5. nodarbība
Kabalas valoda – zaru valoda
5.1. Kabalistu valoda – zaru valoda
5.2. Zināšanu nodošana no skolotāja skolniekam
5.3. „Pasaulīgie” nosaukumi kabalā
5.4. Tests
„Tiešā vārdiskā nozīme (Rakstība) pakļaujas laika un telpas nosacījumiem. Alegoriskā un kabalistiskā – dzīvo mūžīgi, ārpus laika un telpas ierobežojumiem.”
Johans Reihlins „De arte cabbalistica”
5.1. Kabalistu valoda – zaru valoda
Zemākajā pasaulē pastāv tikai tas, kas aizsākas Augstākajā pasaulē un no tās rodas. Sakne, kas atrodas Augstākajā pasaulē, liek tās atbilstošajam zaram zemākajā pasaulē pieņemt šīs saknes formu un īpašības.
Šeit jāpiebilst: ja pats zars to vēlas. Pretējā gadījumā starp tiem nav saiknes. Tas nozīmē, zemākais saprot, ka attiecībā pret savu sakni ir zemākais un ka no augšienes attiecībā uz viņu viss nonāk lejup tikai ar vienu nolūku, lai viņš pareizi to uztvertu, labotos un pielīdzinātos augstākajam.
Pamatojoties uz saikni starp sakni un zaru, kabalisti radīja valodas krājumu, kas dod iespēju runāt par Augstāko pasauļu garīgajām saknēm, minot zemākā zara nosaukumu, kas tiek skaidri formulēts, vadoties no šīs pasaules sajūtām.
Kabalisti vēlas mums kaut ko pastāstīt. Kā viņi to var izdarīt? Kā mēs skaidrojam kaut ko bērnam? Valodā, kuru viņš saprot. Pajautājiet mātei, kurai, pieņemsim, ir trīs mēnešus vecs bērns un viņa sacīs, ka pilnībā saprot mazuli un spēj ar viņu sarunāties. Mēs vērojam šo zīdaini – viņš vicina rokas, kājas, neko nesaprot, kliedz. Taču māte saprot viņa valodu. Tieši tāpat arī kabalisti runā ar mums valodā, kas atbilst mūsu līmenim. Viņi nerunā ar mums Augstākā līmeņa valodā – viņi sniedz mums informāciju tādā veidā, lai mēs spētu apzināties savu darbību iekšējo jēgu, savu līmeni.
Ko viņi vēlas mums nodot? Viņi vēlas mums pastāstīt, kas atrodas mūsu pasaules iekšienē, lai mēs uz to tiektos; sāktu uz to virzīties; lai saprastu, kam mums ir jālīdzinās. Viņi dod mums saikni starp mūsu stāvokli un nedaudz augstāku. Tāpat kā mēs, rotaļājoties ar bērnu, rosinām viņā vēlmi izdarīt nedaudz vairāk, atrast veidu, kā atrisināt uzdevumu, veikt ko jaunu un pie tam iekšēji bagātināties. Tieši tāpat pret mums izturas arī kabalisti.
Zaru valoda ir ļoti daudzveidīga. Kabalisti tajā savstarpēji sarunājas un sarakstās. Augstāko pasauli, kurā nav nosaukumu, viņi apraksta ar mūsu pasaules vārdu palīdzību. Viņi nolaižas līdz zemākajam līmenim, lai paskaidrotu mums transformācijas, kuras mums sevī ir jārealizē.
Saknes un zara saikne ļauj kabalistam veidot vārdu krājumu, jo sajūtamās pasaules objekts dod mums tiešu nosaukumu, kurš norāda uz tā augstāko sakni. Pašu sakni nav iespējams nosaukt kādā vārdā, jo tā atrodas aiz iztēles robežām, tas ir, virs mūsu maņu orgāniem. Tomēr, pateicoties tam, ka mūsu pasaulē atrodas zari, kurus mēs spējam uztvert, kļūst iespējama arī sakņu vārdiskā nozīme.
Ja mūsu pasaule nepastāvētu, kā cilvēki, atrodoties Augstākajā pasaulē, spētu savstarpēji sazināties? Ar domu starpniecību. Kā mēs sazinātos, ja mēs atrastos tikai mūsu pasaulē? Izmantotu mūsu parasto vārdnīcu, skaņas, mūziku – visu to, ko radījis cilvēks. Taču kā mums sazināties ar tiem, kuri vienlaikus atrodas gan mūsu pasaulē, gan Augstākajā? Tikai balstoties uz īpašu likumu.
Tie, kuri atrodas Augstākajā pasaulē, izmanto savu vārdnīcu – domu vārdnīcu. Tur nav nepieciešami vārdi, jo tie, kuri atrodas Augstākajā pasaulē, pastāv it kā kopīgajā kli, viņi savstarpēji saistīti, pateicoties altruistiskajām darbībām. Tieši tāpat kādam no mana ķermeņa orgāniem nav vajadzīgi vārdi, lai paskaidrotu citam orgānam, kā viņiem savstarpēji jāsadarbojas, tāpēc ka tie ir saistīti ar kopējo ķermeni.
Vārdi un izteicieni vajadzīgi tikai tam nolūkam, lai nodotu otram kaut ko, kas atrodas ārpus manis, – no viena telpas sektora, kuru pārvalda viena vara, uz citu telpas sektoru, kurš atrodas citas varas ietekmē, – no viena noslēgta objekta uz citu noslēgtu objektu. Šim nolūkam pastāv valoda. Ja divi objekti savienoti ar kopējo ķermeni, tad valoda tiem nav nepieciešama: informācija brīvi pārplūst no viena pie otra. Tādā mērā, kādā mēs virzāmies uz Augstākajām pasaulēm, mēs pieslēdzamies kopīgai Ādama dvēselei. Tur mūsu valoda nav vajadzīga. Pakāpeniski iekļaujoties Augstākajā pasaulē, mēs sākam sajust šo kopīgo dvēseli, sākam uztvert kabalistu domas, darbības un mērķus.
Mūsu pasaulē, kurā egoistiski esam atdalīti viens no otra (šo stāvokli dēvē „mūsu pasaule”), pastāv sava valoda. Mēs pūlamies viens otram ko paskaidrot un, pat neskatoties uz to, nespējam viens otru saprast. Tās ir „Babilonijas jūkļa” sekas, kad cilvēki vēlējās uzcelt torni līdz Radītāja augstumam, taču šīs vēlmes pamatā bija egoisms. Viņi kļuva pārmērīgi lepni, sacīdami: „Mēs tapsim kā Radītājs”, un rezultātā egoisms iznīcināja viņu savstarpējo saikni.
Ja viņi nebūtu virzījuši savu tieksmi uz to, lai kļūtu vienlīdzīgi ar Radītāju, tas ir, nemodinātu savu egoismu, viņi nespētu atklāt, cik ļoti ir savstarpēji atdalījušies. Tad, kad viņi nolēma pielīdzināties Radītājam, viņi redzēja, ka ir pretēji Viņam un ikviens sajuta, ka ir atdalīts no pārējiem un viņi pārstāja viens otru saprast. Egoistiskais „lēciens”, kas notika noteiktā cilvēces attīstības posmā, tiek dēvēts par Babilonijas torņa sabrukumu. Babilonijas tornis, protams, ir simboliska būve, taču mūs interesē tā iekšējais aspekts: kas bija tas virzošais dzinējspēks, kas rosināja cilvēkus uz šīs būves celtniecību, ko viņi vēlējās sasniegt.
Mums, iesprostotiem savā egoismā (es – sevī un arī cits – sevī), lai komunicētos, ir nepieciešama valoda. Šāda saikne ir nepieciešama, jo esam sabojāti un katrs ir noslēdzies sevī. Ja mēs spētu iziet ārpus mūsu egoisma robežām un saliedēties ar pārējiem, mums nebūtu nepieciešama valoda, jo pati mūsu būtība būtu savienota ar kopējo kli, vēlmju tilpni.
Tāpēc saprotams, kāda nozīme ir valodai šajā pasaulē: egoistu nožēlojamais mēģinājums sazināties vienam ar otru. Skaidrs arī tas, kā notiek sazināšanās garīgajā pasaulē, kur valoda vispār nav vajadzīga: tā ir informācijas brīva plūsma no viena pie otra. Zaru valoda mums ir nepieciešama, lai varētu vismaz nedaudz izprast notiekošo augstākajā pakāpē un zināmā veidā tai pielīdzināties.
Tāpat māte, rotaļājoties ar bērnu, palīdz viņam attīstīties, tiecas uz to, lai viņš kļūtu gudrāks, vairāk spētu saprast un apzinīgāk rīkotos. Viņa pastāvīgi uzdod viņam uzdevumus, kaut ko iemāca. Protams, tas notiek zemapziņā, dzīvnieciskajā līmenī, taču augstākā pakāpe mūs audzina tieši tādā pašā veidā. Mēs kļūstam pieaugušāki un nākamā, daudzkārt augstāka pakāpe mūs audzina, demonstrē, skaidro, dod spēku un prātu, lai mēs spētu atveidot to, ko tā parāda. Šī pakāpe atrodas virs mūsu līmeņa, un tās valoda dēvēta par zaru valodu. Mums šajā valodā ir jāieklausās, jo bez tās mēs neko nasasniegsim.
„Saknes un zara atbilsme”
Tāpēc galvenais ir pirmavotu studēšana. Svarīgi ir sadzirdēt, ko kabalisti jums vēlas sacīt. Ne ar prātu, bet tieši uztvert viņu vēlmes spēku, aicinājumu uz augstāko stāvokli. Šeit darbojas nevis mūsu prāts, bet cilvēka vēlme sasniegt citu eksistences līmeni. Nav iespējams saprast ar prātu tās parādības, to informāciju, kuru nodod mums kabalists, atrodoties augstākajā pakāpē. Tikai sasniedzot šo līmeni, mēs spējam izprast ar mums notiekošā cēloņus, ne ātrāk.
Ja jūs sākat to iztēloties ar prātu, tad apzināti vienkāršojat rakstīto un nepareizi to uztverat. Nav iespējams ar prātu izprast augstāko pakāpi – var tikai vēlēties to sasniegt un tad izprast. Mēs tiecamies uz nākamo pakāpi ar vēlmes spēku, taču neizprotam. Tāpat arī mēs augam mūsu pasaulē – ar vēlmi, jo vēlme ir kli sākotnējā īpašība, turpretī smadzenes – palīgorgāns, vēlmes sekas.
Tātad pašu sakni nav iespējams nosaukt vārdā, jo tā atrodas ārpus mūsu izpratnes robežām, taču mūsu pasaules objekts dod mums precīzu nosaukumu, kas norāda uz attiecīgo sakni. Augstāko sakņu vārdiskā izpausme kļūst iespējama, tāpēc ka mūsu pasaulē pastāv zari, kuri ir sajūtami.
Visam, kas atrodas mūsu pasaulē, ir nosaukums, un tas ir garīgās saknes zars. Atrodoties uz Augstākās pakāpes, kabalists mums klāsta kaut kādus vārdus un frāzes. Mēs varam šo tekstu izlasīt, tas ir uzrakstīts mūsu valodā, turpretī saprast tajā mēs varam tikai to, kas mums ir pieejams, atrodoties uz mūsu pakāpiena, zara. Turpretī kabalists izprot to, kas atrodas viņa pakāpē, saknē.
Ko šis teksts var mums dot, ja kabalists, izmantojot katru vārdu, salīdzinājumā ar mani domā pilnīgi ko citu? Tas nedod neko, izņemot vienu – vēlmi pacelties līdz viņa pakāpei, lai spētu redzēt un saprast to, ko redz un saprot kabalists.
„Noteikumi darbā ar pirmavotu tekstu”
Ja jūs domājat, ka, pateicoties „Desmit Sefirot” apgūšanai, jūs sāksiet saprast, kā iekārtota Augstākā pasaule, jūs maldāties. Neviena kabalas grāmata nesniegs jums Augstākās pasaules uzbūves izpratni. Tas, kurš jau atrodas Augstākajā pasaulē, patiešām to apgūst pēc šīm grāmatām. Grāmata viņam nozīmē instrukciju, ceļvedi: ej turp, paskaties šeit, izdari to – ieraudzīsi šo. Ja mēs atrodamies mūsu pasaulē, mums nav ekrāna, lai iztēlotos to, par ko šī grāmata klāsta, tā mums neko nedos, mēs nespēsim saprast, par ko tajā tiek runāts. Vienīgais, ar ko tā mums var līdzēt – pastiprināt mūsu vēlmi, lai paceltos uz augstāku līmeni.
„Teksta pareiza adaptācija”
Ja ielūkosimies kabalas lūgšanu grāmatā, tad tajā atradīsim tikai precīzus norādījumus, kas paredzēti noteiktām darbībām: „Paņem tieši tik daudz noteiktā ekrāna ar tādu vai citādu vēlmi, izdari attiecībā pret to tādu, lūk, altruistisko darbību un saņemsi tādu, lūk, rezultātu”. Tāda ir kabalistu sarunvalodas būtība, ar kuras palīdzību viņu augstākā izzināšana tiek nodota no viena otram, no paaudzes paaudzei, mutiski un rakstiski. Šī valoda sniedz iespēju viņiem savstarpēji saprasties pietiekami precīzā līmenī, kas nepieciešams kabalas zinātniskajos pētījumos. Tāpēc ka katram zaram ir savs dabiskais definējums, kas piemīt tikai šim zaram, tas tieši norāda uz savu garīgo sakni.
Vēlreiz: zaru valoda ir absolūti precīza, jo kabalisti visus nosaukumus aizguvuši no mūsu pasaules. Katram zaram atbilst sava augstākā sakne, un kabalisti precīzi saista vienu ar otru. Tāpēc viņi nekļūdīgi apzīmē to vai citu sakni pēc tās zara nosaukuma.
Mūs ietver milzīga pasaule un daudz tajā ir paša cilvēka izdomāts. Iedomājieties, kā cilvēki dzīvojuši iepriekš: alās, teltīs, ganīja lopus, gādāja iztiku. Pēc tam tūkstošu gadu gaitā cilvēki radīja sev apkārt daudzveidīgus mākslīgus objektus, nosacījumus, savstarpējās attiecības. Vai Augstākajā pasaulē pastāv analogs attiecībā pret šiem mākslīgajiem priekšmetiem? Izlabotā veidā – jā, neizlabotā – nē, tāpēc ka to visu esam radījuši atbilstoši sava egoisma vajadzībām. Ir pamata analogi: māja, siena, lauks un tā tālāk. Smalkākiem, taču makslīgi radītiem objektiem, Augstākajā pasaulē analogu nav, tāpēc ka to visu esam radījuši, izmantojot savas īpašības nepareizi, nedabiski, egoisma attīstības rezultātā, visu šo tūkstošu gadu garumā. Lūk, tāpēc kabalas valoda izmanto mūsu pasaules parastos ikdienas vārdus kā, piemēram, goda drānas, apskāvieni, skūpsts, lejup nākšana, attālināšanās, pietuvināšanās, pacelšanās, nolaišanās, pilsēta.
Vardnīca
Zemākais ir atvasināts no Augstākā; viss, kas atrodas zemākajā, visas tā īpašības nāk no Augstākā.
Augstākais – daļa, kas vistuvāka Radītājam (atdeves īpašība).
Jaunākie komentāri