Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. 1.kurss-5

(SKA MĀCĪBU KURSI), 01.kurss Komentēt

<<1.kurss-4                 1.kurss-6>>

2.3. Jautājumi un atbildes

Jautājums: Vai izzināšana notiek ar sajūtām vai ar prātu?

Nevar atdalīt vienu no otra, lūk, tāpēc mēs sakām „or AB – SAG” – hohmas un binas gaisma kopā. Mēs paši esam vēlme baudīt, vēlme, kas jūt baudu vai arī tās trūkumu, ciešanas. Lai sasniegtu baudu ciešanu stāvoklī, vēlme rada sev līdzās prātu, kurš, apstrādājot informāciju, kļūst par palīgorgānu, kas paredzēts vēlamā sasniegšanai.

Ja ik brīdi mana griba sakrīt ar iespējām, tad prāts man nav vajadzīgs. Kam man tas? Ja vēlies, lai cilvēks attīstītos, radi viņam pretestību, grūtības, liec risināt uzdevumus, nedod viņam piepildījumu – viņš to meklēs un tādā veidā attīstīs sevī prātu. Tādējādi, jo augstākas vēlmes kādā Universa objektā, jo attīstītākam jābūt tā prātam, pretējā gadījumā vēlmi nav iespējams realizēt.

Vēlies, lai bērns attīstītos – ierobežo viņu, nedod viņam visu, ko viņš vēlas. Lai pats atrod, pats mēģina dabūt. Pēc šī principa veidotas visas bērnu rotaļas. Mēs ikreiz uzdodam viņam uzdevumu, lai viņam rastos vēlme sasniegt mērķi, turklāt tādā veidā, lai viņam tas liktos diezgan sarežģīti, lai attīstītu prātu. Salīdzinājumā ar vēlmi prāts ir otršķirīgs, palīgdaļa.

Radītājs ir radījis vēlmi. Brīdī, kad tā sāka sajust piepildījuma trūkumu, tā tiecās šo piepildījumu sasniegt savos meklējumos. Sistēma, kas šo meklējumu rezultātā attīstījās, dēvēta par prātu.

Piepildījuma sajūta tiek sasniegta tikai ar vēlmi. Var jautāt : „Taču kā zinātnieks gūst baudu? Viņš bauda ar prātu vai sirdi?” Tikai ar sirdi. Ir teiciens: „sirds saprot”. Vēlme nodarboties ar zinātni, tieksme pētīt racionālo, jebkurā gadījumā ir sajūtama sirdī. Kāpēc tādā gadījumā par to tiek runāts kā par abstraktu, nevis juteklisku? Tāpēc, ka tā ir pārāk atrauta no dzīvnieciskajām vēlmēm un mēs to sajūtam nevis kā organisma vajadzību, bet kā intelektuālo vajadzību. Tomēr tas nav saprāts, tā ir vēlme.

Prāts ir izpildmehānisms, noskaņots tikai uz to, lai sasniegtu vēlamo. Patiesībā prāts ir pilnīgi nedzīva mašīna, taču tas vienmēr darbojas vēlmes labā, tādēļ mēs piedēvējam tam garīgās spējas.

Jautājums: Attiecībā uz kabalas valodu: ķīmiķis skaidrojot, kādas jūtas sevī ietver jēdziens „mīlestība”, norāda uz to, ka smadzenēs tiek izstrādāts hormons, kurš par šo sajūtu atbild. Viņš runā par to ļoti sausā valodā. Kāpēc arī kabala, runājot par sajūtām, tās sausi apraksta parcufim un sefirot valodā?

Ķīmiķis apgalvo, ja man iepotēs kādu vielu vai smadzenēm pieslēgs elektrodu, es jutīšu mīlestību vai naidu un sajutīšu, ka atrodos kādā iedomātā pasaulē. Ķīmija runā par cilvēka sajūtu cēloņiem, turpretī spriež par tiem citā līmenī, tādā, kas atšķiras no cilvēka sajūtām.

Ir attieksme pret pasauli, kas raksturīga ķīmijas zinātniekam un ir attieksme pret pasauli, kas raksturīga parastam cilvēkam, ar kuru tiek veikts ķīmijas eksperiments. Tomēr arī pats ķīmijas zinātnieks eksperimenta veikšanas laikā, kā arī pirms un pēc tā, atrodas tajā pašā pasaulē, tajās pašās darbībās. Tas, kā cilvēks pauž pasauli, kurā viņš atrodas, ir atkarīgs no tā, kā viņš to uztver. Turklāt, lai gan viņš cenšas attiekties pret eksperimentu objektīvi un zinātniski, tas jebkurā gadījumā nav iespējams, ņemot vērā to, ka viņš pats šajā eksperimentā ir iesaistīts.

Ar ko kabala atšķiras no ķīmijas un kāpēc kabalas zinātne operē ar ļoti precīzu valodu? Kabala nerunā sajūtu valodā, tā runā par sajūtu cēloņiem. Ja vēlamies veikt ar sevi noteiktas darbības, mēs pārejam no eksperimentālā līmeņa uz tā seku līmeni – sajūtu līmeni. Ja es to vēlos, tad šīs sajūtas sevī izraisu, tās kopēju un attiecībā uz sevi realizēju. Tad es sajūtu gan pašu darbību, gan tās rezultātu. Es paceļos no darbības līmeņa un sāku dzīvot ar sajūtām, vēlmēm, nevis ar pašām darbībām.

Ja kabalas zinātne runā par kādām darbībām, tās nav tikai tiešas darbības. No tevis ir atkarīgs, vai šajā darbībā tu izmantosi sajūtas vai nē. Bāla Sulama grāmatā „Desmit Sefirot Mācība” mēs lasām par vēlmes attīstības pirmo, otro, trešo un ceturto pakāpi, par masah, gaismām, rešimot un tas līdzinās piemēram par mūziķi, kurš lasa partitūru. Lūkojoties uz notīm, uz visiem šiem punktiņiem un lokiem, es nesaprotu, ko viņš ar tiem iesāks. Taču viņš uz tiem var lūkoties un raudāt. Mūziķis, raugoties uz notīm, jūt mūziku, pēc notīm viņš šo melodiju spēj nodziedāt. Taču es skatos un neko nejūtu.

Viss atkarīgs no valodas izpratnes. Ja tu uztver kabalas grāmatu kā garlaicīgu, uzrakstītu sausā valodā, nesaki, ka kabalists to ir uzrakstījis sausā formā. Tas liecina tikai par tavu attieksmi. Kabalisti to uztver pilnīgi citādi. Reizēm es savam Skolotājam uzdevu jautājumu, kurš man pašam likās diezgan precīzs un formāls, taču viņš piepeši tā iedvesmojās, ka likās, vajadzētu viņu piesiet pie krēsla, lai nepaceļas gaisā. Man tā bija sava veida „sausā ķīmija”, turpretī viņš visu uztvēra sajūtu līmenī. Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Jūtām, kuras nav vērstas uz sevi pašu, taču attiecas uz saikni ar Radītāju, ir neizmērojams spēks.

Jautājums: Jūs sacījāt, ka divu pretēju principu, divu pretēju īpašību sadursme attēlo mums pasaules ainu. Kā tas ir iespējams, ka no „īpašību” līmeņa pēkšņi rodas tāda konkrēta aina?

Iespējams, šis materiāls tiek uztverts kā kas abstrakts, taču palūkojieties, piemēram, uz televizora ekrānu. Jums taču nerodas jautājums, kā šajā kastē var izvietoties vairāki cilvēki, kā viņi tur nokļuvuši, kas liek viņiem kustēties? Mēs redzam, ka tā ir atveidota, nereāla aina. Vai tad patiesībā viņi šeit atrodas? Mums sūta kādu signālu un mēs redzam kādu ekrānā.

Mēs visi darbojamies, un mūs pilnībā vada spēki, kuri mūs ietekmē un veido mūsos šīs pasaules ainu. Tevi var ievietot, piemēram, slēgtā istabā, kādā telpā, kas no iekšpuses būs kā televizora ekrāns un tev priekšā uz ekrāna nospēlēt dzīvi. Ja tu nekad neesi iepazinis neko citu un vienmēr esi atradies tikai šajā istabā, tā būs tava dzīve un tu uzskatīsi, ka cita dzīve nepastāv. Tikai pēc tam tu sacīsi, ka tevi ir izjokojuši!

Šīs dzīves aina var tikt veidota no spēkiem, tāpat kā ekrānā no dažādiem vektoriem veidojas attēls. Kas tie ir par spēkiem? Iespējams, šī aina tiks veidota no mūsu savstarpējām attiecībām, taču, iespējams, arī pēc kādas citas formulas. Atkarībā no tā, šī aina var mainīties dažādās dimensijās. To nosaka atšķirība starp pakāpēm pasaulēs, kuras mēs izejam.

Patreiz nav iespējams to paskaidrot precīzāk, mēģiniet paši fantazēt, meklējiet savu personīgo izpratni. Galvenais – mēģiniet saprast, ka pasaules ir diezgan relatīvs jēdziens. Tās nepastāv pašas par sevi. Pasaules atrodas pašā cilvēkā kā attiecību nosacījums starp cilvēku un Radītāju, kurš darbojas esošajā brīdī, esošajā laikā.

Pasaule nav kas neatkarīgi pastāvošs, tā ir manas saiknes pakāpe ar Radītāju, kas tādā veidā man ainojas. Pašlaik pasaulē es redzu daudz cilvēku, septiņus miljardus, ap mani nemitīgi kāds riņķo, attiecībā pret mani noteiktā veidā rīkojas. Es saku: nē, tas viss ir Radītājs, kurš tādā veidā man attēlojis realitāti un šī realitāte tieši tādā veidā uz mani iedarbojas. Patiesībā šeit nav nekādu septiņu miljardu, nav šīs pasaules, nekas nepastāv: tā ir mana attieksme pret Radītāju, kas izpaužas šādā formā.

Ja mana attieksme pret Radītāju mainīsies, tad mainīsies arī šī forma. Visas šīs daudzveidības vietā es sākšu sajust vienu spēku un no tā sajutīšu pret sevi nemainīgu attieksmi. Izzudīs sajūta, it kā mani pašlaik kāds mīl, kāds cits – izsmej, viens vēl man labu, otrs – ļaunu un arī es pats pret cilvēkiem izturos dažādi. Es apvienošu viņus savā attieksmē, turpretī viņi apvienosies attieksmē pret mani.

Attēls rodas, izmantojot dažādus vektorus, un mēs to varam izveidot gan tā, gan citādi, gluži kā kadru televizora ekrānā.

Ekonomikā ir pieņemts veidot diagrammas. Pieņemsim, ka pašlaik mūsu stāvokli pasaulē es vēlos redzēt grafika formā, kas norāda uz atkarību no kāda rādītāja. Es vēlos redzēt sadali attiecībā uz visu cilvēci, starp valstīm, kā notiek šī sadale, vadoties no konkrētiem produktiem u.c. Tādējādi attiecībā uz vienu un to pašu stāvokli, tu iegūsti pilnīgi atšķirīgus attēlus, ikreiz izvēloties citu vektoru, attiecībā pret kuru tu mēri kaut ko eksistējošu pasaulē.

Tāpat arī mūsu pasaules aina ir mūsu attieksmes pret Radītāju sekas. Ja mūsu attieksme pret Viņu mainās, mainās arī pasaule. Tas tiek dēvēts – pacelties no pasaules Asija uz pasaulēm Jecira, Brija un Acilut.

Jautājums: Vai attēls, kuru mēs uztveram ar mūsu maņu orgāniem, arī mainīsies, vai arī paliks iepriekšējais?

Attiecībās ar Radītāju pastāv mans sajūtu attēls, un ir aina, kuru uztver mani pieci maņu orgāni, fiziskais ķermenis. Šī aina īslaicīgi kalpo par pamatu, kas saista mani ar citiem cilvēkiem, jo es to sajūtu ar saviem maņu orgāniem tieši tāpat kā visi pārējie.

To, kas notiek tad, kad paceļamies augstāk par šo stāvokli, sajūtot saikni ar Radītāju, dotajā posmā nav iespējams izteikt vārdos.

Jautājums: Ja šī pasaules fiziskā aina man ir nepieciešama tikai tādēļ, lai saistītu mani kopējās sajūtās ar pārējiem cilvēkiem, tad kādēļ to saglabāt, kad būšu nodibinājis savas attiecības ar Radītāju?

Tu neesi viens šajā pasaulē, tu piederi vienotai sistēmai un tava dzīve nekad nav tikai tava privātā dzīve. Tas attiecas uz ikvienu cilvēku – gan uz pašu izcilāko, unikālāko, gan uz parastāko. Jebkurā gadījumā tiek vērtēts tikai īpatsvars – cilvēka ieguldījums attiecībā pret visu sistēmu. Pašam par sevi viņam nav nekādas vērtības.

2.4. Tests

1. Vai visi izzināmie pakāpieni tiek doti jau sākotnēji?

a) – jā, cilvēkam tikai jāattīsta vēlme tos izzināt;

b) – nē, katru pakāpienu cilvēks izveido augšupejas procesā;

c) – ir doti lejupejas pakāpieni, turpretī cilvēks veido augšupejas pakāpienus;

d) – ir doti augšupejas pakāpieni, taču cilvēks veido lejupejas pakāpienus.

2. Kādā veidā iespējama pacelšanās no esošā pakāpiena uz augstāku?

a) – cilvēkam šim nolūkam ir dots spēks;

b) – augstākā pakāpiena daļa atrodas mūsos;

c) – esošais kārtējais pakāpiens izstumj mūs ar ciešanu palīdzību;

d) – pacelšanās nav iespējama, cilvēks nesaskaras ar augstāku pakāpienu.

3. Izzināšana notiek ar sajūtām vai prātu?

a) – tikai ar sajūtām;

b) – tikai ar prātu;

c) – ne ar sajūtām un ne ar prātu;

d) – ar sajūtām un ar prātu.

4. Kāpēc mēs sajūtam tikai materiālo pasauli?

a) – materiālā pasaule iedarbojas uz mūsu maņu orgāniem;

b) – matērija ir vienīgā pastāvošā;

c) – maņu orgānu filtri mums veido materiālo pasauli;

d) – cita pasaule nepastāv.

5. Kā mainās likumi, atbilstoši kuriem spēki nonāk lejup no augšienes uz leju?

a) – tie mainās atbilstoši cilvēka virzībai uz priekšu;

b) – tie mainās atbilstoši pārejai no vienas pasaules uz otru, taču paliek nemainīgi katras pasaules ietvaros;

c) – nemainās, tāpat kā mūsu pasaules likumi;

d) – atbildēt viennozīmīgi nav iespējams.

Vārdnīca

Or (gaisma) AB – SAG – labojošā gaisma, kas nonāk pie cilvēka tikai tad, ja viņš saprot, kas tieši viņam sevī jālabo.

Gaisma hohma (ivr. „gudrības gaisma”) – visa gaisma, kas nāk no Radītāja, tas ir, gaisma, kas ietver sevī visu, ko vēlas mums dot Radītājs.

Gaisma bina = „or hasadim” (ivr. „žēlsirdības gaisma”) – bauda no īpašību līdzības ar Radītāju, no atdeves.

<<1.kurss-4                 1.kurss-6>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties