Kabalas zinātne Latvijā

<<1.kurss-1                 1.kurss-3>>

1. nodarbība

Kabalas zinātnes priekšmets

1.1. Ievads

1.2. Kabalas zinātnes priekšmets

1.3. Vispārējais un speciālais likums

1.4. Tests

1.1. Ievads

Radītājs radīja vēlmi. Viņš, kas pastāv Pats par Sevi un dēvēts „Acmuto”, ir neizzināms. Viņu nespēj izzināt neviena zinātne. Radītājs radīja vēlmi un attiecībā pret to veic noteiktas darbības. Tieši Radītāja darbības attiecībā pret radījumu ir tās, ko mēs studējam. Radītāja darbības ir kabalas zinātnes priekšmets, un tā pēta visu, kas atrodas ārpus Radītāja, jo Pats Radītājs ir neizzināms.

Viņa doma veido radījumu – vēlmi un pēc tam darbojas šajā radījumā, pārveidojot to un piešķirot tam visas iespējamās formas: no sākotnējā stāvokļa – punkta Radītāja gaismā – līdz šīs vēlmes attīstībai visegoistiskākajā veidā un pēc tam tās labošanai līdz visaugstākajam altruistiskajam līmenim – pilnīgai līdzībai ar Radītāju.

Attēls 1.1.1.

Viss, kas notiek ar radījumu tā domās, kuras nāk no Radītāja, tiek pētīts kabalas zinātnē. Absolūti viss, kas nav Radītājs, viss, izņemot Radītāju, attiecas uz to, ko Viņš ir radījis.

Kabalas zinātne ietver visu Radītāja attieksmi pret radījumu. Kabala ir Radītāja doma, kuru Viņš realizē. Kabalas zinātne izzina radīšanas mērķi un radījumu funkcionēšanu, kā arī Augstāko pasauļu struktūru, ietverot mūsu materiālo pasauli.

Tātad kabalas zinātne ietver sevī pilnīgi visu, izņemot Radītāju. Mēs, protams, apgūstam to tādā apjomā, kādu esam spējīgi izprast. Tomēr mūsu attīstības rezultātā mums jāapgūst visa kabalas zinātne.

Mums sevi jāvirza tikai uz vienu – Radītāja gaismu, kas mūs attīsta un labo. Ja mēs tieksimies izjust attiecībā pret sevi tās ietekmi, saplūst ar šo gaismu, tad tā uz mums iedarbosies. Garīgajā nav vardarbības: labošanās notiek tikai tajā mērā, kādā cilvēks to vēlas. Turklāt šai vēlmei ir jābūt patiesai, neviltotai, lai nebūtu „sirdī – viens, vārdos – cits”.

No kabalas zinātnes attiecībā pret sevi mēs izmantojam tikai to daļu, to aspektu, kas var iedarboties uz mums vislabākajā veidā, labot mūs, vest mūs pa visiem ceļiem, izejot visus pakāpienus, lai sasniegtu mūsu mērķi – saplūsmi ar Radītāju.

1.2. Kabalas zinātnes priekšmets

Kabalas zinātne ir Augstāko spēku lejup nākšanas cēloņu un seku kārtības atklāšana, kas pakļaujas pastāvīgiem un absolūtiem likumiem. Šie likumi ir savstarpēji saistīti un vērsti uz Augstākā vadošā spēka – Radītāja atklāšanu.

Tātad kabala pēta to, kādā veidā šie spēki lejup nonāk no visaugstākā, vispārējā, absolūtā un mūžīgā spēka – Radītāja un kā tie lejup nonākot transformējas attiecībā pret mums.

Likumi, pēc kuriem tas notiek, paši par sevi nemainās, līdzīgi tam kā nemainās likumi, kuri darbojas mūsu pasaulē. Mēs varam tos pielietot daudzveidīgi, taču pats likums paliek nemainīgs.

Spēki virzās no augšienes lejup un saskaņā ar absolūtiem un stingriem likumiem iedarbojas uz cilvēku, lai paceltu viņu augšup vai (kas ir viens un tas pats) pakāpeniski atklātu viņam Radītāju cilvēka atrašanās laikā šajā pasaulē.

Kabalas zinātne pēta visu, ko radījusi Radītāja doma, kas nāk no Viņa, no Absolūta: kādā veidā šī doma pārtop spēkos, kā šie spēki veido matēriju, vēlmi baudīt, no kuras pēc tam rodas cilvēks; kā cilvēks pakāpeniski ar šo spēku palīdzību, atrodoties zemākajā līmenī, mūsu pasaulē, vienlaicīgi sasniedz augstāko – saplūsmi ar Radītāju, ietverot sevī divas pretējās universa puses; kādā veidā tas viss darbojas – visi šie procesi tiek izzināti kabalā. Tā ietver sevī pilnīgi visu, neko Universā nepalaižot garām. Jebkuras domas, darbības, jūtu izpausmes visās pasaulēs, ietverot mūsu pasauli, ir kabalas zinātnes priekšmets.

1.3. Vispārējais un speciālais likums

Vispārējais likums nosaka, ka cilvēcei savas attīstības nobeiguma posmā neizbēgami jānonāk pie Augstākā vadošā spēka atklāsmes un tas pilnībā jāizzina. Speciālais likums nosaka, ka iekāms visa cilvēce (visas dvēseles) sasniedz augstāko stāvokli, katrā paaudzē pastāv arī atsevišķas personības, kuras spēj patstāvīgi sasniegt šo stāvokli.

Lūk, vispārējais Radītāja nodoms, kas nāk no viņa spēka: viss radījums ir radīts ar nolūku, lai atbilstoši noteiktiem attīstības likumiem tas neizbēgami sasniegtu līdzību ar Radītāju, saplūsmi ar Viņu, Viņa izzināšanu, vienlīdzību ar Viņu. Tas ir universa vispārējais likums.

Neviens spēks, neviena darbība, neviena doma, kas nāk no Radītāja vai norisinās pašā radījumā, neiziet ārpus vispārējā likuma ietvariem. Tam pakļauts viss. „Vispārējais” – nozīmē „aptverošs visu bez izņēmuma”. Tas ir nodoms – doma, tam seko spēks, tad darbība, tas viss pilnībā aptver Universa struktūru.

Lai arī mums šķiet, ka pastāv kas nepareizs, slikts, neatbilstošs šim nodomam, tam pretējs – tas viss nav iespējams. Viss notiekošais vēlmē, domās, darbībās ir vispārējā likuma daļa – nepieciešamība novest radījumu pie visaugstākā stāvokļa. Dabiski, ka ar savu aprobežoto redzesloku, mēs nespējam izprast, kas notiek, taču likums pastāv un tas ir tāds, kāds tas ir.

Vispārējais likums apgalvo, ka visa cilvēce neizbēgami sasniegs savu mērķi. Speciālais likums klāsta, ka ikvienā paaudzē pastāv atsevišķi cilvēki, kuri sasniedz mērķi nevis kopā ar visiem, bet gan daudz ātrāk. Ja jebkurā gadījumā mēs ejam šajā virzienā, tad kādēļ lūgt Radītāju, pielikt pūles? Mierīgi sēdēsim alā pie ugunskura vai mūsdienu dzīvoklī pie televizora – sēdēsim bezdarbībā un gaidīsim, kad šie likumi sāks uz mums iedarboties.

Lieta tā, ka šie likumi uz mums iedarbojas, virza uz mērķi tikai tādā mērā, kādā mēs ar tiem sadarbojamies, tādā mērā, kādā esam saskaņā ar virzienu, mērķi un pašu šo darbību. Cilvēks sastāv no domām, vēlmes, darbībām, viņam jāpielīdzina savas domas, vēlme un domas darbība Radītāja vēlmei un iedarbībai uz viņu, jo likums, kas pietuvina viņu mērķim, iedarbojas uz viņu tādā mērā, kādā tie sakrīt.

Ja cilvēks pats netiecas uz mērķi, kuru viņam paredzējis Radītājs, ja viņš stāv uz vietas un pat necenšas izkustēties, tad negatīvie iespaidi turpina uzkrāties līdz brīdim, kad cilvēks sāk apzināties, ka jāvirzās uz mērķi.

Tomēr negatīvo iespaidu, sajūtu uzkrājums, personīgā ļaunuma apzināšanās (kāpēc es stāvu uz vietas un nevēlos virzīties uz priekšu, kas ir mana būtība, kāpēc tā pretojas manai virzībai „uz augšieni” pie Radītāja, uz altruismu, uz atdevi) – šis negatīvo iespaidu uzkrājums pats par sevi mūs nevirza uz priekšu. Mums šķiet, ka tas ir progress. Taču tas nav progress, tas ir tikai negatīvā potenciāla uzkrājums, pietiekams, lai modinātu mūsos patieso vēlmi „vismaz par vienu milimetru pavirzīties uz mērķi”. Tad šis spēks, kas mūs pievelk, gaisma, kas liek atgriezties pie Avota, iedarbojas uz mums un mēs Tam pietuvojamies par vienu milimetru.

Lūk, tāpēc cilvēce, kas izgājusi milzīgo un briesmīgo moku un ciešanu ceļu savas vēstures tūkstošgadēs, līdz šim tā arī nav pavirzījusies uz priekšu, lai sasniegtu Radītāju. Tikai daļēji tā ir apzinājusies savu ļaunumu. Šī apzināšanās vēl arvien ir abstrakta un nav saistīta ar Avotu. Tad, kad cilvēce nonāks pie patiesās apziņas, tajā modīsies īstā vēlme sasniegt mērķi un no savas viszemākās pakāpes – mūsu pasaules, tā pacelsies uz nākamo pakāpi – Augstākās pasaules sākumposmu. Mūsu pasaule – viszemākā pakāpe un tajā nav citu pakāpju.

Ko nozīmē „Augstākās pasaules sākums”? Tas nozīmē sākt pielīdzināties Radītājam, kādas vēlmes, kas līdzinās Radītāja vēlmei, rašanās.

Speciālais likums vēsta, ka šo ceļu var veikt viens atsevišķs indivīds vai neliela cilvēku grupa, taču ne visa cilvēce kopumā, tajā pašā laikā vispārējais likums apgalvo, ka gala rezultātā visa cilvēce savā veselumā jebkurā gadījumā nonāks pie tā paša mērķa.

No tā izriet, ka varam apgūt vispārējā un speciālā mijiedarbību, noskaidrot to savstarpējo atturības vai, gluži otrādi, veicināšanas un palīdzības pakāpi. Vai man palīdz visa cilvēce, vai es palīdzu tai? Vai mēs varam darboties kopā, grupā? Vai tam ir kāda nozīme, vai katram no mums ir jādarbojas atsevišķi? Rezultātā jebkurā gadījumā pastāv individuālie ietekmējošie spēki uz katru atsevišķu cilvēku un vispārējie spēki, kas iedarbojas uz visu cilvēci un virza to sev sekot.

Līdztekus jāsaprot, ka visa cilvēce pēc tās esošo dvēseļu struktūras līdzinās piramīdai. 90% no visām dvēselēm (piramīdas lejasdaļa) attiecas uz vāja rakstura vēlmi.

Attēls 1.3.1.

Pašas par sevi šīs dvēseles pietiekami skaidri neapzinās savu mērķi. Rezultātā tās tomēr spēj sasniegt savu misiju, savu mērķi, pacelšanos augšup un sevis piepildīšanu, taču tikai savstarpēji iekļaujoties viena otrā. Tikai neliela cilvēku daļa, daži procenti no visas cilvēces, apzināti virzās uz mērķi, bet pārējie – tikai pateicoties sevis iekļaušanā viņos.

Tas nemazina atsevišķa, piederoša vairākumam, cilvēka dvēseli, jo tāda ir viņa sākotnējā uzbūve, viņš tāds ir radīts. Ja cilvēks sevi pareizi realizē uz visiem 100%, viņš nonāk mūžības, bezgalības un pilnības stāvoklī tieši tāpat kā visi pārējie. Gala rezultātā, kad visa konstrukcija pilnībā sasniegs savu mērķi, tad starp dvēselēm vairs nepastāvēs atšķirība

Rodas jautājums: „Ja visa cilvēce ir radīta vienlaicīgi, kaut gan ikviens patreiz atrodas savā vēlmes līmenī (nulles, pirmajā, otrajā, trešajā, ceturtajā vēlmes stadijā, kuras mēs dēvējam par nedzīvo, augu, dzīvniecisko, cilvēcisko un garīgo līmeni), tad principā visai cilvēcei būtu bijis jātiecas uz mērķi proporcionāli – katrs atbilstoši savam vēlmes līmenim. Tad kāpēc viss notiek nedaudz citādi vai pat otrādi?”

Attēls 1.3.2.

Mēs redzam, ka cilvēces vēstures gaitā tieksme sasniegt Mērķi rodas tikai dažām personībām: filozofiem, zinātniekiem, reliģiskiem darbiniekiem un vienkārši atsevišķiem cilvēkiem, kuri tiecas izprast dzīves jēgu, turpretī pārējos tas neinteresē. Ja mēs aplūkosim visu cilvēci ne no kabalas, bet no neitrāla, vienkārša redzes viedokļa, cik daudz redzēsim cilvēku, kuri vēlas noskaidrot savas dzīves jēgu? Vairums no viņiem to uztver kā jēdzienus: nav laimes dzīvē, ja nav naudas; nav laimes dzīvē, ja nav varas, goda apliecinājumu utt.

Tieksme uz to, kas atrodas augstāk par mūsu dzīvi, ir nedaudzu indivīdu tieksme. Kāpēc šāda tieksme vispār rodas, kāpēc šis likums, izņemot tā tiešo ietekmi uz visu cilvēci, iedarbojas vēl uz atsevišķām dvēselēm, kāpēc tas dalās vispārējā un speciālajā? Būtu bijis kopīgs visiem – kāpēc jāizdala kādi īpaši cilvēki? Varbūt tas norāda uz šī likuma nepilnībām? Galu galā cilvēce ir vienots organisms.

Patiesībā cilvēces labošanās ir atkarīga no vēlmes sasniegt mērķi. Lai mūsu egoistiskajā vēlmē tiktu „ielāsmotas” egoismam svešas vēlmes, altruistiskās, vēlmes, kas mums ir nedabiskas, Radītājs veic mērķtiecīgu labošanu un garīgo pacēlumu dažās dvēselēs un pēc tam ar viņu palīdzību veic darbu ar visiem pārējiem.

1.4. Tests

1. Kas ir kabalas zinātnes priekšmets?

a) – Radītāja iekšējās būtības studēšana;

b) – Universa likumu apgūšana;

c) – Radītāja darbības attiecībā pret radījumu;

d) – Radītāja vēlmes izpēte.

2. Kā rezultātā cilvēks nonāk pie saplūsmes ar Radītāju?

a) – cilvēka zināšanu paplašināšanās rezultātā;

b) – zināšanu pazemināšanās rezultātā;

c) – materiālo darbību izpildīšanas rezultātā;

d) – vēlmes laboties rezultātā.

3. Ko nozīmē speciālais likums?

a) – katrā paaudzē pastāv atsevišķas personības, kuras līdzās visai cilvēcei, kas atklāj Radītāju pakāpeniski, spēj sasniegt šo stāvokli pirms tās;

b) – Radītāja vispārējās vadības ietekme uz cilvēci, kā rezultātā cilvēce uzsāk labošanos;

c) – katra indivīda labošanās ar visas cilvēces palīdzību;

d) – visas cilvēces labošanās ar indivīdu palīdzību.

4. Kas ir Universa vispārējais likums?

a) – radījumu maksimāla tieksme pēc piepildījuma;

b) – iegūt iespēju vadīt dabas likumus;

c) – cilvēces neizbēgama nonākšana – savas attīstības beigu posmā – pie Radītāja atklāsmes;

d) – vispārējais likums nav izzināms.

5. Vai speciālais likums ietekmē vispārējo likumu?

a) – nē, neietekmē;

b) – jā, ietekmē visu cilvēci;

c) – nav viennozīmīgas atbildes;

d) – ietekmē tikai īpašus cilvēkus.

Vārdnīca

Radītājs – „atdeves” spēks; tas, ko cilvēka receptori uztver kā daudz augstāku pakāpi attiecībā pret viņu. Cēlonis attiecībā pret sekām.

Radītājs – globālais likums, kurš lejup nāk virzībā uz mums, veido mūs, mūsu Visumu, visu vada, sākot no vissīkākās šūnas caur visiem organismiem līdz absolūtai kosmogoniskai struktūrai. Radītājs – Universa vispārējā daba. Arvien vairāk iedziļinoties šajā dabā, mēs redzam, ka tā ir doma, nodoms sniegt baudu radījumiem.

Vēlme – neaizpildīta telpa, tukša vieta, kas tiecas sevi piepildīt, gūt baudu. Materiāls, no kura sastāv radījums.

Radījums – vēlme saņemt, kas izzina savus iespaidus no Augstākās gaismas (Radītāja).

Garīgais = vēlme dot Radītājam.

Labošanās – mūsu attieksmes pret Radītāju labošana; nolūka mainīšana: baudīt nevis sevis dēļ, bet tāpēc, ka to vēlas Radītājs.

Šī pasaule – absolūta egoisma īpašība, sajūtama ar mūsu piecu maņu orgānu (redze, oža, tauste, garša, dzirde) palīdzību, tā nespēj sevī saņemt gaismu (baudu), tāpēc tiek sajusta kā tukšums (ciešanas).

Altruisms – darbības atdeves dēļ, savas dabas izmantošana baudas sniegšanai tuvākā labā (kāda, kurš atrodas ārpus manis).

Avots – arī „Radītājs”.

Mūsu pasaule – arī „šī pasaule” – absolūta egoisma īpašība, sajūtama ar mūsu pieciem maņu orgāniem, šī īpašība nav spējīga saņemt sevī gaismu (baudu), tādēļ tiek sajusta kā tukšums (ciešanas).

Augstākā pasaule = garīgā pasaule – pastāv atbilstoši atdeves īpašību likumiem. Par „Augstāko” tiek dēvēta tāpēc, ka atdeves īpašība ir cēlonis, mūsu pasaules sakne, turpretī mūsu pasaule ir sekas, tā pilnībā tiek vadīta no garīgās pasaules.

Vēlmju līmenis (0,1.,2.,3.,4.) – vēlmes saņemt stadijas, no nulles (praktiski neatšķiras no gaismas) līdz ceturtai stadijai (pēc savām īpašībām pilnīgs pretstats Radītājam). Atbilstoši pastāv dalījums starp nedzīvo, augu, dzīvniecisko, cilvēcisko un garīgo līmeni.

Egoisms, egoistiskais – vēlme baudīt sevis dēļ; vēlme maksimāli saņemt pie minimālas piepūles; gaismai pretēja īpašība.

<<1.kurss-1                 1.kurss-3>>