Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

Sabiedrības sapulces kārtība

Lasītava, Rabaša raksti Komentēt

17. raksts, 2. daļa, 1984.g.

Pirmām kārtām, kad pulcējas (biedri), nepieciešama dienas kārtība. Tas nozīmē, ka katrs savu iespēju robežās runās par sabiedrības svarīgumu – citiem vārdiem, kādu labumu viņam sniedz sabiedrība. Atbilstoši viņa cerībām uz to, ka sabiedrība viņam dos svarīgas lietas, kuras viņš pats nespēj iegūt, – atbilstoši tam viņš labi vērtē sabiedrību.

Viedie par to teikuši („Brahot”, 32): „Skaidroja rabīns Simlajs: cilvēks pastāvīgi cels godā Radītāju un pēc tam lūgsies. No kurienes mums tas ir zināms? No Mozus, kā sacīts: „Tajā laikā es ļoti lūdzu Radītāju”1. Un sacīts: „Visžēlīgais Dievs, Tu sāki (rādīt)”2. Tāpat sacīts: „Ļauj es pāriešu un palūkošos uz šo labo zemi”3”.

Jēdziena nozīme, ka sākumā jāceļ godā Radītājs, ir sekojoša. Vispārpieņemts, ka tad, kad cilvēks no kāda kaut ko lūdz, ir jāievēro divi noteikumi:

  1. Viņam ir tas, ko es no viņa lūdzu. Piemēram, viņš ir bagāts, ietekmīgs, pazīstams ar savu bagātību un izcilību.
  2. Viņam ir laba sirds, tas ir, viņam ir vēlme veikt atdevi citiem.

Tādu cilvēku var lūgt par pakalpojumu. Tādēļ sacīts: „Cilvēks pastāvīgi cels godā Radītāju un pēc tam lūgsies”. Citiem vārdiem, ja jau cilvēks tic Radītāja diženumam, tajā, ka Viņam ir visas iespējamās baudas atdevei radījumiem un Viņš vēlas darīt labu, – tad var teikt, ka cilvēks raida lūgšanu Radītājam. Un Radītājs, protams, viņam palīdzēs, jo Viņš vēlas darīt labu un tāpēc var dot cilvēkam to, ko vēlas viņa sirds. Tad ir iespēja lūgšanai, kurai līdztekus nāk pārliecība par to, ka Radītājs pieņems viņa lūgšanu.

Tāpat arī biedru mīlestībā: vispirms, kad viņi sapulcējas, nepieciešams celt godā biedrus, apzināties katra biedra svarīgumu. Atbilstoši tam, kā cilvēks vērtē sabiedrības dižumu – tādā pašā mērā viņš var cienīt sabiedrību. Un pēc tam raidīs lūgšanu. Citiem vārdiem, katram ir jāsaprot, cik daudz spēka viņš iegulda sabiedrības labā. Un ja biedri redz, ka viņiem trūkst spēka kaut ko darīt sabiedrības labā, tad rodas iespēja lūgšanai, lai Radītājs viņam palīdzētu, lai dotu viņam spēkus un vēlmi strādāt ar mīlestību pret tuvāko.

Un tad katram ir jārīkojas kā trijās pēdējās (svētībās) lūgšanās „Šmone – esre”. Citiem vārdiem, ja jau viņš ir saistījis visu vēlamo ar Radītāju, svētajā Zoarā sacīts, ka trīs pēdējās (svētības) lūgšanas „Šmone – esre” būs cilvēkam tādas, ka, ja Radītājs viņam būtu jau iedevis vēlamo, un viņš aizgāja no Viņa.

Lūk, arī biedru mīlestībā ir jārīkojas līdzīgi. Pēc tam, kad cilvēks ir pats sev atskaitījies un izvēlējies zināmu līdzekli – lūgšanu, lai tagad domā, ka viņa lūgšana ir pieņemta un sēž kopā ar biedriem tā, it kā visi biedri – vienots ķermenis. Un tāpat kā ķermenis vēlas, lai visi viņa orgāni baudītu, tāpat arī cilvēks vēlas, lai visi biedri tagad baudītu.

Tādēļ pēc visām aplēsēm iestājas laiks priekam no biedriskas mīlestības. Un tad katram jājūtas laimīgam, it kā viņš nupat būtu noslēdzis izdevīgu darījumu, pateicoties kuram nopelnīs daudz naudas un tāpēc, kā pieņemts, cienā biedrus ar dzērienu.

Tāpat arī šeit, katram nepieciešams, lai viņa biedrs izdzertu dzērienu un nobaudītu cepumus u.tml. Viņš taču šobrīd ir laimīgs un tāpēc vēlas, lai arī biedri justu, ka viņiem ir labi. Tādējādi, kad sanāksme izklīst, tam jāizriet no prieka un pacēluma.

Tas notiek saskaņā ar „Toras laiku” un „lūgšanas laiku”. „Toras laiks” ir pilnība, kur nav jebkāda trūkuma. Un to dēvē par „labo līniju”, kā sacīts: „No Viņa labās rokas – likuma liesma viņiem”4. No otras puses, „lūgšanas laiks” tiek dēvēts par „kreiso līniju”, jo trūkuma vieta – vieta, kurai nepieciešama labošanās. Un to dēvē par „kelim labošanos”, savukārt Toras kategorijā, kas dēvēta par „labo līniju”, nav vietas labošanām. Tādēļ Toru dēvē par „dāvanu”.

Dāvanas pieņemts dāvināt tiem, kurus mīli. Un pasaulē tā ir pieņemts, ka mēs nemīlam tos, kam piemīt trūkums. Tādēļ „Toras laikā” nav vietas domām par labošanos. Turklāt, kad mēs izklīstam pēc sapulces, joprojām ir jāatrodas stāvoklī, kas līdzinās trim pēdējām (svētībām) „Šmone – esre” lūgšanām, kā tika minēts iepriekš. Un pateicoties tam, visi sajutīs pilnību.

______________________

[1] Tora, Devarim, 3:23

[2] Tora, Devarim, 3:24

[3] Tora, Devarim, 3:25

[4] Tora, Devarim, 33:2

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties