3.2. Kabalas zinātnes realitāte
Materiālajā realitātē, kas atainojas mūsu sajūtās, pastāv reālas parādības, kuru būtību mēs nespējam pat iztēloties. Tādas parādības kā, piemēram, elektrība un magnētisms. Pastāv daudz spēku, kuru klātbūtni mēs nojaušam, tos daļēji uztveram un varam viens uz otru savstarpēji iedarboties, tos vadīt un pielāgot savām vajadzībām. Taču mums apkārt ir arī spēki, kurus mēs vēl nesajūtam. Nav zināms, kad tos sajutīsim, mums pat šķiet, ka nekad.
Šie spēki it kā ir reāli, jo mēs tos izmantojam. Piemēram, elektrība: vai kāds to var redzēt? Mēs sajūtam attiecībā pret sevi tikai tās izpausmes rezultātu. Pašu elektrību es nesajūtu, nevaru aptaustīt, saost vai pagaršot. Es to varu atklāt tikai ar iekārtu palīdzību vai sajust elektriskās strāvas triecienu, es sajūtu magnētiskā spēka vai radiācijas izpausmi un tā tālāk. Spēki, kas ir varenāki, mazāk manāmi un arvien vairāk tie izslīd no mūsu uztveres. Taču mēs tos uztveram atbilstoši to iedarbībai, kas reizēm mēdz būt negatīva.
Tomēr kurš gan apgalvos, ka tie ir nereāli? Zināšanas par to izpausmēm mūs pilnībā apmierina un mums nav svarīgi, ka mūsu rīcībā nav ne mazākā priekšstata par to būtību. To nosaukumi ir tik reāli un mums tuvi, it kā mēs patiešām tos sajustu – tieši tāpat kā maziem bērniem vārds „elektrība” ir pazīstams tikpat labi kā vārdi „sāls” un „cukurs”.
Mēs dzīvojam starp šiem spēkiem, sajūtot tikai to sekas, kuras pamatā ir pozitīvas – tās, kuras vēlamies sev atklāt. Mēs nekad neizzinām pašu priekšmetu, bet tikai tā ietekmi uz mums, tā mijiedarbību ar mūsu sajūtu orgāniem. Es nevaru pateikt, kā šī glāze izskatās patiesībā, vai tā patiešām pastāv. Patiesībā tā varētu būt kas pilnīgi neiedomājams, lai gan ar maniem maņu orgāniem tā tiek uztverta ierastajā veidā. Es absolūti nevaru zināt, kāda ir tās patiesā būtība.
Jautājums pastāv, taču uz to nav atbildes, jo bez subjekta, kurš sajūt to vai citu priekšmetu, bezjēdzīgi minēt, kas ir šis priekšmets. Nepieciešams zināt, kas to uztver un kādā veidā viņš to definē.
Tādējādi par jebkuru objektu, īpašību, domu vai darbību – materiālistisko vai garīgo – mēs varam runāt tikai attiecībā pret pašu izzinātāju, jo ārpus izzinātāja nekādi objekti neeksistē. Pastāv tikai spēks, kuru dēvē par Radītāju. Kāpēc tas pastāv? Tas pastāv tāpēc, ka noteiktā veidā izpaužas manās sajūtās. Taču ja neizpaužas? Ja neizpaužas, tad nepastāv.
Tātad visi mūsu spriedumi izriet no viena likuma: „Mums pastāv tikai tas, ko mēs izprotam. Tikai tam mēs varam piešķirt nosaukumu un definēt atbilstoši īpašībām, turklāt tikai attiecībā pret sevi” (Baruhs Ašlags „Šamati”, 3. raksts). Šis likums ir ļoti precīzi jāizprot un pie tā jāpierod, jo tā neievērošana ierauj cilvēku visās iespējamās ilūzijās. Mēs varam runāt tikai par to, ko izzinām ar zinātniskajām metodēm mūsu vai garīgajā pasaulē. Tikai uz to mēs varam balstīties un tikai pie tā mums jāpieturas. Viss pārējais jāanulē, tas nepastāv.
Tieši tāpat mēs izturamies pret visiem iespējamiem ticējumiem un to norādījumiem. No šī redzes viedokļa mēs esam absolūti materiālisti un objektīvisti (vai salīdzinājumā ar zinātni subjektīvisti). Mums eksistē tikai tas, ko mēs izzinām. Tāpēc garīgajā mēs tiecamies tikai pēc garīguma izzināšanas. Izpratnes sasniegšana ir pēdējā, visaugstākā izzināšanas pakāpe, kad tu iepazīsti ne tikai pašu objektu, bet arī to, no kurienes un kāpēc tas ir cēlies, kam tas paredzēts savas pastāvēšanas laikā un kādā formā pārtaps nākotnē, tas ir, pilnīgi visu, ko attiecībā pret to var noteikt.
Taču kā nav dots izprast Augstākā vadošā spēka būtību, tieši tāpat mums nav dots izprast arī tā radīto radījumu būtību. Materiālās lietas, kuras mēs varam aptaustīt ar rokām, (tā ir visvienkāršākā mums pieejamā izpētes metode), mēs izzinām, pamatojoties tikai uz tiem iespaidiem, kurus gūstam mūsu maņu orgānu savstarpējās mijiedarbības rezultātā ar šīm lietām. Tas mūs pilnībā apmierina, neraugoties uz to, ka mums nav nekāda priekšstata par pašu to būtību.
Mums ir pietiekami sajust kādu objektu un izveidot par to savus priekšstatus atbilstoši mūsu sajūtām, neizprotot tā būtību. Ar to mums pietiek, lai gan mēs saprotam, ka neizprotam pašu objektu, bet tikai tā ietekmi uz mūsu maņu orgāniem vai, precīzāk sakot, mūsu maņu orgānu reakciju uz šo objektu. Tāpat mums nav dots arī izprast pašiem savu būtību: viss, kas mums par sevi ir zināms, ir tikai no mūsu būtības izejošo darbību rezultāts.
Patiesībā nav nekā cita, izņemot Radītāju, Augstāko spēku. Tādējādi sacīts: „nav neviena cita, izņemot Viņu” (Devarim 4: 35). Turpretī savās sajūtās mēs izprotam tikai to, kas tajās izpaužas no Radītāja būtības. Tāda Radītāja būtības izpausmes izpratne arī ir mūs pašu, sevis un it kā ap mums esošās pasaules izzināšana. Pēc tam mēs saprotam, ka tagadnes formā nepastāv ne pasaule, ne arī mēs paši, ir tikai stāvoklis, iespēja sacīt, ka mēs to izzinām.
Tādējādi kabalas grāmatās sastopamie nosaukumi un termini ir reāli, neskatoties uz to, ka mēs neizprotam to būtību. Tie, kuri tos studē, sajūt pilnīgu gandarījumu par sasniegtajām zināšanām. Patiesībā tā ir tikai izpausmju izpratne, kas rodas Augstāko vadošo spēku savstarpējās mijiedarbības rezultātā attiecībā pret cilvēku, kurš šos spēkus izzina. Tomēr ar šīm zināšanām mums pilnībā pietiek, mums nerodas sajūta par to, ka šīs zināšanas būtu nepilnvērtīgas. Tieši tāpat kā mūsos nerodas vajadzība pēc rokas sestā pirksta, jo mums pilnīgi pietiek ar pieciem.
Tādi mēs esam radīti. Vai varam iedomāties sevi eksistējošus citādā veidā, it kā mums patiešām būtu seši pirksti? Ko mēs varētu atrast, noteikt un sajust, ja mums būtu sestais pirksts? To mēs nezinām. Mums nav vēlmes, kas būtu vērsta šajā virzienā. Mūsu vēlme atbilst mūsu pieciem maņu orgāniem, ne vairāk. Tā var novest mūs līdz pašiem dziļumiem tikai tad, kad šie pieci maņu orgāni pārtaps piecās sefirot un tālāk – līdz piecām visaugstākajām tiešās gaismas daļām.
Attēls 3.2.1.
Vārdnīca
Radītājs – „atdeves” spēks; tas, ko cilvēka receptori uztver kā daudz augstāku pakāpi attiecībā pret viņu. Cēlonis attiecībā pret sekām.
Radītājs – globālais likums, kurš lejup nāk virzībā uz mums, veido mūs, mūsu Visumu, visu vada, sākot no vissīkākās šūnas caur visiem organismiem līdz absolūtai kosmogoniskai struktūrai. Radītājs – Universa vispārējā būtība. Arvien vairāk iedziļinoties šajā būtībā, mēs redzam, ka tā ir doma, nodoms sniegt baudu radījumiem.
Tiešā gaisma (Or Jašar) – gaisma, kas no Bezgalības izplatās uz radījumiem, Radītāja vēlme sniegt baudu radījumiem.
Jaunākie komentāri