nefeš, ruah, nešama, haja, jehida). Būtībā mēs varam runāt tikai par to.

Attēls 4.2.2.

Pēc tam šīs iedarbības attīstās, sadalās daudzās sastāvdaļās, kuras kombinējas savstarpēji savienojoties un veidojot daudzus savstarpēji saslēgtus viens otrā cēloņus un sekas, vēlmes un sajūtas. Tādā veidā mūsu pasaules aina paplašinās, un rezultātā mēs iztēlojamies mūsu pasauli kā bezgalīgu visdažādāko objektu un to īpašību daudzumu.

Sarežģītā vienkāršums”

Tās ir tās pašas piecas pamatīpašības, kuras dalās un viena ar otru savienojas, no tām viss nāk. Rezultātā, ja mēs pētām jebkuru no mūsu sajūtām, tad atklājam tajā tikai piecas daļas, kelim – KAHAB ZON (keter, hohma, bina, zeir anpin (ZA), nukva vai malhut) un NARANHAJ – gaismu.

Mums, atrodoties šajā pasaulē, ir interesanti izprast, kādā veidā mēs pastāvam Augstākās saknes iedarbībā. Es, kopā ar man apkārt esošo pasauli, esmu Augstākās pasaules sekas, daudzkārt augstākas pakāpes atveidojums. Es atrodos gan uz šīs pakāpes, gan uz augstākas un vēl augstākas un saiknē ar mani pastāv mana pasaule.

Visi 125 pakāpieni virs mahsoma un mūsu pasaule zem mahsoma pastāv vienlaicīgi. Es to iedomājos tādā veidā: mainot savas īpašības, mainot savas sajūtu iespējas ar piecu maņu orgānu palīdzību, mainot šo sajūtu kvalitāti, es varu gluži kā ar liftu pārvietoties pa visiem 125 pakāpieniem.

Mani interesē, kādā veidā pakāpieni ir saistīti viens ar otru, kā es varu pa tiem pārvietoties. Pamatā mani interesē, kādā veidā es varu pacelties pa šiem pakāpieniem, nonākot līdz visaugstākajam, vislabākajam, mūžīgajam un pilnīgajam stāvoklim – Bezgalības pasaulei. Tāpēc mēs studējam kabalu, cenšamies izprast, ko kabalisti vēlas mums nodot, kāda informācija mums no viņiem jāsaņem, lai mēs paši sāktu pacelties no pakāpiena uz pakāpienu.

Viņi nevar mūs vilkt, nevar mūs paņemt kā mazus bērnus uz rokām un pacelt augšup. Viņi var tikai nodot mums zināšanas par to, kādā veidā viņi paši to ir veikuši, lai arī mēs varētu izdarīt to pašu. Tāpēc mums ir svarīgi iemācīties zaru valodu.

Zaru valoda, likums, saskaņā ar kuru zars paceļas pie savas saknes, – to viņi vēlas mums izskaidrot, tas ietilpst valodā. Nekam citam šī valoda nav paredzēta. Kabalisti mums neklāsta kādus liekus, nevajadzīgus faktus. Viņi skaidro tikai to, kā pacelties virs savas egoistiskās dabas, ko ierobežo laiks, ātrums un telpa.

Kabalas valoda klāsta par Augstāko pasauli vai par to, kas tajā notiek, taču ne tikai, lai apmierinātu mūsu zinātkāri. Tā virzīta uz to, lai parādītu cilvēkam, kā pacelties augšup. Tas, kurš nevirza sevi uz labošanos, šo valodu nesadzird. Turklāt valoda darbojas tādā mērā, kādā tas, kurš to sadzird, tai pielīdzinās.

Runājošais un rakstošais kabalas valodā vēlas mums nodot labošanās, pacelšanās augšup metodi, virzienā no lejas augšup. Ja arī es vados tikai no šīs vēlmes un tieši to vēlos dzirdēt, es sāku to sadzirdēt. Pretējā gadījumā es varu lasīt kabalas grāmatas, taču tās neatstās uz mani vajadzīgo iespaidu un nesniegs man ne enerģiju, ne zināšanas par to, kā pacelties augšup. Tāpēc ka to nevēlos, meklēju ko citu: kā pazīlēt, kā mainīt savu likteni, kā izmantot šo pasauli, pielāgot to savam labumam.

Tādējādi tikai tādā mērā, kādā es vēlos atdot, pielīdzināties Radītājam, es sāku dzirdēt un redzēt to, ko man nodod kabalisti un tad šīs zinības uz mani iedarbojas. Jūs varat divdesmit un trīsdesmit gadus studēt to, kas šajās grāmatās ir rakstīts, taču šī valoda uz jums neiedarbosies, tāpēc ka neesat uz to noskaņoti, jūs neuztverat tās iekšējo frekvenci un tajā ietverto informāciju.

Tādēļ arī tiek sacīts: „Ir tādi, kas studē hohma un ir tādi, kas studē kabalu”, proti, ir studējošie zināšanu dēļ (hohma) un ir studējošie, kuru mērķis ir pielīdzināties gaismai.

4.3. Tests

1. Kādas grūtības pastāv augstākās izzināšanas izklāstā?

a) – lai izklāstītu, nepieciešams iegūt augstākās zināšanas;

b) – neiespējams izteikt augstāko informāciju ar mūsu pasaules līdzekļiem;

c) – neiespējams izteikt augstāko informāciju ar augstākās pasaules līdzekļiem;

d) – augstāko izzināšanu bez grūtībām izklāsta kabalists, taču to ar grūtībām uztver citi.

2. Kas patiesībā ir mūsu priekšstati, sajūtas un vārdi?

a) – līdzeklis sava personīgā Es izpausmei;

b) – mūsu iekšējā būtība;

c) – mūsu emociju izpausme;

d) – cilvēka sajūtu produkts.

3. Kas ir sajūtu objekts garīgajā?

a) – personīgā iekšējā pasaule;

b) – Radītājs;

c) – ekrāns;

d) – viss, izņemot sevi pašu.

4. Kāda pasaule tiek uzskatīta par augstāko?

a) – Brija;

b) – Acilut;

c) – Asija;

d) – Jecira.

5. Kas ir Radītāja apslēptības mērs?

a) – pakāpes – no pašreizējās un augstāk, līdz Bezgalības pasaulei;

b) – cilvēka pašreizējā pakāpe;

c) – zināšana par to, ka Radītājs ir apslēpts;

d) – materiālās pasaules sajušana.

6. Ko cilvēks uztver?

a) – to, kas atrodas viņam visapkārt;

b) – savu līdzības pakāpi tam, kas atrodas ārpus viņa;

c) – savu paša būtību;

d) – to, kas iedarbojas uz viņa maņu orgāniem.

7. Kas ir zaru valoda?

a) – sakņu mijiedarbības likums;

b) – likums, kas nosaka, ka zars paceļas līdz savai saknei;

c) – zaru mijiedarbības likums;

d) – zināšanas par sekām.

Vārdnīca

Ādama Kadmona (AK) pasaule – („Ādams” – cilvēks, „kadmons” – pirmējais) pirmtēls, pirmcilvēks. Nodoms, kura realizācijas rezultātā cilvēks pilnībā spēj pielīdzināties Radītājam.

Ekrāns (ivr. „masah”) – „samazinājuma spēks”, kas mostas radījumā attiecībā pret Augstāko gaismu (baudu) ar nolūku pārtraukt tās nākšanu lejup ceturtajā stadijā (vēlme baudīt sevis dēļ). Ekrāns ir papildu sajūtu orgāns, ar kuru cilvēks sajūt Augstākās gaismas (Radītāja) spiedienu attiecībā uz sevi un tāpēc spēj uz Viņu reaģēt.

Atstarotā gaisma – (ivr. „or hozer”). „Or” – gaisma, bauda, „hozer” – gaisma, kas atgriežas, tas ir, atstarotā gaisma – vēlme sniegt baudu Radītājam tāpat kā Viņš sniedz man.

Punkts Radītāja gaismā – ārpus Radītāja radītā mikroskopiskā vēlme saņemt. Radītājs attiecībā pret šo vēlmi saņemt (radījumu) sastāv no divām daļām: 1. Acmuto (Radītāja Būtība). 2. Tas, kas no Viņa lejupnāk. Tas tiek apzīmēts kā gaisma (bauda), kas izplatās mūsu vēlmēs.

Bāls Sulams – Jehuda Ašlags (1885.g. – 1954.g.), mūsdienu kabalas zinātnes pamatlicējs. Galvenais darbs – grāmata „Desmit Sefirot Mācība”. Grāmatai „Zoar” radījis plašu komentāru ar nosaukumu „Sulam” („Kāpnes”), pateicoties šim komentāram, mantojis vārdu „Bāls Sulams”.

Mahsoms – robeža starp šīs pasaules sajūtu un Augstākās pasaules sajušanu.

NARANHAJ – gaismu saīsinātais nosaukums (nefeš, ruah, nešama, haja, jehida) 10 sefirotās. Pakārtotas atbilstoši gaismu ienākšanai parcufā (radījums).

KAHAB ZON (keter, hohma, bina, zeir anpin, malhut) – saīsinātais kelim 10 sefirot (zeir anpin ietver sevī 6 sefirot) nosaukums.

<<1.kurss-9                 1.kurss-11>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties