3. nodarbība
Kabala apraksta tikai reālo īstenību
3.1. Abstraktie nosaukumi
3.2. Kabalas zinātnes realitāte
3.3. Jautājumi un atbildes
3.4. Tests
„Augstākajam principam kabala piešķir neizsakāmu vārdu; tā veido no tā otrās pakāpes emanācijas formā četrus principus, katrs no kuriem no jauna sazarojas divpadsmit atzaros un tie savukārt – 72 un tā tālāk… līdz bezgalīgiem turpmākiem sazarojumiem, tāpat kā eksistē bezgalīgais veidu un apakšveidu skaits… Rezultātā sanāk, ka visu Dievišķo ir iespējams novest pie viena Pirmavota, tāpat kā arī visu gaismu, kas staro pastāvīgi un pati par sevi, un ainu refrakciju sfērisko spoguļu daudzumā un tikpat liela daudzuma atsevišķos priekšmetos, var novest pie viena ideāla formāla principa – visu šo attēlu Avota”.
Džordano Bruno „Debesu reformācija”
3.1. Abstraktie nosaukumi
Daudzi kļūdaini uzskata, ka visi nosaukumi un jēdzieni, kurus izmanto kabalas zinātnē, iedalāmi abstrakto jēdzienu grupā: tas ir, šos nosaukumus vienkārši attiecina uz noteiktiem objektiem, kā tas notiek jebkurā zinātnē – fizikā, ķīmijā, bioloģijā, kur jebkurš redzamais objekts, darbība vai spēks iegūst nosaukumu, tāpēc ka cilvēki tā ir vienojušies.
Šis kļūdainais priekšstats radies tāpēc, ka kabala pēta ārpus laika un telpas esošo Augstāko pasauli, kuru saskatīt spēj tikai tas, kurš apguvis kabalas metodiku. Ņemot vērā, ka tikai nedaudzi apgūst šo zinātni un izzina Augstāko pasauli (tas ir, sajūt objektu, nevis vienkārši nosauc to noteiktā veidā tāpēc, ka viņus tā ir mācījuši), pastāv uzskats, ka viss, kas attiecas uz Augstākajām pasaulēm, ir abstraktas kategorijas, absolūti nošķirtas no realitātes.
Patiesībā viss ir gluži otrādi. Kabala apraksta tikai to, kas ataino reālo esamību, kuru kabalisti izzina. No kurienes viņi ņem to, ko apraksta? Tieši no reālas šīs īstenības izzināšanas.
Neapstrīdams kabalas zinātnieku likums klāsta: „Apraksti tikai reāli izzināto un tikai tam dod nosaukumu. To, kas nav izzināts, nevar nosaukt vārdā un definēt” (Bāls Sulams, raksts „Kabalas zinātnes būtība”).
„Lietu būtības kabalistiskā izzināšana”
Sākotnēji mēs izzinām objektu: sajūtam to ar savu vēlmi, jo vēlme ir mūsu būtība. Turklāt mēs sākam mērīt savu vēlmi, savu kli. Mēs mērām tās piepildījumu pēc kvantitātes un kvalitātes, pēc dziļuma, spilgtuma, visas īpašības un pēc šīs kli izzināšanas dodam priekšmetam nosaukumu.
Mēs pētām objektu, pamatojoties uz gematrijām. Visām radījuma daļiņām ir viena konstrukcija, viens skelets: (י– ה– ו – ה ( „jud – kei – vav – kei” vai nulles (jud burta punkts), pirmā, otrā, trešā un ceturtā kli attīstības stadija. Pēc tam, kad kli ir pilnībā attīstījusies, tā piepildās ar gaismu, un tās piepildījumu mēs mērām katrā no šīm daļām:
· jud burta punkts ir keter, nulles stadija;
· jud ir hohma, pirmā stadija;
· kei – bina, otrā stadija;
· vav – zeir anpin (Z’’A), trešā stadija;
· kei ir malhut, ceturtā stadija.
Attēls 3.1.1.
Jebkura kli sastāv no visām šīm piecām daļām. Nulles daļa, punkts, attiecībā pret visu kli izvirzās kā Radītāja pārstāvis, malhut ir saņemošā daļa, bet pārējās trīs daļas (hohma, bina, ZA) ir starpnieces, starpīpašības starp Radītāju un radījumu.
Gaisma, kas pāriet no Radītāja uz radījumu, ietverot arī atstaroto gaismu, kas no radījuma nonāk pie Radītāja, ir kli piepildījums. Kli piepildījums plus tās stingrā konstrukcija „jud – kei – vav – kei” mums visiem ir absolūti identiska un dod vārdu objektam.
Attēls 3.1.2.
Jebkura objekta būtību nosaka gaisma, kuru šis objekts katrā konkrētā brīdī var sevī izpaust, akumulēt, apzināt, sajust. Tas arī ir šī objekta vārds. Vispirms kabalisti ar savu kli, savu vēlmi, jud – kei – vav – kei skeletu, izzina kādu garīgo stāvokli, to sevī sajūt, šo piepildījumu sevī apzinās, to izmēra un piešķir nosaukumus visiem objektiem un darbībām garīgajā pasaulē.
No šejienes izriet princips: „tikai to, ko izzinām, varam definēt vārdos un piešķirt tam nosaukumu” (RABAŠs „Šamati”, 3. raksts). Pretējā gadījumā, no kurienes tad rastos vārds? Tas, ko tu neizproti, tev nepastāv. Mēs nevaram redzēt vai sajust to, ko neredzam vai nesajūtam. Tādēļ kabalā nevar būt abstraktu objektu, jēdzienu vai definīciju: tie visi ir izzināšanas rezultāts, turklāt kabalists vienmēr norāda, cik dziļi viņš izzina to vai citu garīgo īpašību, objektu vai stāvokli.
Bērna pasaules uztvere būtiski atšķiras no pieauguša cilvēka zināšanām par pasauli. Tieši tāpat arī katrā garīgajā pakāpē: var pie tās nonākt un būt kā bērns, taču var arī tajā atrasties jau kā pieaudzis cilvēks. Pāreja uz nākamo pakāpienu ir iespējama tikai tad, kad tu visā pilnībā esi izpratis pašreizējo pakāpienu un tas kļūst tev par nākamā pakāpiena rašanās priekšnosacījumu. Tu to izzini tādā mērā, ka saproti, kādā veidā no tā rodas tavs nākamais stāvoklis. Tas tad arī tiek dēvēts par cēloņu un seku secīgo saikni. Nākamais stāvoklis tiek pilnībā noteikts ar iepriekšējo, izriet no iepriekšējā, tiek radīts ar iepriekšējo pēc nolieguma nolieguma likuma.
Kabalisti katru pakāpienu izzina pilnībā – bez tā viņi nespēj pacelties uz nākamo. Tādējādi katrā stāvoklī garīgā izzināšana tiek veikta visā tās dziļumā – prātam un sajūtām saliedētiem kopā. Tas arī ir vienīgais, ko mēs dēvējam par izzināšanu.
Vārdnīca
Izzināšana – skaidra sajūta, baudas Avota apzināšanās ar visiem tā nodomiem, plāniem tajā pakāpē, kurā mēs to izzinām. Balstīts uz garīgās dabas pirmcēloņu izpratnes.
Kli (tilpne) – patstāvīga (apzināta) vēlme saņemt baudu no gaismas.
Gematrija – vārda burtu skaitliskā nozīme. Garīgo stāvokļu matemātiskais pieraksts.
Jud-kei-vav-kei – tā dēvētais četru burtu Radītāja vārds, tiek izrunāts kā AVAJa. Atspoguļo mūsos Radītāja (kli) un Viņa vārda (piepildījums) sajušanas 4 stadiju uzbūvi. Nulles stadija parasti netiek minēta, jo pēc būtības tas ir pats Radītājs, taču patiesībā ir 5 šīs stadijas – 0,1.,2.,3.,4. vai keter, hohma, bina, zeir anpin (sastāv no sešām sefirot) un malhut – kopā 10 sefirot.
Keter – gaismas īpašība, vēlme dot, pārstāv Radītāju (augstākā pakāpe) attiecībā pret visu pārējo esošajā (zemākajā) pakāpē un mēs (radījums), praktiski, to nespējam izzināt.
Hohma – neapzināta, nepatstāvīga gaismas radīta vēlme baudīt, kurā dominē gaisma.
Bina – radījuma stāvoklis, kurā viņš pievelk gaismu, pateicoties savām pūlēm, pārvarēdams vēlmi saņemt un modinot sevi vēlmei dot. Šī gaisma tiek dēvēta par hasadim (ivr. „žēlsirdība”).
Zeir anpin (ZA) – radījuma attīstības stadija, kurā viņš jau sāk pielietot principu „saņemšana atdeves dēļ”, tas ir, izmantot vēlmi baudīt, lai sniegtu labpatiku Radītājam.
Malhut – pabeigts, patstāvīgs radījums, kurš pats vēlas saņemt un jūtas kā saņemošais.
Atstarotā gaisma – (ivr. „or hozer”). „Or” – gaisma, bauda, „hozer” – gaisma, kas atgriežas, tas ir, atstarotā gaisma – vēlme sniegt baudu Radītājam tāpat kā arī Viņš sniedz man.
Jaunākie komentāri