Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

SKA mācību materiāli. Ievadkurss-9

(SKA MĀCĪBU KURSI), 00.Ievadkurss Komentēt

<<Ievadkurss-8          Ievadkurss-10>>

Kabalas zinātnes pamatsadaļas:

  1. Radīšanas nodoms
  2. Realitātes uztvere
  3. Dvēseles attīstības metodika

Kabalā ir tikai trīs pamatsadaļas, kuras, savukārt, dalās apakšnodaļās. Runājot par kabalas zinātni, mēs runājam par šīs metodikas sistematizāciju.

Pirmajā sadaļā tiek studēts Radīšanas Nodoms, spēku lejup nākšanas kārtība no augstākajām pakāpēm līdz zemākajām, to darbība katrā pakāpē un visbeidzot šo spēku ietekme uz cilvēkiem mūsu pasaules zemākajā līmenī. Tas ir, no bezgalības pasaules sāk veidoties spēki, kuri pakāpeniski lejup nāk un iedarbojas uz mums. Taču kāpēc tie lejup nāk no Augstākās pasaules? Kādā veidā šie spēki ir saistīti un savstarpēji mijiedarbojas? Kā tie uz mums iedarbosies, ja mēs arī atradīsimies šajos līmeņos? Kā tie nonāk līdz mūsu pasaulei, ietērpjas mūsu pasaulē, mūsu iekšienē un no ārpuses? Kā šie spēki rada to stāvokli, kuru mēs sajūtam un dēvējam par mūsu pasauli, mūsu Visumu, mūsu dzīvi, sevi. Tas viss ir Augstāko spēku sekas.

Lai paskaidrotu augstāk sacīto, kā piemēru izvēlēsimies televizoru. Analoģiski tam, kā televizorā esošais ekrāns, uz kura elektriskie signāli, kas tiek uztverti no ārpuses, visu iespējamo savstarpējo mijiedarbību rezultātā veido mainīgo pasaules ainu, kuru mēs uztveram un tajā eksistējam, tāpat arī mūsu iekšienē pastāv līdzīgs ekrāns. Bāls Sulams norāda, ka tas ir ekrāns, kas atrodas it kā mūsu smadzeņu pakauša daļā un, pateicoties tam, mēs sajūtam sevi un apkārtējo pasauli. Tas ir, īstenībā nekā nav. Taču ir spēki, kas no Bezgalības pasaules nonāk lejup mūsu pasaulē, tie atveido mūs pašus un apkārtni, kurā mēs patreiz ar jums atrodamies.

Ar kādu nolūku šie spēki nonāk lejup? Kāpēc tie ir radījuši visu tādā veidā: lejup nākšanas kārtību, pasaules un mūs? Ko mēs rezultātā iegūstam no šo spēku ietekmes uz mums? Uz ko mudina, ko izaicina darīt? Tas viss tiek studēts kabalas zinātnes pirmajā sadaļā ar nosaukumu „Radīšanas Nodoms”, kura  sekas ir Augstāko spēku lejup nākšanas kārtība.

Otrā sadaļa ir pirmās turpinājums. Tajā tiek studēta realitātes uztvere, tas ir, kā mēs uztveram Augstāko spēku ietekmi attiecībā pret sevi. Kāpēc tie attēlo realitāti tieši tādā veidā? Kāpēc mēs sevi sajūtam tādus, kādi esam patreiz: dzīvnieciskajā ķermenī, ar jūtām, fantāzijam, priekšstatiem (vakar, šodien, rīt), attiecīgajās koordinātēs? Kāpēc mēs sevi sajūtam eksistējošus ierobežotā telpā kopā ar nedzīvo, augu, dzīvniecisko, cilvēka dabu? Kāpēc manu pasauli šie spēki ir izveidojuši tādā veidā? Ko rezultātā tie no manis vēlas? To nepieciešamība, cēlonis un mērķtiecība – kurp tas virza? Uz visiem šiem jautājumiem atbild kabalas zinātnes otrā sadaļa, kas ietver studijas par realitātes uztveri un to, kā šajā uztverē izpaužas radīšanas nodoms.

Trešā sadaļa vairs nenodarbojas ar Augstāko spēku lejup nākšanas studēšanu un ar to, kā mēs šo realitāti uztveram, tā nodarbojas ar to: „Kas mums visiem no tā ir jāgūst? Kas no mums tiek prasīts, kāda reakcija, pie kā mums ir jānonāk?” Tas ir, trešā sadaļa nodarbojas ar dvēseļu pacelšanos augšup no mūsu pasaules atpakaļ uz Bezgalības pasauli, uz to sakni, no kuras viss nonācis lejā. Tā arī ir dvēseles attīstības metodika.

Šo ceļu mēs sākam no mūsu pasaules, kad cilvēka dvēsele vēl līdzinās punktam. No šī punkta mēs pakāpeniski attīstāmies līdz lielai tilpnei, kurā jau būtiski mainās mūsu realitātes uztvere. Mūsu pasaulē realitātes uztvere ir ļoti maza, lai gan cilvēkam paveras milzīgs Visums, pasaule, dzīve ar tās izpausmēm. Visu to, kas viņam šeit tiek dots, viņš nav spējīgs apzināties, sajust, uzņemt sevī, tāpēc ka visa viņa uztvere ir tikai punkts sirdī.

Tad, kad mēs šo punktu attīstām, mēs pēkšņi atklājam, cik maza ir mūsu pasaule un spējam jau sajust milzīgas blakus pasaules, veselus realitātes slāņus, kas mums atklājas, jo iekšēji mums rodas iespēja tos sajust. Tas viss pastāvēja jau iepriekš, pastāv arī patreiz, tikai iepriekš mums šāda iespēja nepavērās, tās nav arī šobrīd. Lai tādu iespēju atklātu, pastāv atklāšanas metodika, dēvēta par „kabalas zinātni”, tā ir zinātne par saņemšanu, par realitātes atklāšanu. Kabalu dēvē par „slepeno zinātni”, tapēc ka šodien mums atklāj apslēpto, pagaidām nesajūtamo.

Kādā veidā un kad tas atklājas? Tas atklājas tad, kad punktu, kurš mūsos sāk izpausties (tas neizpaužas visos cilvēkos, tomēr pakāpeniski tam jāatklājas ikkatrā), mēs attīstām, līdz mums izveidojas īpašs, sestais sajūtu orgāns (sestā maņa), ko dēvē par „dvēseli”. Tieši dvēselē mēs sajūtam papildu pasaules, nesaistot tās ar mūsu ķermeni. Ķermenis nomirst, taču mēs turpinām pastāvēt šajā papildu sajūtā tāpat kā patreiz eksistējam mūsu piecu dzīvniecisko maņu orgānu ietvaros.

Šis dvēseles virzības periods no lejas uz augšieni, ko studē kabalas zinātnes trešajā sadaļā, tiek apzināts kā apslēpto spēku iedarbības sekas uz mums, tāpēc ka mēs uztveram ainu, tās ietekmi uz mūsu dvēseli. Mēs sākam atklāt mūsu dvēseli, šo papildu sajūtu orgānu, tā saukto tilpni, un sākam to sajust. Tas viss ir dabas apslēpto spēku izmantošana.

Mūsu pacelšanās no lejas uz augšieni tiek dalīta divos posmos. Pirmais – sagatavošanās, tā sauktais latentais posms, kad mēs virzāmies uz priekšu, taču īsti nezinām, kā virzāmies. Mēs nevaram sevi kontrolēt, precīzi izmērīt savas virzības posmus, tas ir, savu attīstību. Mēs īsti nesaprotam, kas aprakstīts grāmatās, ko tās mums iesaka. Mēs kā bērni atrodamies tādā kā bezapziņas stāvoklī: kaut kas mums ir skaidrs, kaut kas nē. Problēma ir tajā apstāklī, ka līdzās mums nav pieaugušā, taču ja arī ir šis pieaugušais, skolotājs vai pat vairāki skolotāji, jebkurā gadījumā viņi nespēs aizpildīt to, kas mums iekšēji pietrūkst. Mēs vienalga atradīsimies iekšējā apjukuma, neizpratnes stāvoklī, kas turpināsies līdz tam brīdim, kad būsim izgājuši visu šo iepriekšējo, sagatavošanās posmu.

Sagatavošanās posms nozīmē savas egocentriskās dabas izpēti. Tas ir, man jāapzinās savs egoisms, savs pretstats apkārtējai dabai kā ļaunums. Tad, kad to sajūtu un tieku ar to pārņemts, manī rodas tāds naids pret manu dabu, kas liek man no tās izrauties. Es nevēlos tajā atrasties, es vēlos iznākt no sava ķermeņa kā no čaulas. Lūk, šī vēlme izsauc Augstāko spēku, Augstāko gaismu or makif (apkārtējo gaismu), kas uz mani iedarbojas un ļauj iziet no piecu maņu orgānu stāvokļa un attīstīt sesto maņu, tas ir, sākt sajust Universu caur dvēseli. Tā no punkta rodas pirmā mazā kli, maza tilpnīte, un tajā es sāku sajust pasaules papildu apjomu, kas iepriekš no manis tika apslēpts.

Līdzko sāku sajust man atklājušos pasaules papildu apjomu, es sāku virzīties uz priekšu uz kompensāciju, uz līdzsvaru ar dabu. Līdz ar to es sāku sevi labot: no egoisma, no pretdarbības dabai es sāku arvien vairāk tai pielīdzināties. Šis ir mans pirmais solis, kuru es veicu saviem spēkiem, strādājot grupā, apgūstot priekšmetu, piedaloties izplatīšanā, ar visiem šiem palīgelementiem, kurus mums iesaka kabalisti. Tos realizējot, es virzos uz priekšu, sevi attīstu, izjūtu arvien lielāku līdzsvaru ar dabu un atbilstoši savai līdzībai atklāju šo Augstāko dabu.

Tā ir apslēptā latentā daļa, kas kļūst par atklāto daļu. Pāreja no sagatavošanās uz praktisko daļu tiek dēvēta par „mahsoma šķērsošanu”. Mahsoms ir gluži kā barjera, robeža. Tad, kad mēs to šķērsojam un sākam skaidri sajust pilnīgi jaunu pasauli, kuru mēs atklājam līdzās mūsu pasaulei, tas nozīmē, ka ienākam jau praktiskās kabalas jomā. Es lasu grāmatas: „Talmud Eser Ha-Sfirot” – „Desmit Sfirotu Mācību”, „Zoar Grāmatu” un citas un kā pēc instrukcijas precīzi veicu sevī vajadzīgās darbības, tādā veidā virzoties uz priekšu. Proti, es sāku jau praktiski apgūt kabalu. Bez tam man vēl pastāv praktiskā mijiedarbība ar dabas Augstāko spēku. Tajā pakāpē, kādā tam līdzinos, šis spēks man izpaužas. Es to pazīstu, jo esmu tam pielīdzinājies. Tas ir, ar savām iekšējām īpašībām es sāku izprast, kas tad ir patiesā daba.

Iepriekš, pirms mahsoma šķērsošanas, es biju egoists: uztvēru tikai sevi un centos visu uzņemt sevī. Taču tagad es sāku sajust to, kas atrodas ārpus manis, tāpēc ka manī sāk atklāties mīlestības īpašība. Turklāt es sāku patiešām sajust to dabu, tos Augstākos spēkus, kas atrodas ārpus manis. Iepriekš es sajutu tikai to ietekmes sekas, tas ir, savas reakcijas, nevis pašus šos spēkus, taču tagad, izejot ārpus sevis, ņemot vērā, ka sāku apgūt mīlestības pret tuvāko īpašību, es sāku sajust ārpus sevis jau pašus spēkus, dabu, mūžību, tās bezgalīgo plūsmu.

Šeit mēs nonākam pie praktiskās kabalas, kurā cilvēkam jāmēro 125 pakāpieni, līdz tiks sasniegta pilnība. Līdz brīdim, iekāms viņš pabeigs garīgās attīstības ceļu, viņam jāatrodas savā dzīvnieciskajā ķermenī un tieši no mūsu dzīvnieciskā ķermeņa jāturpina garīgi attīstīties.

<<Ievadkurss-8          Ievadkurss-10>>

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties