Kabala kā metodika – sasniegt līdzību ar dabu
Kabala kā zinātne radusies laikā, kad parādījās nepieciešamība pētīt egoisma pieauguma cēloņus cilvēkā. Kabala apgalvo, ka īpašība, kas nosaka visu esošo, ir egoistiskā vēlme saņemt baudu. Tomēr dabiskā veidā to realizēt nav iespējams, jo bauda, kas atnāk, anulē vēlmi, un tā rezultātā mēs to vairs neizjūtam. Tas līdzinās tam, kā maltītes laikā ēdiens mazina bada sajūtu, līdz ar to izzūd arī bauda.
Ņemot vērā, ka cilvēks nevar eksistēt bez baudas, viņš ir spiests kultivēt sevī arvien jaunas vēlmes, lai tās piepildot varētu sajust baudu. Visa mūsu dzīve sastāv no šīs nepārtrauktās pakaļdzīšanās pēc baudas, kuru nav iespējams sasniegt. Vilšanās un tukšuma sajūta izraisa depresiju, noved pie narkotiku lietošanas.
„Kas ir egoists?”
Senā gudrība alegoriski vēsta, ka cilvēce radīta kā viena būtne, tas nozīmē, ka sākotnēji visi cilvēki atradās vienotā saiknē. Daba pret mums tieši tā arī izturas – kā pret vienu cilvēku. Šis apkopotais tēls tiek dēvēts par Ādamu, no vārda „domè”, kas aramiešu – senās Babilonijas sarunvalodā nozīmē „līdzīgs Radītājam”. Sākotnēji mēs bijām radīti kā viens cilvēks, taču egoismam augot, mēs pakāpeniski zaudējām kopības sajūtu, attālinājamies viens no otra, šajā atsvešinātībā nonākot līdz naidam.
Saskaņā ar dabas nodomu egoismam mūsos jāaug līdz brīdim, kad apzināsimies savu postošo sašķeltību. Globalizācija šodien mums skaidri demonstrē, ka no vienas puses esam viens ar otru saistīti, taču no otras puses – nesamērojami pieaugošais egoisms mūs atdala.
Tomēr, kādēļ sākotnēji bija nepieciešams mūs radīt kā vienu radījumu, bet pēc tam sadalīt egoistiskās, attālinātās viena no otras personībās? Tas ir tādēļ, ka tikai tādā veidā mēs spējam saskatīt savu pilnīgo pretstatu dabas pamatlikumam – pilnīgas atdeves likumam un saprast šo egoisma ārkārtējo niecību, aprobežotību un bezizeju. Tieši tādā veidā mēs nonākam pie tā, lai ienīstu savu egoistisko dabu, kas mūsos radījusi šo atšķirtību. Mums pašiem ir nepieciešams vēlēties apvienoties, mainīt savu būtību pret altruistisko, kas līdzinās dabas pamatlikumam.
„Altruisms – dabas likums”
Tāpat kā egoistiskās šūnas, apvienojoties vienā ķermenī, anulē savu personīgo egoismu visa organisma eksistences labā, rezultātā izjūtot visu tā dzīves pilnību, tāpat arī cilvēkiem jāsasniedz vienotība. Tikai tādā gadījumā savas pasaulīgās eksistences vietā viņi sajutīs dabas mūžīgo esamību, līdz šādam līmenim viņiem ir nepieciešams pacelties.
Uz to mūs aicina mūžsenais princips: „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Šis nosacījums darbojās līdz Bābeles torņa celtniecībai, taču pēc tam kļuva par pamatnoteikumu visās reliģijās un sabiedrības morālē, kas izveidojušās uz senās Babilonijas gudrību pamatiem. Sekojot šim principam, katrs no mums vairs nepaliek kā vienpersonisks egoists, bet sajūt kopējā organisma – Ādama dzīvi, viņa līdzību Radītājam, tas ir, mūžīgo dabas eksistences pilnību.
Senajā kabalas grāmatā „Zoar” ir sacīts, ka XX gs. beigās cilvēce sasniegs egoisma attīstības maksimālo stāvokli un maksimālu vilšanos, atrodoties šādā eksistences veidā. Tad, kā vēstīts „Zoar Grāmatā”, būs pienācis laiks atklāt cilvēcei kabalu kā zinātnisko metodiku – sasniegt līdzību ar dabu.
Jebkura laikmeta kabalistu misija ir adaptēt, koriģēt šo zinātni un tās piedāvāto Radītāja sasniegšanas metodiku atbilstoši esošās paaudzes dvēseļu raksturam.
Sekojot Ābramam un Mozum, jauno kabalas metodiku radīja izcilais kabalists RAŠBIJS (II gs. m. ē., pilns vārds rabīns Šimons Bar Johajs). Tajā laikā radās liela nepieciešamība pēc šīs metodikas, un viņš to detalizēti izklāstīja „Zoar Grāmatā”.
Turpmāko attīstību un korekciju šī metodika sagaidīja tikai XVI gadsimtā. Kabalists, kurš savai paaudzei radīja jaunu metodi, kas ļauj izzināt augstāko pasauli, bija ARI (pilns vārds Īzaks Lurija Aškenazi, 1534. – 1572.).
Pēdējais zinātnieks, kurš pietuvināja kabalas zināšanas mūsu paaudzei, bija Jehuda Ašlags (1884. – 1954.), pazīstams ar vārdu Bāls Sulams atbilstoši komentāra nosaukumam „Sulam” (Perush Ha – Sulam), kas tika uzrakstīts Zoar Grāmatai. Bāls Sulams tiek uzskatīts par mūsdienu kabalas zinātnes pamatlicēju, jo radīja jaunu pieeju ARI darbiem un izstrādāja ārējās, garīgās pasaules izzināšanas metodiku atbilstoši dvēseļu kategorijām, kuras lejup nonāk mūsdienu pasaulē.
Ņemot vērā, ka mēs apgūstam garīgo pasauļu sistēmu, no kuras izriet mūsu pasaules visas sekas, tādā gadījumā var runāt par garīgo zināšanu izmantošanu, ko sniedz kabala ne vien tiešajās zinātnēs, bet arī glezniecībā, mūzikā, literatūrā, kā arī daudzās citās cilvēka darbības izpausmēs.
Apgūstot kabalu, cilvēks izzina visuma vispārējos likumus un tā rezultātā – visus mūsu pasaules likumus, redz visu zinātņu pirmsākumus. Novilkt robežu starp to, kas jau ir atklāts, taču pagaidām nav pieejams zinātnieku pētījumiem, apzināties, kur izzināšanas iespējas tiek izsmeltas ar piecu maņu orgānu, ierīču, loģikas palīdzību un kur sākas ārējā pasaule, ir iespējams izejot tikai ārpus mūsu pasaules robežām ar jau izmainīto personīgo īpašību palīdzību.
Jaunākie komentāri