Kā saistīt garīgo ar materiālo
Tad, kad runa iet par Augstāko pasauli, kas nav atkarīga no laika, vietas, kustības, mums nav vārdu, lai varētu to aprakstīt, jo mūsu vārdnīca veidota, balstoties uz mūsu pasaulīgo maņu orgānu sajūtām.
Par Augstāko pasauli dēvē pasauli, kas atrodas ārpus pieņemtajam atainojumam, ietverošam sevī „laiku, vietu, kustību”. Ārpus šīm kategorijām mēs nespējam izprast ne savu eksistenci, ne arī kādas izmaiņas, neko sevī un ārpus sevis. Ņemot vērā, ka mūsu vārdnīca pilnībā veidota no mūsu dzīves (laika, vietas un kustības ietvaros), tā nespēj aprakstīt, ko nozīmē eksistence ārpus šīm trim kategorijām.
Patiesībā šie trīs parametri – laiks, vieta, kustība – nepastāv. Šīs trīs koordinātes eksistē tikai mūsu sajūtās, ar tām mēs uztveram Universu. Tas automātiski mums izkārtojas šajos trīs iedalījumos: laiks, vieta, kustība. Ja mēs novirzīsimies no šiem jēdzieniem, ja šie posmi izzudīs, tad mēs vairs nezināsim, ko iesākt ar pasaules ainu: mēs pārtrauksim to sajust. Tāpēc nekādus vārdus, kas attēlotu garīgo, mēs nezinām, mums par to nav nekādas iztēles.
Vai iespējams garīgo ievilkt laika, vietas, kustības koordinātēs? Nē, nav iespējams. Vai iespējams cilvēkam pacelties augstāk par šīm koordinātēm un sajust eksistenci, dzīvi ārpus šiem trim posmiem, šiem trim parametriem? Jā, ir iespējams. Rodas jautājums: kā saistīt sajūtas ar laika, vietas, kustības parametriem, šajos noteiktajos, stingrajos posmos, ar dzīves sajūtu ārpus šiem jēdzieniem? Ne citādi, kā caur sakni un zaru. Taču kādā veidā tad aprakstīt Augstākās pasaules sajušanas izpēti? Kā atklāt augstākās zināšanas ar vārdu palīdzību, rakstiski, grāmatā, kā tas pieņemts jebkuras zinātnes pētniecībā?
Šeit mums patiešām ir saskare ar īpašu zinātni, ar īpašu informācijas pieraksta veidu un ar īpašu tās atveidošanas formu. Nepieciešams radīt cilvēkā speciālus instrumentus, lai viņš varētu atveidot zināšanas, kas tiek viņam nodotas ar pierakstu palīdzību. Viņš nesapratīs un nespēs atveidot šos pierakstus līdz brīdim, iekāms neizveidos sevī (savā iekšienē) kelim (vēlmes), adekvātas tām, kas piemīt tiem, kuri šīs zināšanas vēlas viņam nodot.
Zināšanu nodošanai ir jābūt precīzai. Ja valodā būs neprecīzs kaut viens vārds, kurš netiks pareizi izmantots vēlamajam mērķim, zinātnes apguvējs momentāni apjuks (sapīsies), jo tādā veidā tiks sagrozīts viss jēdziens kopumā.
Mūsu pasaulē nav to vadības objektu un spēku, kuri nenāktu no savām saknēm Augstākajā pasaulē, viss, kas atrodas mūsu pasaulē, sākas Augstākajā pasaulē un pēc tam pakāpeniski nonāk lejup mūsu pasaulē. Kabalisti atklāja sev valodu, ar kuras palīdzību viņi viens otram var nodot savas izzināšanas rezultātus mutiski un rakstiski, no paaudzes uz paaudzi.
Tas kļuva iespējams tāpēc, ka pastāv precīza saikne starp sakni Augstākajā pasaulē un tās zaru zemākajā pasaulē. Šo saknes un zara saikni, kas atrodas Radītāja varā, mēs nespējam uztvert, jo tā nonāk lejup no augšienes uz leju.
Kabalisti aizguva zaru nosaukumus no mūsu pasaules, kurā katrs vārds it kā ar pirkstu norāda uz savu augstāko sakni, kas atrodas Augstākajā pasaulē un savai zinātnei izraudzīto īpašo valodu nosauca par „zaru valodu”. Tā ir derīga jebkurai lietošanai. Kāpēc šī valoda tiek dēvēta par zaru valodu? Tāpēc ka vārdi tiek ņemti no zariem mūsu pasaulē.
Tādējādi kabalas grāmatās sastopami pasaulīgie apzīmējumi, kas sveši vispārpieņemtajiem. Pēc tam, kad kabalisti jau izvēlējās zaru valodu (tas ir, precīzu cēloņa atbilstību tā sekām), lai ar tās palīdzību atspoguļotu Augstākās pasaules izpēti, viņi nevar izlaist no aprites kādu zaru, neizmantojot to sava pasaulīgā nosaukuma dēļ. Tāpēc ka mūsu pasaulē nav cita zara, lai varētu to izmantot izlaistās saknes vietā.
Tāpēc kabalā satopami daudzi cilvēka ķermeņa daļu un ķermeņa procesu nosaukumi. Patiesībā visa fizioloģija ir garīgā fizioloģija, tā izriet no garīgajām saknēm tāpat kā mūsu ķermenis. Tādējādi citas valodas nav, patiesībā to nevar izvēlēties vai izdomāt kādā citādā veidā. No kurienes mēs vēl ņemsim vārdus un apzīmējumus, ar kuriem būtu iespējams kaut kam piešķirt nosaukumu Augstākajā pasaulē?
Mēs, protams, varētu izmantot ciparus un ar tiem visu apzīmēt. Pastāv 125 vai 6000 pakāpienu, ir 5 pasaules, ir parcufim, sefirot, visas detaļas tajos: to visu varētu precīzi graduēt ar skaitļiem. Vai arī visu apzīmēt tikai ar vārdiem, kuri neeksistē mūsu pasaulē, atbilstoši sefirot nosaukumiem, kaut gan daļēji arī tie ņemti no mūsu pasaules, taču var izdomāt kādus nosacītus apzīmējumus.
Ja mēs tā rīkotos, mums vairs nerastos saikne ar saknēm caur zariem, taču pats galvenais, ka mūsu valoda būtu noderīga tikai kabalistiem, kuri Augstāko pasauli jau ir sev atklājuši. Turpretim, ja mēs izmantojam zaru valodu Augstākās pasaules vispārējam aprakstam, mēs varam ar šo valodu aprakstīt Augstāko pasauli tādā veidā, lai zināmā mērā tā kļūtu saprotama visiem, tāpat kā Pentateiha, teiksmu, ticības mācību un citu veidu tekstu izklāsme. Tie ir derīgi cilvēkiem, kuri pilnīgi nesaprot, par ko tiek rakstīts un kuriem nav mērķa šādu izklāstu izprast, tomēr uztverot garīgos jēdzienus tādā ārējā izskatā, caur mūsu pasaules ietērpu, viņi jebkurā gadījumā pamazām virzās uz priekšu.
Zaru valoda darbojas visos cilvēka attīstības līmeņos. Kabalisti to izmanto pieņemtās, kodētās valodas vietā, kas noderīga tikai kabalistiem zinātājiem, kuri atrodas jau izzināšanas procesā.
Nobeigums
Mums nav tādu vārdu, kas būtu derīgi, lai varētu paust garīgos jēdzienus, kas nav saistīti ar laiku, vietu, kustību, jo mūsu vārdu krājums ierobežots ar mūsu pasaules uztveri. Ļoti grūti piemeklēt vārdus un izskaidrot pārdzīvotās sajūtas cilvēkam, kurš to nav izjutis.
Kā paust to netveramo, ko nespēj sajust mūsu maņu orgāni, kā precīzi to aprakstīt un nodot viens otram pareizajā nozīmē? Ja pat viens jēdziens nebūs precīzi atbilstošs vārdam, zudīs arī visas zinātnes tiešā nozīme.
Jebkurš objekts un darbība mūsu pasaulē sākas garīgās pasaules atbilstošajā objektā. Kabalisti atklājuši pareizo informācijas un zināšanu nodošanas ceļu viens otram, ņemot par pamatu materiālās pasaules priekšmetu un darbību (zaru) nosaukumus, lai aprakstītu tiem atbilstošos priekšmetus un darbības (saknes) garīgajā pasaulē.
Šo valodu izstrādāja cilvēki, kuri bija sasnieguši garīgās pasaules vēl savas dzīves laikā, atrodoties mūsu pasaulē, un tāpēc tieši zināja šīs sakarības. Kabalisti to nosauca par zaru valodu. Šī valoda ir ļoti precīza, jo pastāv tieša un viennozīmīga atbilsme starp sakni un tās zaru, ņemot vērā, ka šīs valodas radītāji vienlaikus atradās divās pasaulēs. Tādēļ nedrīkst aizvietot vienu vārdu ar citu, lai cik aplams tas neliktos: zaram precīzi jāatbilst saknei.
Jēdzieniem, kas mūsu pasaulē ir pretēji, garīgajā pasaulē ir viena sakne. To var saprast no piemēra par debess mannu. Tā ietvēra sevī vienlaicīgi visas pretējās īpašības un tam, kurš vēlējās just salduma garšu, tā bija salda, rūgtuma garša – rūgta utt. Tas skaidrojams ar to, ka cilvēks no garīgā priekšmeta uztver tikai to, ko viņš vēlas izcelt no bezgalīgo īpašību vairuma, tajā pašā laikā pats garīgais priekšmets ietver sevī visas iespējamās mūsu pasaules formas un īpašības.
Augsti garīgi attīstītiem cilvēkiem, kuri attiecīgi ar sevi strādā, paveras cits skats, viņi sāk sajust citas pasaules – vēl dzīvojot šajā pasaulē – kļūst visu pasauļu ieguvēji. Šķietami aplamā kabalas valoda kļūst viņiem par darbību, domu, sajūtu valodu, turklāt mūsu pasaules pretējie jēdzieni apvienojas vienotā saknē.
Jaunākie komentāri