<<Ievadkurss-12 Ievadkurss-14>>
Uz kādiem datiem balstīta kabala
Uz kādiem datiem ir balstīta kabala? Kāpēc tā tiek dēvēta par zinātni vai pretendē uz to?
Patiesībā kabala ir zinātne, kas balstīta uz precīziem, eksperimentālā ceļā pārbaudītiem datiem. Cilvēks, strādājot ar sevi, izmanto metodiku, kas pastāv jau 5000 gadu. Lasot kabalas grāmatu, viņš mainās gaismas, dabas Augstāko integrālo spēku ietekmē. Attiecīgi savām pārmaiņām, cilvēks lasa grāmatā, vai viņš mainās pareizi, kādus posmus iziet.
Proti, kabala ir izteikti praktiska zinātne, tajā nav nekā teorētiska. Visu, kas tiek pētīts kabalā, cilvēkam jācenšas pielietot attiecībā pret sevi, neatkarīgi no tā, vai viņš saprot ko dara vai nē. Gluži kā bērns, kurš kaut ko dara bez izpratnes, taču darbības gaitā mācās un tā rezultātā veidojas izpratne par to, ar ko viņš ir saistīts un ar ko strādā.
Tomēr jebkuras studijas, it īpaši kabala, veidotas pēc viena un tā paša principa – līdzības principa. Kabalisti stāsta par savas izzināšanas ceļiem un rezultātiem tāpat kā vecāki savam bērnam, tev iesaka, ko darīt un tu viņus atdarini. Ja pūlēsies atdarināt, kļūsi gudrāks.
Cilvēks mācās un attīstās, sekojot tikai piemēriem. Kabalā tas notiek pēc tā paša principa. Tas nozīmē, ka tā ir balstīta uz precīziem, eksperimentālā ceļā pārbaudītiem, datiem. Taču, ja mūsu pasaule pieņem teorijas vai hipotēzes, lai pēc iespējas ātrāk pārbaudītu, vai tās ir kļūdainas, vai nē un virzītos tālāk, tad kabala vispār nepieņem nekādas teorijas vai hipotēzes. Kabalā to nav, tāpēc ka, atrodoties jebkurā mūsu pasaulīgajā līmenī, mēs nevaram iedomāties nekādu hipotēzi attiecībā uz garīgo pasauli, par cik tā, ja arī atrodas jau mūsos, paliek mums pilnīgi neizzināma. Patiešām, ja neesmu sasniedzis līdzību ar garīgo pasauli, nesajūtu to sevī, tad nekādā veidā nespēju to iedomāties.
To es stāstu no personīgās pieredzes. Droši vien jūs jau paši varat pastāstīt par tiem posmiem, kurus sevī izejat, katrreiz nezinot, kāds būs nākamais. Neskatoties uz to, ka vēl neesat ienākuši Augstākās pasaules telpā (kurā attiecībā pret jums atklāti izpaužas spēki un to darbības un jūs to tēlaini izjūtat daudz spilgtāk salīdzinājumā ar mūsu pasauli), pateicoties kabalas studijām, jums jau mainās realitātes sajūta. Šī realitātes sajūta jūsu esošajā ekrānā ir daudz spilgtāka nekā tajā ekrānā, kurā iepriekš jūs izjutāt sevi un šo pasauli.
Nav iespējams pareizi iedomāties neizzināto, jo jums vēl nav nepieciešamā ekrāna, nepieciešamā materiāla, uz kura tas var jūsos realizēties. Tādēļ kabalā pastāv likums: tas, kas nav izzināms, netiek minēts, par to nerunā, tas nekādā veidā neizpaužas. Nav pieļaujamas nekādas teorijas, fantāzijas vai hipotēzes. Kabalisti runā tikai par to, ko izzina paši sevī. To visu viņi precīzi izklāsta atbilstoši izzināšanas pakāpieniem. Gluži kā bērns, kurš vispirms mācās pirmajā klasē, pēc tam otrajā, trešajā un tā tālāk, lai varētu pareizi virzīties uz priekšu. Šāda metodika, studējot kabalu, ir jāpieņem un mierīgi, metodiski jārealizē attiecībā pret sevi.
Visa informācija, uz kuras balstās kabala, iegūta no cilvēkiem, kas personīgi izzinājuši Augstāko pasauli. Šie cilvēki attiecībā pret sevi un citiem ir apzinājuši, daudzkārt pārbaudījuši visus izpētes datus, savākuši tos vienā praktiskā zinātnē, kas tiek secīgā veidā izklāstīta kabalas grāmatā.
Zināms, ka kabalisti nav rakstījuši vienpersoniski. „Zoar grāmatu” rakstīja desmit kabalistu grupa, un katrs no viņiem aprakstīja noteiktu garīgo spēku. Mēs zinām, kā sauc katru no šiem kabalistiem un zinām, kādu garīgo īpašību katrs no viņiem pārstāvēja. Tāpēc „Zoar grāmata” ietver visus elementus, apjomus un formas, kuros ietērpjas dvēsele savā augšupejā no mūsu pasaules uz Bezgalības pasauli.
ARI vai Bāla Sulama grāmatas tika sarakstītas kopā ar skolniekiem, biedriem, katrs izteica paša izzināto, ko visi pārbaudīja un kas apstiprinājās ar vienlīdzīgām sajūtām. Ja es, piemēram, kaut ko stāstu nodarbībās, lekcijās, kādās sarunās, tad vienmēr jūtu, kā tas atsaucas citos, turklāt viņi paši tajā var pat nepiedalīties. Lekciju zālē, kurā pastāvīgi norisinās manis vadītās nodarbības, parasti piedalās aptuveni trīssimts cilvēku. Ar viņu palīdzību es pētu un pārbaudu visu, kas noris manī, rodu apstiprinājumu. Turklāt es izklāstu materiālu, vadoties jau no tā, kādā līmenī – lielākā vai mazākā, to ir vērts izklāstīt, taču pastāvīgi notiek atkārtota rezultātu pārbaude un to salīdzinājums.
Visu pētījumu kopums, kurus veikuši kabalisti, veido visu kabalas zinātnisko materiālu. Lasot kabalas grāmatas, mēs atklājam dažādus dīvainus, abstraktus nosaukumus. Tie rodas tā rezultātā, ka kabala pēta stāvokļus, kas atrodas ārpus laika, kustības un telpas ietvariem.
Tas nozīmē, ka tādi mūsu pasaules parametri kā laiks, vieta (telpa) un pārvietošanās kabalā nepastāv. Tāpēc ka visi šie stāvokļi raksturīgi mūsu iekšējiem spēkiem, mūsu egoismam. Tieši mūsu egoisms rada mūsos nepietiekamu mūžības un pilnības sajūtu, proti, pastāv telpa, kāds apjoms, ierobežojums starp šo apjomu un citām telpām, pastāv laiks – pagātne un nākotne, taču nav mūžīgas pilnības. Laiks apzīmē kategorijas: pagātne un nākotne, proti, kas bija un kas būs, kā nav bijis pagātnē, notiks nākotnē, nākotnē notika tas, kas jau ir pagājis pagātnē.
Mūsu pārvietošanās telpā un laikā, kas rodas negatīvu vai pozitīvu spēku ietekmē, visas mūsu dzīves sajūtas ir veidotas uz cilvēciskās nepilnības bāzes; tas viss nāk no mūsu egoisma. Tiklīdz cilvēks no tā sāk atrauties un paceļas augstākās matērijas līmenī – atdodošās, absolūtas, tas ir, sāk iziet ārpus sevis, tajā pašā mirklī izzūd laika, vietas un pārvietošanās parametri.
Pat pēc Einšteina teorijas šie parametri zūd pie ātruma, kas līdzinās gaismas ātrumam. Kabala runā par to, ka Visums, visa mūsu pasaule atrodas zemāk par gaismas ātrumu, turpretī Augstākā pasaule atrodas it kā virs tā, virs mūsu gaismas ātruma. Augstākās pasaules pamatā ir garīgā gaisma.
Kabala neapraksta neko, kas attiektos uz mūsu pasauli. Tā nenodarbojas ar cilvēku attiecībām uz šīs planētas un visu to, kas šeit notiek, jo tas viss tiek automātiski iedarbināts no augšienes. Kādēļ mums tas būtu jāskaidro? Jebkurā gadījumā mēs šeit neko nevaram mainīt. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ko kardināli mainīt – pacelties virs mūsu pasaules un uzsākt garīgo izaugsmi.
Mūsu darbības šajā pasaulē neko nespēj mainīt. Mums liksies, ka gribējām vai lēmām tā rīkoties savās domās vai vēlmēs. Taču visas mūsu domas vai vēlmes mums tiek uzspiestas no ārpuses, mēs to nesajūtam, tās rodas, balstoties uz mūsu informācijas datiem, šeit mums nav brīvas izvēles. Tāpēc nav pamata mēģināt ko mainīt mūsu pasaulē, vienīgais, ko vajadzētu papūlēties darīt – pacelt cilvēku virs mūsu pasaules.
Visas cilvēces vēstures gaitā, lai ko mēs censtos darīt, nekas nav līdzējis. No visiem mūsu mēģinājumiem nekas labs rezultātā nav izveidojies, jo mūsu pasaule pastāv tikai tāpēc, lai mēs apzinātos tās pagrimumu un lai sāktu pacelties no tās mērojot ceļu uz garīgumu. Tad, kad, atrodoties uz tās kā uz pamata, cilvēks uzsāk savu garīgo attīstību, viņš acumirklī sāk sajust šīs pasaules varenību un tās vērtību. Tajā pašā brīdī šī pasaule viņa acīs iegūst attaisnojumu, jo sniedz nepieciešamo pamatu, kas ļauj virzīties uz priekšu garīgajā izaugsmē.
Proti, šajā sakarā kabalai ir ļoti precīzs viedoklis: šī pasaule ir izveidota pareizi. Tā ir laba, vajadzīga pasaule, ja tajā atrodoties, tu virzies augšup. Taču, ja tu to tikai izmanto, tajā iegrimsti un ierocies, tad nekad neko labu no tās nesaņemsi. Mēs redzam, kā mūsu paaudze to apzinās un nonāk pie vilšanās.
Kabala neattiecas uz mūsu pasauli. Tā neko par to neapraksta. Tā apraksta tikai realitāti (neko citu, izņemot realitāti), kuru iziet ikviens kabalists garīgās augšupejas procesā. Viss, ko viņš šajā procesā izjūt, tiek pierakstīts kā eksperimenta norises veids: skaitļos, faktos, lai sekotājiem, kuri vēlas iziet tos pašus stāvokļus, atvieglotu ātru pacelšanos augšup. Aprakstīts tiek tikai tas, kas tiek izzināts praktiski.
Jaunākie komentāri