Visuma pamatelementi
Pateicoties saviem pētījumiem, zinātnieki kabalisti ir atklājuši: viss, kas raksturīgs Visumam, norāda uz sekojošiem fenomeniem: vēlme saņemt baudu un absolūta vēlme sniegt baudu (atdeve) un tas sastāda divus Visuma pamatelementus.
Vēlme saņemt baudu (burtisks termina „racon lekabel” tulkojums no ivrita) kā pastāvēšanas forma paredz tukšuma klātbūtni, piepildījuma trūkumu, kas dabas augstākajos līmeņos pastāv sajūtu izpausmē. Šis stāvoklis ir sekundārs, tas vienmēr seko pēc piepildījuma stāvokļa.
„Par baudu”
Pamatojoties uz iepriekš sacīto, tika izdarīti divi svarīgi secinājumi:
а) pirms patstāvīgas vēlmes saņemt, ko dēvē par Universa materiālu, eksistēja simbiotiskais divu pamatu stāvoklis, primārais piepildījums jeb sākotnējā pirmcēloņa izpausme, vēlme sniegt baudu, ko dēvē par Bezgalības pasauli;
b) pastāvēja kāds brīdis, kad saņemšanas fenomens atdalījās no sākotnējā piepildījuma stāvokļa; rezultātā, zaudējot šo savu piepildījumu, tas sāka pastāvēt kā vēlme saņemt – Universa materiāls.
Radīšanas akta rezultātā tika pārtraukts kontakts ar Augstāko dodošo spēku, un izveidojās sākotnējais materiāls – radījums, vēlme saņemt. Tas notika Radītāja (dodošā) un radījuma (saņemošā) pretējo īpašību rezultātā. Radījuma mērķis ir patstāvīga, no Radītāja neatkarīga vēlme līdzināties savam pirmcēlonim. Visuma stāvokli zinātnieki kabalisti definēja kā līmeņus, pakāpienus, ko dēvē arī par pasaulēm.
Uz kādiem datiem balstīta kabala
Kabala balstīta tikai uz precīziem, pētījumu ceļā iegūtiem, pārbaudītiem datiem, tā nepievērš uzmanību nekādām teorijām vai hipotēzēm. Visa informācija, uz kuras šī zinātne pamatojas, ir saņemta no cilvēkiem, kuri personīgi izzinājuši augstākās pasaules sajūtas, tas ir, apzinājuši, pārbaudījuši, izmērījuši un aprakstījuši savu pieredzi. Viņu pētījumu apkopojums arī veido visu zinātnisko kabalas materiālu.
Kabalā, kā jebkurā citā zinātnē, ir savs precīzais pētījumu aparāts: matemātiskais un grafiskais (shēmu un tabulu veidā). Jūtu, pārdzīvojumu, iespaidu vietā, kas nāk no Augstākā vadošā spēka, kabalisti operē ar vektoriem, vēlmju pievilkšanas un apspiešanas intensitāti. To samērs tiek mērīts ciparu izteiksmē, bet vēlmes un to piepildījums tiek noteikts ar mēriem. Izmantojot šāda veida zinātniskos līdzekļus, kabalisti apraksta viņiem sajūtamo Augstāko vadību.
Realitātes problēma kabalā
No cilvēka un viņa apkārtējās vides savstarpējās mijiedarbības redzamākajiem piemēriem mums kļūst skaidrs, ka izzināšanas dziļums tiek ierobežots ar izzinātāja vajadzībām. Mūsu pasaulē pastāv dažādi procesi un parādības, proti, elektromagnētiskās svārstības, spēku lauki, radioviļņi, radioaktīvais starojums, ķīmiskās reakcijas u.c., ko cilvēks izmanto ikdienas dzīvē. Neizzinot to dziļāko būtību, viņš sekmīgi izmanto to īpašības un piedāvātās iespējas. Cilvēks ir piešķīris tiem atbilstošus nosaukumus, vadoties pēc savām iekšējām sajūtām atkarībā no to ietekmes uz viņu. Termini tiek lietoti ikdienas saziņā, bet konkrētās parādības izpausmju summa (pat ierobežota), visiem, kas ar to saskaras, izsauc noteiktu asociāciju kopumu. Tieši tas cilvēkā arī rada kāda procesa, parādības vai objekta priekšmetisko sajūtu. Tas ir, realitāte šajā gadījumā tiek noteikta ar kopējo iedarbību skaitu uz pētnieka sajūtām. Tas ir pareizi gan attiecībā uz pirmcēloni un tā izpausmēm, gan attiecībā uz mūsu pasaules parādībām un objektiem, kas iedarbojas uz mūsu sensoriem. Tādējādi to vai citu parādību iedarbības iepazīšana tiek ierobežota ar cilvēka pieciem maņu orgāniem. Reakciju summa uz tādu iedarbību izveido mūsos pilnīgu un pietiekamu tēlu vai jēdzienu, neskatoties uz zināšanu trūkumu par izpētes priekšmeta iekšējo būtību.
Tas attiecas arī uz cilvēka pašizziņas procesu. Viss, ko viņš par sevi zina, ir kādas iekšējās būtības ārējās izpausmes. Šī būtība viņam nav skaidri zināma.
Uzsākot kādas zinātnes pamatu studēšanu, pirmajā posmā students terminu skaņas apvalku piepilda ar priekšstatiem, kurus iepriekš ieguvis no mācību grāmatām, uzskatot, ka šo terminu nosaukumi ir parādību iedarbības rezultāts uz pētnieku sajūtām vai uz ierīcēm. Mācību procesā, eksperimentu rezultātā speciālo terminu realitāte pāriet uz daudzkārt augstāku līmeni.
Šis princips attiecas arī uz kabalas pētniekiem, kuriem pirmcēloņa, proti, gaismas iedarbība katrā no izpausmes līmeņiem ir pilnīgs un pietiekams pamats, lai šim līmenim dotu nosaukumu.
Tāpēc viens no šīs zinātnes likumiem vēsta: „Viss, kas pakļaujas vērtējumam un nāk no pirmcēloņa, izpaužoties dažādos dabas līmeņos, pilnībā apmierina izzinātāja vajadzības”12. Tāpēc cilvēkam nekad nerodas vajadzība pēc kaut kā, kas nav ietverts Universa dabā, kas kopumā ir pirmcēloņa izpausme.
Vārdnīca
12 J. Ašlags. Kabalas zinātnes būtība // Toras Dāvāšana. Jeruzāleme, 1995. (ivrits).
Jaunākie komentāri