Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

Sapulces kārtība

Lasītava, Rabaša raksti Komentēt

Masahet „Brahot” sacīts: „Tā būs pastāvīgi: vispirms cilvēks atzīs Radītāja varenumu, bet pēc tam raidīs Viņam lūgšanu”. Bāls Sulams to izskaidroja: „Tam, kurš vēlas kaut ko lūgt kādam citam, lūgt par kādu pakalpojumu, katrā ziņā ir jāzina:

  1. a) ka viņam ir tas, ko lūdz – un ja nav, kāda jēga lūgt;
  2. b) ka devējs ir labs. Var gadīties arī tā, ka viņam ir tev nepieciešamais, taču viņš nevēlas dot.

Un tādēļ vispirms ir jānonāk pie apziņas par Radītāja varenumu, tas ir, cilvēkam jātic, ka Radītājam ir absolūti viss, ko viņš lūdz, un turklāt Radītājs ir Labs un Žēlsirdīgs, un katram lūdzošajam dod visu labo.

Un tādējādi, kad biedri pulcējas kopā, protams, šai sanāksmei ir noteikts mērķis. Katrs taču tam velta daļu sava laika, kurš bija jāizmanto savām vajadzībām: viņš atliek visas savas darīšanas un atnāk, lai piedalītos sapulcē. Tātad cilvēks vēlas no tā kaut ko saņemt. Ja tas tā ir, tad jāpūlas, lai ikviens, dodoties mājup pēc sapulces, redzētu, ar kādām domām viņš bija atnācis uz sapulci, ko tajā ieguva un ar kādām domām šobrīd dodas mājup.

Kad grupas sanāksmē katrs izjūt šīs sapulces svarīgumu, tad nerodas pat šāda doma: taču ko ieguvu es, ar kādām domām dodos mājup. Proti, kas konkrēti ir manās rokās tāds, ko esmu ieguvis biedru sapulcē un kas nebija, pirms es atnācu uz grupu? Un tad cilvēks redz, ka viņam pilnīgi nekā nav.

Un tas līdzinās tam, par ko rakstīts: „Kad atnāksi uz sava tuvākā vīna dārzu un ēdīsi cik sirds kāro, taču savas tilpnes nepiepildīsi”. Tas ir, kad sapulcējas biedri (tas arī ir „tuvākā vīna dārzs”), kad sēž, ietur maltīti un kopā iemalko dzērienus, runā par to, par šo, ķermenis gūst baudu tieši no paša procesa. Un tas līdzinās tam, kā sacīts: „Un mielosies ar augļiem, cik dvēselei tīk”.

Taču, kad izklīst, dodoties mājup, tad vēlas redzēt, kas tad kelim – tilpnēs ir tāds, kas spēs dot dzīvības sajūtu – mājām. Un kad dodas prom pēc sapulces un vēlas redzēt, kas tad ir palicis kelim – tilpnēs no visiem šiem sakariem, tad redz – „un savās tilpnēs nepaņemsi”, – kelim – vēlmēs nav nekā dvēseles atdzīvināšanai pēc sapulces.

Un cilvēkam japievērš uzmanība tam, lai tajā laikā, kad viņš pieliek jebkādas pūles, tās nepaliktu bez atalgojuma. Tāpat kā mēs lūgšanā lūdzam: „Lai mums nebūtu jāstrādā pa tukšo”. Taču, kad cilvēks dodas uz sapulci, viņam tur jāsaņem barība, lai, dodoties mājup, būtu iespēja redzēt, kas viņam ir, ko ielikt savās kelim – vēlmēs. Un tad viņam būs barība, lai sevi uzturētu līdz nākamajai tikšanās reizei un šajā laikā tā tiks viņam pagatavota no tā, ko ieguva biedru sapulces laikā.

Tādēļ vispirms sev jānosaka sapulces svarīgums. Pēc tam jāraugās, ko no tā var iegūt. Kā iepriekš tika minēts, viedie sacīja: „Pastāvīgi cilvēks vispirms atzīs Radītāja varenumu, bet pēc tam raidīs Viņam lūgšanu”.

Tas ir, sapulces sākumā, runās, ar kurām tiek atklāta sapulce, ir jārunā par grupas svarīgumu. Un katram pēc kārtas jāpūlas izskaidrot pacēluma jēgu un svarīgumu, kas viņos mājo. Un nerunāt neko citu, bet tikai cildināt grupas priekšrocības līdz brīdim, kad šis svarīgums tiks atklāts ar biedru palīdzību.

Tad ir jāsaka, ka pabeigts sapulces pirmais posms un jāpāriet pie otrās daļas. Tas ir, nepieciešams , lai ikviens atsevišķi teiktu, ko pēc viņa ieskatiem varētu darīt, kādas darbības veikt, lai katram grupā būtu iespēja iemantot biedru mīlestību. Tas ir, ko katrs var darīt, lai iegūtu iespēju ar savu sirdi iemīlēt konkrēti ikvienu grupā.

Un pēc tam, kad pabeiguši otro posmu – atbildes, ko darīt grupas labā, sākas jauna pakāpe – nonākšana pie praktiskas biedru uzstādīto lēmumu īstenošanas, pie tā, ko tieši nepieciešams izdarīt.

Par to, kas attiecas uz grupas (sabiedrības, savienības) svarīgumu, skaties grāmatā „Matan Tora” (137. lpp.). Tur tiek skaidrota mīlestības nozīme starp grupas biedriem, tiek skaidrots, ka pateicoties tam, ka biedri savienojas, ir iespējams nonākt līdz Radītāja varenumam. Visa pasaule iegrimusi savā egoismā, bet viņš vēlas iet atdeves ceļu. Un tas ir pretstatā pasaulīgajai sapratnei, jo tāda ir būtība, ar kuru esam piedzimuši, pateicoties radīšanas nodomam – „Radītāja vēlmei darīt labu tiem, kurus Viņš radījis”.

Un visa enerģija, ar kuru mēs varam pretoties savai būtībai, tas ir, radīt pretdarbību, saprotot, ka vēl nav pietiekami, ka nevēlamies saņemt savam labumam, bet vēlamies dot – tas ir, visas mūsu darbības būs virzītas uz to, lai sniegtu prieku tam, kurš mūs radīja – visa mūsu enerģija plūst no spēka, ko satur atdeves daba: kad cilvēks dod kādam, kurš viņam ir ļoti svarīgs un dārgs, viņš saņem no tā baudu. Sanāk, ka bez baudas saņemšanas cilvēks nav spējīgs veikt ne mazāko darbību, jo tas ir pretēji mūsu būtībai.

Taču mēs varam mainīt baudas avotu. Tas ir, tā vietā, lai saņemtu labpatiku no saņemšanas darbības, mēs vēlamies saņemt labpatiku no atdeves darbības. Tādēļ, ka to dēvē par „īpašību salīdzināšanu”, kad mums ir jāsaka: tāpat kā Radītājs saņem baudu no tā, ka Viņš dod radījumiem, tāpat arī mums ir jājūt bauda no tā, ka mēs atdodam Radītājam.

Pretējā gadījumā, ja mēs atdodam Radītājam bez prieka un labpatikas, mēs nesasniedzam īpašību līdzību, kā sacījuši viedie: „Kopš pasaules radīšanas Radītāja priekšā nebija prieka, kas līdzinātos tam priekam, ar kuru tu priecāsies ar taisnajiem nākamajā pasaulē”. (Zoar, 1, 115).

Tādējādi, ja mums nav prieka tajā laikā, kad mēs pildām Radītāja baušļus, tad sanāk, ka pat tad, kad ir nolūks atdeves labā, tas netiek dēvēts par „īpašību salīdzināšanu”, ka viņam būtu vieta augstākai baudai, jo viņam vēl trūkst baudas, kura ir Radītājam atdeves laikā radījumiem.

Un no tā izriet, ka bāze, uz kuras pamata mēs varam saņemt baudu un prieku, ir tas, ko mums atļauts baudīt un turklāt, liels nopelns ir baudīt no atdeves darbības – tas nozīmē strādāt vienā virzienā – augstu vērtēt garīgumu. Un tas izpaužas, koncentrējot uzmanību uz to, „pie Kā es vēršos”, „ar Ko es runāju” un „Kura baušļus es pildu”, un „Kura Toru es apgūstu”, tas ir, nepieciešams meklēt (padomu, nodomu, veidu, darbību) iespējas, lai spētu novērtēt Toras Devēja nozīmīgumu.

Un tādēļ, ka cilvēkam no savas puses, pirms izpelnījies kaut vismazāko starojumu no augšienes, ir jāmeklē cilvēki, kas daudzmaz līdzinātos viņam, kuri arī meklē veidus, kā augstu vērtēt garīgumu, atrasties vismaz kaut kādā kontaktā ar Radītāju (jebkādā veidā) un tāpēc ka daudzi jau apzinās šo svarīgumu, katrs var saņemt sava biedra atbalstu.

Un nepieciešams „mazākais skaits – divi”. Tas nozīmē, ka, ja divi biedri sēž kopā un domā, kā augstu vērtēt Radītāja svarīgumu, viņiem ir jau spēks palielināt apziņu par Radītāja diženumu kā pamudinājumu no apakšas un uz šo darbību pēc tam nāk pamudinājums no augšienes, kad viņi sāk nedaudz just Radītāja varenumu.

Un saskaņā ar rakstīto „tautas daudzumā ir Valdnieka varenums” sanāk, ka, jo lielāks skaits, jo vairāk darbojas spēks, tas ir, rodas piesātinātāka Radītāja varenuma un svarīguma atmosfēra. Un tad ikviens ar savu ķermeni jūt, ka visas darbības, kuras viņš grib pildīt garīguma labā (to dēvē par „atdevi Radītājam”), viņš vērtē kā milzīgas bagātības, tāpēc ka izpelnījies ienākt to cilvēku vidū, kuri izpelnījušies kalpot Valdniekam. Tad no katras mazākās darbības viņš piepildās ar prieku un labpatiku, kas tagad viņam ir, ar ko pakalpot Valdniekam.

Un atbilstoši tam, cik lielā mērā grupa domāja par Radītāja diženumu sapulces laikā, ikvienā savā pakāpē tas izraisīja Radītāja varenuma apzināšanos, un tad viņš visu dienu var atrasties prieka un līksmības pasaulē. Un no katra mazumiņa, kad viņš aizņemts ar Radītāja darbu, viņš gūst baudu no tā. Tādēļ, ka, ja uz mirkli atcerēsimies, ka jādomā par garīgumu, viņš acumirklī saka: „Es esmu jau pateicīgs un augstu vērtēju un cildinu Radītāju”, jo viņš tic, ka Radītājs viņu tagad ir aicinājis un grib ar viņu runāt.

Un kad cilvēks iztēlosies, ka Valdnieks vēršas pie viņa un saka viņam, ka grib ar viņu kontaktēties, kāds gan tad būtu cilvēkam prieks un kāds gan tad būtu viņa noskaņojums! Un, bez šaubām, šādā paceltā noskaņojumā, protams, nedomātu par blakuslietām un tikai nedaudz kautrētos par to, ka nezina Valdnieka likumus un paradumus, kā uzvesties, kad Valdnieks vēršas pie viņa.

Un tas, ko viņš prot darīt Valdnieka labā, viņš uzskatītu par milzīgu bagātību. Tādēļ, ka tomēr viņš nedaudz zina likumus, lai ar to palīdzību pildītu Valdnieka baušļus – jo mācījās skolā, kad bija mazs. Un tagad, protams, kad viņš jau ir pieaudzis un grib kalpot Valdniekam, bez šaubām, viņam pietrūkst Valdnieka likumu zināšanas. Sanāk, ka viņa raizes ir tikai par to, ka viņš nezina, par ko Valdniekam būs lielāks prieks – par kādu darbību vai nolūku. Un turklāt viņš dzīvo pasaulē, kurā viss ir labs. Par to visu grupai ir jādomā, kad pulcējas kopā. Un jārunā par grupas svarīgumu, kā jau sacīts: „Pastāvīgi cilvēks vispirms atzīs Radītāja varenumu, bet pēc tam raidīs Viņam lūgšanu”.

Tāpat arī grupā, ja mēs gribam lūgt ko nepieciešamu no grupas, kas tad arī tiek dēvēts par „raidīs lūgšanu”, mums vispirms janosaka sev grupas svarīgums. „Un tikai pēc tam raidīs lūgšanu”. Tas ir, jāprasa no grupas, lai dotu viņam to, ko viņš vēlas saņemt no grupas.

Tādā gadījumā sākumā viņam ir jāredz, kas grupai ir. Kāds īpašums ir tās biedriem, lai viņš varētu saņemt no viņiem, pateicoties tam, ka apvienojas ar viņiem. Taču varbūt, ka tas, kas viņiem ir, viņam nav nepieciešams, bet, gluži pretēji, izvairās no tā un nevēlēsies pietuvināties izšautas loka bultas attālumā.

Tādēļ cilvēkam vienmēr jābūt modram, kad atnāk uz grupas sapulci – vai biedriem ir tieši tas mērķis, kuru viņš vēlas sasniegt. Un katram no viņiem ir daļa no šāda mērķa. Un viņš domā, ka, bez šaubām, ja visi apvienosies kopā, lai sasniegtu vienotu mērķi, tad katram būs daļa no mērķa. Tāpat arī visu grupas biedru daļas. Un tad sanāk, ka katram grupā būs spēks, kā visai grupai kopā.

No tā izriet, ka katram atsevišķam grupas biedram jāpievērš liela vērība grupas mērķim un tādējādi jānonāk pie sajūtas, ka pēc sapulces ikviens ir ieguvis kaut ko, ko var ieguldīt savās kelim – vēlmēs. Un lai viņi nepaliktu tādā stāvoklī, par kuru sacīts: „Bet savās tilpnēs nesavāksi”. Un katram ir jāņem vērā, ka, ja nesēž sapulcē ar īpašu vērību, turklāt vēl zaudējis sevi, viņš tādējādi kaitē visai grupai.

Un tas līdzinās tam piemēram, kas atrodams Midrašā: „Divi atnāca uz laivu, un viens no viņiem sāka urbt caurumu laivas grīdā. Otrais jautāja viņam: „Kādēļ tu urb caurumu?” Un tas atbild: „Ko tu raizējies, es taču urbju caurumu zem sevis, nevis zem tevis”. Un pirmais viņam sacīja: „Muļķi, mēs taču abi iesim bojā šajā laivā”.

Pēc apspriešanas sapulcē par grupas svarīgumu un nepieciešamību sākas labošanās kartības noteikšana: kādā veidā stiprināt grupu, lai būtu kā viena kopība – kā sacīts: „un tur Israēls apmetās pretim kalnam” (Šemot, 19), un tas tiek skaidrots komentārā: „Visi kā viens – ar vienotu sirdi”. Un kartībai ir jābūt tādai, lai katrs, kam ir iecere un kurš var nest labumu, to varētu apspriest ar visiem. Un lēmums ir jāpieņem visiem un ikvienam, lai nebūtu jebkādas piespiešanas.

Līdz šim tika runāts par saikni starp cilvēku un viņa biedru, šī saikne sniegs mums savienošanos starp cilvēku un Radītāju, kā rakstīts grāmatā „Matan Tora” (137. lpp.). Atbilstoši tam, runājot par mīlestības svarīgumu starp biedriem, mēs noskaidrojām, ka viss svarīgums ir tajā apstāklī, ka tas novedīs mūs pie saiknes ar Radītāju. Un tādējādi mums ir jāiegaumē, ka sapratnei attiecībā uz mīlestības svarīgumu starp biedriem ir jānoved pie sapratnes par mīlestības svarīgumu starp cilvēku un Radītāju.

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties