Robotu pilsēta
Mihails Brušteins
Kādā tālā zemē notika šis brīnumainais un pamācošais stāsts. Nelielā mājīgā pilsētiņā dzīvoja ļaudis, kuriem ļoti vajadzēja uzticīgus draugus palīgus. Viņi nodomāja: «Kā būtu, ja izgatavotu robotus?» Un drīz vien viņiem mājās saimniekoja pieticīgi, lieliski palīgi.
Vairāk par visu pasaulē robotiem patika elektriskās baterijas. Tās deva tiem spēku dzīvot, staigāt, runāt, domāt. It īpaši roboti mīlēja jaunas baterijas, tāpēc ka, jo jaunākas tās bija, jo vairāk spēka roboti saņēma. Saimnieki ļoti mīlēja savus audzēkņus, tādēļ centās tiem dot pašas labākās un jaunākas baterijas. Viņi cerēja, ka roboti novērtēs tādu gādīgu attieksmi un atbildēs ar to pašu. Bet tā nenotika, jo roboti mīlēja tikai elektriskos dzīves avotus.
Bateriju krājumi glabājās noliktavā. Roboti turp gāja un paši tās arī ņēma. Lai dzīvotu,robotiem bija vajadzīga tikai viena baterija. No divām – roboti bojājās. Tādēļ uz noliktavas sienas bija pielikts liels plakāts ar brīdinājumu: «Vairāk par vienu – neņemt! Tu vari sev nodarīt pāri!»
Kādu dienu uz noliktavu atnāca viens skops robots. Bet roboti bija dažādi: labi, viltīgi, ļauni. Šis robots labi zināja par stingro brīdinājumu, kas bija rakstīts uz sienas. Bet tā kā bija ļoti skops, tad bija pārliecināts, ka cilvēki ir tādi paši kā viņš, – skopi, un tāpēc neatļauj ņemt lieku bateriju. Pārliecinājies, ka blakus neviena nav, viņš paķēra uzreiz divas baterijas un pieslēdza tās sev. Un tad notika nenovēršamais – tās pārdega.
Citi roboti, atrodot savu draugu tādā bēdīgā stāvoklī, sašuta:
– Cilvēki speciāli to sabojājuši! Mēs nekad vairs nepalīdzēsim viņiem! Lai pazūd no mūsu pilsētas!
Tikai viens labsirdīgs robots mēģināja aizstāvēt pilsētniekus:
– Cilvēki nav vainīgi, vainīgs ir pats robots. Skopums to nogalināja!
Bet viņa vientuļā balss pazuda vispārējā troksnī.
Pēc šī notikuma pilsētas iedzīvotāju dzīve krasi izmainījās. Roboti vairs nepalīdzēja cilvēkiem, izturējās pret viņiem rupji, savukārt cilvēki pārdzīvoja par tik netaisnīgu attieksmi.
Roboti tikai nemitīgi atkārtoja:
– Ejiet prom no šīs pilsētas, jūs mums neesiet vajadzīgi!
Tad vēl roboti nezināja, ka baterijas izgatavo cilvēki un, ka bez cilvēkiem – saviem radītājiem, tiem nav iespējams izdzīvot.
Nekas cits neatlika – pilsētnieki nolēma aiziet prom no pilsētas. Cilvēki jau zināja, ka robotiem bez viņiem drīz klāsies slikti un tāpēc uzbūvēja augstu torni ar lielu lukturi uz jumta. Pirms aiziešanas cilvēki paskaidroja robotiem, ka luktura ieslēgšanai vienlaicīgi nepieciešamas vairākas baterijas, un piebilda galveno – ja kādu dienu lukturis iedegsies, cilvēki atgriezīsies. Bet roboti negribēja neko dzirdēt, tikai kliedza vienā balsī:
– Ejiet prom, ejiet prom no šejienes!
Un cilvēki aizgāja….
Roboti palika vienīgie saimnieki pilsētā. No rīta līdz vakaram tie klaiņoja pa nekoptām ielām, meklējot baterijas. Katrs centās salasīt tās pēc iespējas vairāk. Mājas, kurās agrāk draudzīgi kopā dzīvoja cilvēki un roboti, tagad bija pārvērtušās par noliktavām. Taču baterijas nav mūžīgas. Ar laiku tās izlādējas un paliek nederīgas, tāpēc bateriju krājumi ātri vien gāja uz beigām. Izgatavot tās roboti nemācēja, tādēļ sāka vienkārši zagt viens no otra. Kad krājumi beidzās pavisam, roboti gluži vai sajuka prātā. Tie sāka uzbrukt viens otram, cenšoties atņemt to vienīgo bateriju, kura deva dzīvību. Drīz vien pilsētas ielas bija piepildītas ar nokritušiem un nekustīgiem robotiem.
Labsirdīgais robots centās pārliecināt neprāšus un lūdza pārējos aiziet pie luktura, lai signalizētu cilvēkiem, ka nepieciešama palīdzība. Bet citi roboti viņam neticēja un apgalvoja:
– Kādi cilvēki? Izņemot mūs, neviena šeit nav un nekad nav bijis!
– Bet kā tad tā, – sašuta labsirdīgais robots, – tieši cilvēki taču mūs radīja!
– Kauns un negods, – pārējie viņam atbildēja ar pārmetumu.
– Roboti tika radīti no skrūvēm un uzgriežņiem, to zina pat novecojuši robotu modeļi.
Pagāja vēl nedaudz laika, beidzās pēdējās baterijas, un līdz ar to robotu spēki. Pilsētā palika tikai desmit paši ļaunākie roboti, kas pārtika no baterijām, kuras bija atņēmuši citiem. Pirmo reizi viņi sapulcējās kopā ar vienu mērķi: sagaidīt izdevīgāku brīdi, lai izrautu baterijas no vājākiem robotiem. Pēkšņi tie sadzirdēja vāju balsi. Kaut kur netālu kāds lūdza palīdzību.
Būdami nenovēršamas bojāejas priekšā, robotiem radās dīvaina vēlme – palīdzēt. Tie atsaucās uz lūgumu un drīz vien ieraudzīja labo robotu, kurš gulēja bez spēkiem uz putekļainās ielas. Viņš izdvesa tikai vienu vārdu: «Tornis» – un sastinga.
Un roboti atcerējās, ka kādreiz labsirdīgais robots mēģināja pierunāt visus uzkāpt tornī. Bet neviens neatcerējās, kādēļ to vajadzēja darīt. Roboti aizgāja pie torņa. Tie uzkāpa pa lokveida kāpnēm līdz pašai augšai. Nelielā istabā tie ieraudzīja speciālu kasti bateriju pieslēgšanai, tādu pašu, kāda bija katram no tiem, tikai ļoti lielu. Blakus tai bija uzraksts: «Pieslēdziet visas Jūsu baterijas!» Kāpēc to vajadzēja darīt, tie nezināja.
Nekādu citu bateriju, izņemot tās, kas bija pašiem, tiem nebija.Viņi bija izvēles priekšā: cīnīties par iespēju izdzīvot vai noticēt tam, ko rakstījuši cilvēki.
Viens pēc otra roboti saka izņemt savas baterijas. Pēdējais dzīvais robots tās vāca un slēdza klāt kastei. Pēkšņi no luktura iemirdzējās spilgts gaismas stars.
Kopš tā laika pagājuši daudzi gadi. Par šo stāstu atgādina tikai vientuļais tornis pilsētas nomalē. Pilsētas iedzīvotāji dzīvo draudzībā un saticībā, un neviens jau sen vairs neatceras, kurš no tiem ir cilvēks, bet kurš robots. Un pats galvenais ir tas, ka tagad viņi zina, ka pasaulē nav nekā svarīgāka par mīlestību un draudzību!
Avots: Pasakas bērniem: www.kabbalah.info
Jaunākie komentāri