Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 1.kurss-4

(SKA MĀCĪBU KURSI), 01.kurss Komentēt

<<1.kurss-3                 1.kurss-5>>

2.2. Divi ceļi: no augšienes lejup un no lejas augšup

Kabalas zinātne attēlo divus paralēlus Augstākā vadošā spēka izzināšanas ceļus. Priekšstatu par Augstāko vadošo spēku, par Radītāju, var iedalīt divos iedarbības veidos vai divos tā izzināšanas veidos. Citiem vārdiem, mēs izzinām Radītāju attiecībā pret sevi divās izpausmēs: Viņa iedarbību ceļā no augšienes lejup un Viņa iedarbību ceļā no lejas augšup.

Šie divi ceļi ir līdzvērtīgi, vienīgā atšķirība ir tā, ka pirmais ceļš ved no augšienes lejup, no Radītāja uz mūsu pasauli, turpretī otrs ceļš sākas mūsu pasaulē un paceļas no lejas augšup, mērojot pakāpienus, kuri tika izveidoti pirmajā ceļā.

Abu ceļu pakāpieni sakrīt, atšķirība tikai tajā, kā tu uz tiem nokļūsti: no augšienes lejup vai no lejas augšup. Atrodoties uz noteikta pakāpiena, atšķirība nepastāv, taču, aplūkojot to no lejas vai no augšienes, atšķirība ir saskatāma.

Attēls 2.2.1.

No pirmā ceļa, virzienā no augšienes lejup, nāk un pakāpeniski atklājas Augstākās saknes. Tādējādi šāds ceļš kabalā tiek dēvēts par „pasauļu, sefirot un parcufim lejup nākšanas kārtību”. Ar nākšanu lejup saprot arvien lielāku atklāsmi attiecībā pret cilvēku, attālināšanos no Radītāja, materializāciju.

Otro ceļu (no lejas augšup) kabalā dēvē par Augstākā spēka, Radītāja izzināšanu. Šajā ceļā mūsu virzībā no lejas augšup mums jāpielīdzinās katram pakāpienam, kurš ir veidots virzienā no augšienes lejup. Augstāko ideālo spēku, Radītāju, mēs izzinām pa daļām: paceļoties pa 125 Augstākā spēka lejup nākšanas pakāpieniem, kuri mums kļūst par augšupejas pakāpieniem.

Augstākā vadošā spēka izzināšanas pakāpieni”

Tam, kurš izzina Augstāko spēku, jādodas no lejas augšup pa to pašu ceļu, izzinot katru detaļu un katru pakāpienu atbilstoši likumiem, kuri nosacīti ar Augstākā spēka nākšanu lejup virzienā no augšienes uz leju.

Tajā pašā laikā mēs neveidojam neko jaunu: ne sevi, ne augstākos pakāpienus, ne pielīdzināšanās metodes šiem pakāpieniem. Vienīgais, ko mēs darām – izmantojam savu vēlmi, lai tiem pielīdzinātos. Ja es, atrodoties uz pakāpiena М, vēlos pakāpties uz pakāpienu М+1, es uz to pakāpjos tikai ar nosacījumu, ka tāda vēlme manī patiešām ir radusies.

Atrodoties uz zemākā pakāpiena, kā rast vēlmi sasniegt augstāko? Tas notiek, pateicoties tam, ka manī ir daļa no augstākā pakāpiena. Tā dod man atšķirības sajūtu starp pakāpieniem – to, kas man vēl ir jāsasniedz, lai paceltos uz augstāku pakāpienu.

Attēls 2.2.2.

Manos spēkos ir tikai vēlme pacelties augšup. Zemākā un augstākā pakāpiena īpašības, tāpat kā sevis pārveidošana, kas man jāveic, jau ir fiksētas un nosacītas ar nākšanu lejup no augšas uz leju. No manis ir atkarīga tikai pati vēlme. Tomēr šī vēlme veidojas no manām zināšanām par manu pašreizējo stāvokli (vērtējot to kā absolūti nederīgu, kurā es nevaru atrasties) un zināšanām par nākamo stāvokli.

Minēsim, piemēram, onkoloģisko pacientu. Viņā darbojas spēks, kas viņu nogalina. Viņš atdotu visu, lai no sevis to attālinātu, taču nezina, kā to izdarīt. Viņš jūt, ka šis spēks viņā dzīvo, taču kā atbrīvoties no tā, kas viņā atrodas, nezina.

Jābūt vismaz šādai sajūtai, lai mēs varētu atbrīvoties no mūsu pakāpiena, paceļoties no tā uz augstāku. Atbilstoši tam, augstākai pakāpei jāpauž mums pilnība, dzīvība, miers, bauda – viss tas, bez kā vairs nespējam dzīvot. Tad, kad rodas tāda spriedze starp pakāpieniem M un M+1, cilvēks starp tiem šķērso barjeru un paceļas uz nākamo pakāpienu. Likumi un nosacījumi uz katra no pakāpieniem jau iepriekš ir paredzēti un noteikti ar nākšanu lejup no augšienes uz leju.

Pilnīga Augstākā vadošā spēka, Radītāja, izzināšana notiek pakāpeniski, noteikta laika gaitā izpaužas cilvēka sajūtās atkarībā no tā, cik ātri viņš attīrās no egoisma. Process turpinās līdz brīdim, kad cilvēks būs izzinājis visas īpašības, visu lejup nonākošo pakāpienu lielo daudzumu.

Mums nepieciešama adaptācija, pieradums, apzināšanās, jaunu nosacījumu izstrādāšana sevī, visu faktoru salīdzināšana. Lūk, tādēļ šis process ir tik laikietilpīgs. Šeit ļoti daudz ir atkarīgs no apkārtējo loka, no tā, kādas pūles cilvēks pieliek, lai adaptētos jaunajā situācijā, ar kādu intensitāti viņš par to domā dienas laikā un galvenais – kur viņš rod spēkus, lai par to domātu, lai šo vēlēšanos pastāvīgi uzturētu.

Tad, kad mums kas sāp, mēs nepārtraukti par to domājam, no šīm domām nav iespējams izvairīties. Kā izdarīt, lai nesāpētu? Lūk, pats galvenais, kas var piespiest mūs pastāvīgi par to domāt un tiekties augšup.

Sacīts: „skaudība, kaisle un godkāre cilvēku izved no šīs pasaules” (Ävots, nodaļa 4: 28). Par to it kā sacīts negatīvā kontekstā: it kā šo triju īpašību klātesība cilvēkā viņu apspiež. Taču kabalā nekad netiek runāts par kaut ko negatīvā kontekstā, jo nekā negatīva nav. Skaudība, kaisle un godkāre vienkārši pareizi jāizmanto, lai sevi izvestu no šīs pasaules, no pakāpiena, kurā tu atrodies, uz augstāku pakāpienu. Tas tiek sasniegts pareizi realizējot skaudību, kaisli un godkāri.

Paveroties uz citiem, es viņus apskaužu, vēlos izpelnīties godu viņu acīs, vēlos gūt visaugstāko baudu, sasniegt Radītāju, visu es gūstu ar šīm īpašībām, kuras it kā ir negatīvas, taču ļauj mācīties no citiem, kā sasniegt mērķi. Es vēlos būt kā viņi, augstāks par viņiem un tas mani virza uz priekšu, tas sāk mani dedzināt, atņemot mieru. Tad manī rodas spēki, lai es varētu tiekties uz priekšu un, neatkarīgi no manas gribas, es pastāvīgi domāju, kādā veidā kļūt labākam, pacelties augstāk par visiem pārējiem. Tas nosaka iespēju pāriet no viena pakāpiena uz otru.

Iegaumējiet šo frāzi. Visa pasaule traktē to negatīvi, taču patiesībā tā ir pozitīva: „skaudība, kaisle un godkāre cilvēku izved no šīs pasaules” (Ävots, nodaļa 4: 28). „No šīs pasaules”: no tā pakāpiena, uz kura viņš atrodas.

Šīs īpašības mūsos nav radītas veltīgi, tās nepieciešamas, lai paceltos no zemākā pakāpiena uz daudzkārt augstāku, kur šīs šķietami postošās kaislības un tieksmes kļūs vēl spēcīgākas. Tomēr tieši šīs īpašības mums palīdzēs no šī pakāpiena pacelties uz augstāko. Viss, kas mūsos radīts, ir radīts tikai ar vienu mērķi, lai mēs virzītos uz priekšu.

Visu pakāpienu secīga izzināšana ir iepriekš noteikta, un katra nākamā izzināšana ir augstāka par iepriekšējo: soli pa solim mēs virzāmies augšup, mērojot šos pakāpienus. Tā nav vienkārši augstāka izzināšana: cilvēks pilnībā mainās, it kā „izplešoties” izzināšanas iekšienē, tās dziļumos. Visa atšķirība starp pakāpieniem – to izzināšanas dziļumā.

Mēs arī patlaban atrodamies Bezgalības pasaulē un to sajūtam, taču tikai visniecīgākajā izpausmē, kas dēvēta „šī pasaule”. Nav nekā cita, izņemot tikai Bezgalības pasauli un mūs. Viss pārējais ir filtri, kas atrodas mūsu maņu orgānos.

Attēls 2.2.3.

Visspēcīgākos filtrus, kas patlaban mūsos atrodas un mazina Bezgalības pasaules uztveri, dēvē par „šo pasauli”. Tos pārvarot, mēs paceļamies uz augstāku pakāpienu.

Ko nozīmē „augstāku”? Caur šo pasauli mēs redzam nākamo daļu, nākamo Bezgalības pasaules slāni, kurš, nedaudz vairāk atklājoties, jau tiek dēvēts par Asija pasauli un tā joprojām. Mēs virzāmies matērijas, domas, sajūtu, Nodoma dziļumā.

Vārdnīca

Augstākās saknes – spēki, kas atrodas Augstākajā pasaulē un izaicina zarus (mūsu pasaules notikumi) uz darbību.

125 pakāpes (pakāpieni) – „garīgās kāpnes” ; sistēma, kas ļauj tuvināties Radītājam. No Radītāja līdz mūsu pasaulei ir 5 apslēptības pakāpes, kuras tiek dēvētas par pasaulēm (no vārda „olama” – apslēptība). Katrai no pakāpēm ir savas apakšpakāpes, dēvētas „parcufim”, turklāt katrai no apakšpakāpēm ir savas apakšpakāpes, dēvētas „sefirot”. Tas ir, no mums līdz Radītājam ir: 5 pasaules X 5 parcufim X 5 sefirot = 125 pakāpes – sefirot.

Bezgalības pasaule – stāvoklis, kurā visas vēlmes pilnībā, bez ierobežojuma, ir apmierinātas, tas ir, radījums (vēlme baudīt) neierobežo gaismas (baudas) izplatīšanos

Šī pasaule – absolūta egoisma īpašība, sajūtama ar mūsu piecu maņu orgānu (redze, oža, tauste, garša, dzirde) palīdzību, tā nespēj sevī saņemt gaismu (baudu), tāpēc tiek sajusta kā tukšums (ciešanas).

Asija pasaule – divkāršās un vienkāršās apslēptības pasaule, tas ir, cilvēks pilnīgi nesajūt Radītāju vai sajūt Viņa ietekmi kā ļaunu, ciešanas nesošu. Atšķirībā no „mūsu pasaules” stāvokļa, cilvēks jau sajūt Radītāja klātbūtni.

<<1.kurss-3                 1.kurss-5>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties