<<Ievadkurss-14 Ievadkurss-16>>
Mīti par kabalu
Par nožēlu mītu par kabalu ir ļoti daudz. Kopš Ābrama laikiem (kad viņš atklāja cēloni, kāpēc cilvēks arvien vairāk nonāk pretstatā ar dabu un ar savu skolnieku grupu praktiski parādīja, kā to var kompensēt: tas arī ir kabalas zinātnes temats) līdz mūsdienām kabalas zinātne ir bijusi slēpta. Senie Babilonijas iedzīvotāji, izņemot mazu Ābrama skolnieku grupu, atteicās izmantot viņiem piedāvāto Ābrama metodiku. Tāpēc kabalas zinātne, kā tas tika rakstīts jau tolaik, tiks slēpta tūkstošiem gadu un atklāsies tikai mūsdienās. Tas nozīmē – egoisma attīstības beigās, kad cilvēki atzīs, ka kopš senās Babilonijas laikiem līdz mūsdienām (mēs dzīvojam tieši šajā laikā) mēs esam nogājuši kļūdu pilnu ceļu. Taču tas ir ceļš, kuru iet bija nepieciešams, tāpēc ka cilvēks nevar sākt laboties bez sajūtas, ka tas ir viņa pienākums.
Mēs tikai tagad sākam uztvert vārdus par sava egoisma, savas ļaunās dabas apzināšanos. Mēs to vēl nejūtam un nevēlamies par to dzirdēt. Taču globālā krīze, kas pašlaik noris pasaulē, mums pakāpeniski parādīs, no vienas puses, cik lielā mērā esam savstarpēji saistīti, vēlamies to vai nē, un no otras puses – cik lielā mērā visi cilvēki viens otru ienīst un nespēj atrasties kopā. Atklāsies stāvoklis, kad uz mums iedarbojas divi pilnīgi pretēji spēki: globalizācija un savstarpējais naids, kas gala rezultātā mūs iznīcinās. Cilvēkam nāksies apzināties, ka nepieciešams meklēt kādu izeju, pretējā gadījumā viņam pienāks gals.
Mūsu pasaulē nav nekā cita, izņemot šos divus spēkus. Globalizācija, kas mūs sasaista, pilnīga atkarība ir dabas ārējā spēka izpausmes. Lai kā vēlētos, mēs nespēsim viens no otra nošķirties. Pat ja izcelsies nacisma režīmi, visas iespējamās izolācijas darbības – tas nelīdzēs. Lai gan no otras puses – savstarpējais naids novedīs mūs pie ļaunuma apzināšanās: ko gan mums darīt? Šeit pašsaglabāšanās nolūkā radīsies nepieciešamība sevi neiznīcināt un savest kārtībā. Tas nozīmē – rodas nepieciešamība pēc kabalas zinātnes.
Bez tam pasaulē parādās arvien vairāk cilvēku, kuriem, dzīvojot parastu ikdienas dzīvi, nepietiek ar šo pasauli un kuriem sevi jāpiepilda ar kaut ko, kas tajā pietrūkst. Nauda, slava, zināšanas – nekas vairs viņus nepiepilda. Viņi meklē ko augstāku, nākamo līmeni. Šie cilvēki pat nesaprot – kur un kas, taču viņos rodas kāda uzstājīga vēlme, kuru viņi nezina kā piepildīt.
Rezultātā šie cilvēki, kuros radusies jauna, mūsu pasaulē nepiepildāma vēlme, nonāk pie kabalas. Pie kabalas studijām nonāks arī cilvēku masas, kurām kļūs saprotams, ka mūsu dzīvē vairs nav iespējams izdzīvot. Tad pirmā cilvēku daļa, kas šo zinātni apguvusi un realizējusi to attiecībā pret sevi (tie esat jūs), kļūst par skolotājiem tai cilvēces daļai, kas nāks un jautās: „Ko gan mums darīt?”. Tad jūs jau būsiet spējīgi viņiem to izskaidrot, palīdzēt un viņi sekos aiz jums.
Slavenais filozofs, matemātiķis un fiziķis Gotfrīds Leibnics, kurš dzīvoja XVI gadsimta beigās un XVII gadsimta sākumā, savā grāmatā „Raksti par filozofijas pamatiem” uzrakstīja šādus vārdus: „Ņemot vērā, ka cilvēkiem nebija dabas noslēpumu patiesās atslēgas, tad kaislība uz zināšanām noveda pie dažāda veida niekiem un ticējumiem. Tā rezultātā radās mūsdienu, sava veida vulgārā kabala, kas attālināta no patiesās, kā arī daudzveidīgas fantāzijas ar maldīgu „maģijas” nosaukumu. Ar to piepildītas neskaitāmas grāmatas.”
Lūk, viens no mītiem – kabala nodarbojas ar maģiju, ticējumiem, pareģojumiem.
Kā jau sacīju, kabala nebilst ne vārda par mūsu ķermeni un tā likteni mūsu pasaulē. Tā nodarbojas tikai ar cilvēka virzību augšup, pacelties virs mūsu pasaules. Virzoties augšup, cilvēks sāk ietekmēt arī savu dzīvniecisko ķermeni, taču tikai paceļoties, nevis paļaujoties uz zīlēšanām, kas pareģo, cik viņam vēl atlicis dzīvot vai arī, kā viņš var kaut ko vinnēt šajā pasaulē. Tāpēc nekādi sarkanie diegi vai „svētais” ūdens, ko visā pasaulē tirgo tā saucamie ”kabalisti”, nav nekas cits kā tikai bizness.
Nākamais mīts – ar kabalu nedrīkst nodarboties līdz četrdesmit gadu vecumam.
Tad, kad kabalisti rakstīja, ka ar kabalu nedrīkst nodarboties līdz četrdesmit gadu vecumam, ar to viņi domāja, ka zaru valodā teiciens „40” apzīmē garīgo līmeni – atdeves līmeni. Līdz brīdim, iekāms cilvēks nav sasniedzis atdeves līmeni, binas līmeni, viņš nevar nodarboties ar kabalu, ņemot vērā, ka viņš pat vismazākā mērā nelīdzinās dabai. Tādējādi ar kabalu cilvēks var nodarboties tikai pēc mahsoma pāriešanas, kas atbilst līmenim „40”. Taču cilvēki to iztulkojuši atbilstoši savam attīstības līmenim, proti, ka ar kabalu nedrīkst nodarboties līdz četrdesmit cilvēka gadu vecumam.
Nākamais mīts – kabala tiek uzskatīta par jūdaisma reliģijas daļu.
Šis ir vēl viens mīts, kas uzskata kabalu par jūdaisma reliģijas daļu, kas absolūti neatbilst patiesībai: kabalai nav nekā kopīga ar reliģiju. Kabala radās pirms tūkstošiem gadu, iekāms parādījās reliģijas. Tās visas radušās mūsu ēras sākumā. Pēc Otrā Tempļa nopostīšanas radās jūdaisms, tad pēc 300 – 400 gadiem – kristietība un aptuveni vēl pēc 500 gadiem – islāms. Starp kristietību un islāmu radās budisms.
Kabala tika atklāta pirms divarpus tūkstošiem gadu, pirms parādījās šīs ticības, un izklāstīta daudzās senajās grāmatās. Tas nozīmē, ka tai nav nekāda sakara ar reliģiju un ar to var nodarboties visi, bez jebkādiem ierobežojumiem. Ja kabalai nav nekādas saiknes ar šo pasauli, ar mūsu ķermeni, bet tajā tiek runāts tikai par dvēseles augšupeju, tad nav nekādas nozīmes tam, kā cilvēks ir ģērbies, kādai mātei vai tēvam viņš ir piedzimis, kāds viņam ir deguns, ādas krāsa vai kādas citas mūsu pasaules atšķirības pazīmes. Dvēsele visiem ir viena, un katram jāsasniedz pēc iespējas augstāks tās attīstības līmenis.
Nākamais mīts – kabala tiek uzskatīta par mistisku mācību.
Par iemeslu tam kalpoja tas, ka kabala tika slēpta. Bez tam tiek uzskatīts, ka tā ir radusies XI gadsimtā Spānijā un ka „Zoar grāmatu” uzrakstījis nevis rabīns Šimons, bet gan rabīns Mozus de Lions (bija tāds izcils kabalists, kas dzīvoja Spānijā). Šie maldi rodas tāpēc, ka cilvēki nesaprot un nezina, kas patiesībā ir kabala. Visās patiesajās kabalas grāmatās tiek norādīts, ka kabala ir mācība, kas sakņojas senajā Babilonijā un ka to attīstījis rabīns Šimons, kurš līdz ar „Zoar grāmatas” uzrakstīšanu licis pamatus mūsdienu kabalai.
Vēl viens mīts – kabala palīdz uzlabot cilvēka raksturu, viņa dabas dotumus un īpašības.
Cilvēki, kuriem sveša patiesā kabala, uzskata, ka tā palīdz uzlabot cilvēka raksturu, viņa dabiskās īpašības. Kabalai nav nekāda sakara ar to, lai kaut ko uzlabotu mūsu dzīvnieciskajā ķermenī. Savas īpašības ikviens no mums saņem no dabas un ar tām pašām īpašībām arī mirst. Apkārtējās vides ietekmē cilvēks var nedaudz koriģēt savu ārējo uzvedību un ne vairāk.
Kārtējie maldi – kabala jāuztver ar ticību.
Kabala klāsta: nekas nav jāuztver ar ticību. Ar ticību jāuztver tikai tas, ko cilvēks sajūt un savas sajūtas jāpārbauda ar saprātu. Cilvēkam ir sirds, kas it kā ir sajūtu orgāns un prāts. Pareizi līdzsvarotai sirdij un saprātam cilvēks ir jāvirza uz priekšu. Neticēt nekādām autoritātēm, neticēt absolūti nevienam un nekam! Cilvēkam sevi ir jāattīsta un viss jāpārbauda attiecībā pret sevi. Viņam pašam ir jāsasniedz Radītāja līmenis. Neviens cits viņa vietā šo darbu nevar veikt.
Nākamais mīts – kabala palīdz biznesā, ģimenē, uzlabo veselību.
Nē, nepalīdz. To saku visiem pilnīgi atklāti. Ja esat atnākuši studēt kabalu, lai uzlabotu savu biznesu vai veselību, apprecētos, pareizi audzinātu bērnus, uzlabotu savu ģimenes dzīvi un ko labotu savā dzīvē, nekas nesanāks. Kabala ar šīm problēmām tiešā veidā nestrādā.
Kabala nenodarbojas ar zīlēšanu, pareģošanu.
Ar kabalas palīdzību nevar paredzēt mūsu dzīvniecisko nākotni šajā pasaulē. „Dzīvniecisko” – tāpēc ka mūsu ķermenis ne ar ko neatšķiras no dzīvnieciskā. Mēs ar to neko nespējam darīt: tas ir ielikts, piefiksēts jau kopš dzimšanas. Ja mēs iedomājamies, ka varam ko mainīt vai ietekmēt mūsu likteni, tad tas ir tikai tāpēc, ka nesaprotam vispārējo ainu, kura norāda uz to, ka šajā pasaulē viss ir stingri noteikts. Taču, ja viss ir noteikts, tad varbūt iespējams uzzināt nākotni! Arī ar to kabala nenodarbojas. Jūs varat atrast kādu, kas līdzinās Volfam Mesingam, kurš jums pastāstīs par mūsu pasaules nākotni, pastāstīs pareizi. Taču kabala un kabalisti jums to nepastāstīs, jo nezina un nevēlas to zināt. Ne jau tas ir viņu mērķis. Es runāju ļoti konkrēti, lai nebūtu nekādu pārpratumu, it kā es ko nepasaku, kabala šādas īpašības nepiešķir.
Kārtējais mīts: kabalā pastāv rituālas darbības un ieražas, praktiski vingrinājumi, meditācijas.
Nekas tamlīdzīgs kabalas zinātnē nepastāv. Nekādu ieražu, rituālo darbību, meditāciju. Iedomājieties, ka esat kails, bez piederības pazīmēm kādam vai kaut kam. No jums nekas netiek prasīts! No jums tiek prasīta tikai jūsu iekšējā vēlme garīgi pilnveidoties, sasniegt līdzību ar dabu ar praktiskās metodes palīdzību, bez jebkādas ticības, noteikumiem, bez mehānisku darbību izpildīšanas mūsu pasaulē, it kā jums nebūtu roku, kāju, mēles – nekā. Jūs varat būt vienalga kas, tas ir, piederēt jebkurai kultūrai, reliģijai, jebkurai sabiedrībai, mentalitātei, būt jebkuras civilizācijas pārstāvis – tam nav nekādas nozīmes.
Mēs rīkojam kongresus, kuros piedalās cilvēki no visām pasaules malām, no Tālo Austrumu valstīm, Okeānijas, Āfrikas, Eiropas, Ziemeļu un Dienvidu Amerikas – no visas pasaules, viņi sarunājas vairums valodās. Senā Babilonija sapulcējas kopā un starp tiem, kuri atnāk, nav nekādas atšķirības. Tie nav tikai skaisti vārdi. Patiešām senā Babilonija apvienojas, lai paceltos virs Bābeles torņa un no jauna radītu savstarpējo vienotību, ko nespējām izdarīt pirms pieciem gadu tūkstošiem.
Ja paceļamies pāri mentalitātes, valodu, rasu, tautību atšķirībām, tad šīs atšķirības izveido to varenību, to pretestību, kurā izpaužas Augstākā gaisma, līdzība Augstākajam spēkam.
Kabalisti it kā piešķir īpašu nozīmi amuletiem, svētajam ūdenim, sarkaniem diegiem, kā dzīves uzlabošanas līdzekļiem.
Kabala nekādā gadījumā neuzlabo dzīvi. Nav nekāda īpaša spēka ne sarkanajos diegos, ne svētajā ūdenī, ne amuletos. Cilvēks šos priekšmetus uztver ar cerību, uzskatot, ka tie viņam palīdzēs (kā placebo gadījumā) un tādēļ, mobilizējot savus iekšējos spēkus, patiešām dažreiz sāk justies labāk. Tomēr ar kabalu tam nav nekāda sakara. Tā ir tikai psiholoģiska iedarbība.
Nākamais mīts – kabalas nodarbības prasa askētismu, baudas ierobežojumus.
Nekādu ierobežojumu! Jūs varat ēst kūkas, atļauties jebkuru prieku, baudu, cik vien vēlaties, vai tieši pretēji sev ko liegt, tas ir jūsu ziņā, jūsu problēmas, ar kabalu tam nav nekāda sakara. Tāpat kā bioloģiskajam ķermenim nav nekāda sakara ar dvēseles attīstību, tāpat viss, ar ko jūs šo ķermeni lutināsiet vai tieši otrādi, ko jūs tam liegsiet, neko nemaina. Turpiniet darīt visu to, ko jūsu ķermenis vēlas.
Mēs runājam par to, ka cilvēks ar kabalas metodikas palīdzību sāk sevi pamazām pielīdzināt Augstākajam spēkam, dabai. Šāda pakāpeniska pielīdzināšanās vērsīs jūsu uzmanību uz to, lai no šīs dzīves uzlabošanas jūs pārietu uz garīgās dzīves uzlabošanu. Tomēr tam jānotiek absolūti saudzīgi, labprātīgi, vēlams ar komfortu, ar smaidu, laimi un mīlestību. Nekādu ierobežojumu, pašpārmetumu. Kabala to pilnīgi neatzīst. Visi ierobežojumi nāk tikai no egoisma, kurš tādā veidā vēlas gūt virsroku.
Pēdējais – desmitais mīts (var runāt daudz, taču es tos formulēju saīsinātā veidā):
garīgā pasaule it kā ietērpjas materiālajos objektos.
Mūsu pasaulē un mūsos pašos šodien nav nekā garīga. Tikko iekļūstam garīgajā pasaulē, viss sadeg, izzūd, nekas vairs nepaliek no mūsu pasaules
Ja šodien cilvēce pakāpeniski sāks pacelties virs mūsu pasaules, tā izzudīs no mūsu sajūtām un no tās nekas nepaliks. Lai gan garīgie spēki vada mūsu pasauli, taču tie neietērpjas mūsu pasaules objektos. Proti, mūsu pasaulē nekādos tās objektos, īpašībās, nekur es nespēšu atklāt Augstāko, to neatradīšu. Tāpēc ka šī pasaule, kā to vēl mācīsimies, ir daudzu egoistisko īpašību projekcija. Kā gan var būt, ka manas egoistiskās īpašības atainotu man Augstāko pasauli? Tas jau pēc definīcijas ir neiespējams. Tāpēc runāt par to, ka mūsu pasaulē ietērpušās garīgās īpašības, ir pilnīgs zināšanu trūkums.
Jaunākie komentāri