Vārdnīca
6 Vecā Derība, Esamība, 11., 1. – 9.
7 Josifs Flāvijs. „Jūdu senlietas”. Sac. 2. r. kr., 1., pirmā grāmata, 4. nod. M.: Ladomir: AST, 2003.
8 Altruisms = (altruistiskās vēlmes) – vēlme dot, darbības ar nolūku Radītāja dēļ.
text
1. Dvēseles – vienots organisms
Kabalas sadaļa, kurā izstrādāts matemātiskais (izpratnes) aparāts garīgo procesu aprakstam, sniedz kabalistam iespēju pētīt šo procesu ietekmi uz sevi, kā arī analizēt, graduēt, salīdzināt no augšienes nākošos signālus ar paša reakcijām uz tiem. Kabalas matemātiskais aparāts sastāv no:
· gematrijām – pasauļu un dvēseles garīgo stāvokļu ciparu pierakstiem;
· grafikiem, kas attēlo garīgo pasauļu un dvēseles savstarpējās iedarbības un atkarības stāvokļus;
· tabulām, matricām, kas ietver pasauļu un dvēseļu daudzveidīgās īpašības.
No mūsu pasaules līmeņa izzinot augstākās garīgās pasaules, cilvēks sāk sajust vienoto sistēmu un vienoto radīšanas nodomu. Brīdī, kad cilvēks sajūt garīgās telpas esamību, tikai pateicoties tam, ka sāk apgūt kabalas zinātni, viņš saprot, ka bez papildu uztveres orgāna iegūšanas, viņš nespēs iziet ārpus savas pasaules robežām.
Šīs zinātnes apgūšanas galamērķis ir visaugstākās baudas gūšana, savas eksistences pilnības sasniegšana, absolūta izzināšana un rezultātā – absolūts līdzsvars starp cilvēka iekšējo sistēmu (cilvēka dvēseli) un ārējo, dēvētu „Radītājs”.
Vairāku tūkstošu gadu gaitā, kopš pastāv mūsu pasaule, katra paaudze atšķīrās no iepriekšējās ar daudzkārt egoistiskāku dvēseles raksturu. Ņemot vērā, ka Radītāja jeb dabas Augstākā Likuma izzināšana notiek pašā dvēselē, tad tai kvalitatīvi mainoties, atbilstoši mainās arī garīgo pasauļu izzināšanas metodika.
Kabalas vēsturiskais aspekts
Kabalas tāpat kā daudzu citu seno mācību pirmsākumi meklējami Mezopotāmijā – cilvēces kultūras šūpulī. Tā nav nejaušība, ka arī mūsdienās šī vieta ir pretēju interešu sadursmes centrs. Kabala radusies aptuveni pirms četriem tūkstošiem gadu. Pēc kāda laika šīs zinības tika gandrīz aizmirstas, taču mūsdienās tās atklājas gluži kā no jauna.
Cilvēces vēsturi nosaka egoisma attīstība. Tieši šis faktors piespiež mūs pētīt apkārtējo vidi, lai apmierinātu augošās egoistiskās vēlmes. Atšķirībā no mūsu pasaules nedzīvās, augu un dzīvnieku dabas cilvēks savas neilgās dzīves posmā pastāvīgi pārdzīvo pārmaiņas gan no paaudzes paaudzē, gan arī individuāli. Viņa egoisms attīstās mērojot ceļu augšup piecu pakāpju līmeņos.
Senos laikos cilvēks vēl nebija tik egoistisks, lai nostādītu sevi pretstatā dabai. Pat bez vārdiem, it kā telepātiski, zināmā garīgā līmenī viņš juta visu apkārt esošo, un šī savstarpējā vienotība bija viņa saskarsmes valoda ar dabu.
Nonākot egoisma pirmajā attīstības līmenī, cilvēks sajuta vēlēšanos pakļaut dabu, tā vietā, lai tai līdzinātos. Alegoriski tas tiek aprakstīts kā vēlme uzcelt līdz debesīm Bābeles torni. Augošais egoisms atdalīja cilvēku no dabas. Tā vietā, lai novērstu augošo pretstatu, cilvēks iedomājās, ka spēs egoistiski izzināt radīšanas Nolūku: nevis labojot savu egoismu, bet gan valdot pār apkārtējo pasauli, līdz ar to nostādot savu Es pret sabiedrību un dabu. Tā rezultātā cilvēks pārstāja izprast dabu, zaudēja vienotības un tuvības sajūtu ar apkārtējiem cilvēkiem. Mīlestības vietā radās naids, atsvešinātība, nošķirtība, un vienotā senā tauta sadalījās daudzās nācijās.
Metaforu valodā Vecajā Derībā6 tas tiek pausts šādā veidā: „Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un, kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās. Un tie teica: „Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs, ar to mēs sev sagādāsim VĀRDU un netiksim izkaisīti pa visu zemi.”
„Bābeles tornis”
Un Tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla.
Un Tas Kungs sacīja: „Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu.” Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu un torni.”
Josifs Flāvijs savā grāmatā „Jūdu senlietas”7 apraksta: „Nimrods musināja tautu uz nepaklausību Radītājam. Viņš ieteica uzbūvēt torni, kas būtu augstāks par to līmeni, kādā var pacelties ūdens, gadījumā, ja Radītājs vēlreiz sūtītu plūdus – un tādējādi atriebties Radītājam par senču bojāeju. Pūlis piekrita un pakļaušanos Radītājam sāka uzskatīt par apkaunojošu verdzību. Ar lielu vēlmi tika sākta torņa būvniecība. Redzot, ka cilvēki pēc plūdu mācības nelabojas, Radītājs sajauca viņu valodu – viņi vairs nesaprata cits citu un izklīda. Vietu, kur būvēja torni, nosauca par Bābeli, tur notikušās valodu sajaukšanās dēļ.”
XX gadsimta sākumā vācu arheologs R. Koldevejs (Robert Koldeway) atklāja Babilonijā torņa drupas, to izmērs sasniedza 90х90х90 metru. Hērodots, kurš dzīvoja V gs. p.m.ē., aprakstīja torni kā līdzīga izmēra septiņu stāvu piramīdu. Vēsturiskie avoti vēsta, ka Babilonijas centrā atradās tempļu pilsēta Esagila un tās centrā – Bābeles tornis – augstākās dievības Marduka templis. To dēvēja par Etemenanki, kas nozīmē „Debesu un Zemes stūrakmens”.
Esagila bija tā laika posma pasaules reliģiskais centrs, kas patiesā Dieva izzināšanu centās aizstāt ar ko citu – reliģiju, kas pretēja Viņa būtībai. Astroloģija, zodiakālie horoskopi, zīlēšana, skaitļu maģija, spiritisms, mistika, buršana, vārdošanas, „ļaunas acs” uzlikšana, ļauno garu izsaukšana – tas viss tika izkopts Esagilā un nonāca līdz mūsdienām, un tieši šodien notiek šo ticību kārtējais uzliesmojums.
Kopš tā laika cilvēks egoistiski pretojas dabai, tas ir, absolūta altruisma8 īpašībai. Tā vietā, lai patmīlību aizstātu ar nesavtību un labotos, tādā veidā pielīdzinoties dabai, cilvēki rada pret to mākslīgu aizsardzību. Šim nolūkam viņi attīsta zinātni un tehnoloģijas. Cilvēku nevēlēšanās sevi labot, viņu tieksme valdīt pār dabu tiek dēvēta par „Bābeles torņa celtniecību”, tas turpinās līdz pat mūsdienām.
Jaunākie komentāri