Šeit jābūt mīlestībai!

Krīze Komentēt

Arvien lielāka pretestība, konflikts starp reālo un nepieciešamo. Pēdējā laikā to atklājam mūsu pasaulē, cilvēku pasaulē.
Katru gadu, katru mēnesi mūs aizvien vairāk savieno kopā šī globalizācija. Tā piespiež mūs vienu pie otra ciešāk un ciešāk. Nokļūt jebkurā zemeslodes pusē kļūst aizvien vienkāršāk, to sāk izmantot arvien vairāk cilvēku. Robežas saplūst gan starp valstīm, gan kultūrām. Pa mūsu ielām staigā arvien vairāk svešzemnieku no visām pasaules malām.
Mani bērni caur internetu, dažādiem mēdijiem uztver arvien vairāk kaut ko svešu, uz ko nespēju rast atbildes. Jau sen viņi man neuzdod jautājumus. Viņi pieder kādai citai, kopējai pasaulei. Un reizēm sajūtot, kādu naidu ikkatrā no mums izraisa šī saspiestība, savstarpējā saplūšana, es saprotu, cik ļoti no visiem cilvēkiem ir atkarīga mana dzīve. Jo tālāk, jo vairāk.
Šī saikne ir visaptveroša līdz tādai pakāpei, ka jebkuras izmaiņas kādā attālā vietā var izsaukt milzīgu satricinājumu visā pasaulē. Kā izvairīties no šīm mazām, bet bīstamām izmaiņām, spējīgām izsaukt negatīvu lavīnveida reakciju? Tas nav mums skaidrs. Mēs nezinām, kas uz ko tiek ietekmēts un pēc kādas formulas viens ar otru esam pasaulē saistīti. Jo tālāk, jo skaidrāk globalizācija nosaka mums visaptverošās mīlestības vai visa beigu noteikumus.
Mūsu savstarpējā atkarība kļūst pārāka par vienkāršajiem materiālajiem, kultūras un tirdzniecības sakariem. Mums arvien vairāk kļūst saprotams, ka sadarbojamies domu līmenī. Atklājas nespēja risināt problēmas pierastajā veidā. Es arvien vairāk saprotu, ka ietekmēt kādu, visus, es spēju kaut kādā veidā modinot viņos miera un mīlestības vēlmi. Bet kā?!
Atveras jauni ceļi, nepieciešamība pēc kaut kādām jaunām attiecībām, pie tam pilnīgi apzinoties, ka patreiz neesi uz to spējīgs, tas ir pretdabiski tev, tomēr tas ir vienīgais izdzīvošanas veids.
Uz šo brīdi skaidras tikai ārējās krīzes pazīmes – mūsu savstarpējā atkarība un tajā pašā laikā nespēja sadzīvot vienam ar otru. Bet pamazām paveras arī iekšējie slāņi – mums jau ir skaidrs, ja arī būtu bijusi starp mums mīlestība, viss liktos citādi, bet tās nav, to nomaina – naids.
Tomēr dabas programma turpina iesākto, saspiežot mūs, sasaistot pasauli ar tūkstošiem saišu un arvien uzstājīgāk atkārtojot: „Šeit jābūt mīlestībai!”
http://kabmir.com/zhenskij_vzgljad/zdes_dolzhna_byt_ljubov.html

Autore: Sofija Iščenko
no krievu valodas tulkojusi S. Grammatikopulo

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties