Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

Radi sev ravu un iegūsti draugu (2)

Lasītava, Rabaša raksti Komentēt

8.raksts, 2. daļa, 1985.g.

Nepieciešams sadalīt saiknes:

1) starp cilvēku un Radītāju;

2) starp cilvēku un viņa tuvāko grupā;

3) starp cilvēku un citiem cilvēkiem, kuri nav viņa grupas biedri.

Sacīts: „Radi sev ravu un nopērc biedru” – tas ir labošanās ceļš. Tāpat ir sacīts: „Attaisno ikvienu cilvēku” („Avot”, 1.d.).

Ko nozīmē „radi”, „nopērc”, „attaisno”? Nepieciešams izskaidrot, ka „radi” šajā gadījumā pārsniedz saprāta robežas, jo situācijā, kad saprāts nesaprot, vai ir vērts kaut ko darīt, vai nē, kā tādā gadījumā var pieņemt lēmumu – kas attiecībā pret mani ir labi un kas ir slikti? Ja, raugoties no saprāta viedokļa, divi ceļi ir vienlīdzīgi, kas tad cilvēku mudina pieņemt lēmumu, ko viņam būtu vērts darīt? Un, lūk, tieši tad ar savām darbībām viņš var pieņemt lēmumu.

Tātad, cilvēkam paveras divi ceļi:

1) darboties atdeves labā;

2) darboties saņemšanas labā.

Cilvēka ķermenī ir daļas, kuras viņam saka: „Vai patiešām tu sasniegsi dzīvē vairāk, ja strādāsi ar nolūku dot? Vai patiešām tikai šādā gadījumā tu gūsi baudu?” Sacīts: „Ja tu dari šādi – tu jūties laimīgs šajā pasaulē, tev ir labi arī nākamajā pasaulē”. Un tas ir labas sākotnes apstiprinājums cilvēkā.

Ļaunās sākotnes apstiprinājums – gluži pretēji: labāk un izdevīgāk ir strādāt ar nolūku saņemt. Un, lūk, tad tikai spēks, ko dēvē „darbība ar ticību augstāk par saprātu”, virza cilvēku pieņemt labu lēmumu, taču ne saprāts un ne jūtas. Tādēļ „darbība” tiek dēvēta „ar ticību augstāk par prātu un veselo saprātu”. Sanāk, ka ticība ir spēks, kas pretējs saprātam.

Darbība „nopērc” ir darbība saprātā, tas ir, atbilstoši saprātam. Tāpat kā mūsu dzīvē, kad cilvēks vēlas kaut ko nopirkt: pārdevējs viņam piedāvā preci, bet viņš ir izvēles priekšā – vai ir vērts pirkt par to cenu, kuru no viņa prasa. Ja neredz labumu – nepērk. Sanāk, ka „nopērc” nozīmē saprāta izmantošanu.

Un tagad izskatīsim jedzienus „ravs” un „biedrs”. Dažreiz ar biedriem tiek domāta grupa, ar kuru cilvēks vēlas atrasties vienotā saiknē. Tas var būt pateicoties īpašību līdzībai, kad ikviens rūpējas par tuvāko, tas ir, attiecības veidotas, balstoties uz mīlestību pret tuvāko. Sanāk, ka šādā ceļā viņi apvienojas, kļūst viens veselums.

Tādēļ, kad izveidojas zināma sabiedrība, kas par mērķi sev izvirza vienotas grupas izveidošanu, tad cilvēki, kuri vēlējās dibināt šādu grupu, parasti meklē cilvēkus, kas viņiem līdzinās pēc pārliecības un īpašībām. Un viņiem, vairāk vai mazāk, ir jāsajūt dvēseles gara tuvība. Turpretī tos, kuri neiederas šajā kategorijā, nepieņem dibināmajā grupā.

Pēc tam grupā sākas darbs. Taču, ja sākotnēji, tas ir, vēl pirms tam, kad apvienojas vienā grupā, neizvirzīja kā mērķi šādu apvienošanos, tad nav vērts arī cerēt, ka no tā visa kaut kas sanāks. Un ja pirms tam, kad viņi kļuva par grupu, varēja, vairāk vai mazāk, atšķirt to, ka ir viena tieksme, tad var sacīt, ka viņi spēj uzsākt darbu grupā – mīlēt tuvāko.

Starp cilvēku un Radītāju

Starp cilvēku un Radītāju darba kārtība ir tāda, ka sākotnēji ir „jārada sev Ravs”, bet pēc tam jau „jānopērk sev Biedrs””, tas ir, sākumā cilvēkam ir jānotic augstāk par saprātu, ka Radītājs ir Ravs (tas ir, liels, kurš pārspēj cilvēka personīgo es). Kā rakstīts grāmatas „Zoar” priekšvārdā, ka „svarīgākais ir bailes Radītāja vaiga priekšā, un tas nozīmē, ka cilvēkam ir jājūt svētbijīgas trīsas sava Veidotāja priekšā, jo Viņš ir dižens un valda pār visu”.

Un atbilstoši tam, kā viņš tic Radītāja varenumam, kuru šajā gadījumā dēvē par Ravu, atbilstoši tam viņam ir spēks darbībai „nopērc”, tas ir, nopirkt atsakoties no sava egoisma, proti, īpašību vienotība ar Radītāju, ko dēvē arī par saplūsmi ar Viņu, un tad Radītājs tiek dēvēts par Biedru – „Haver”, jo tad rodas apvienošanās – „hibur” ar Radītāju („haver” un „hibur” – vienas saknes vārdi). Piemēram, ja mūsu pasaulē pērk dažādas lietas, tad ir spiespti samaksāt par tām naudas izteiksmē vai ar pagodinājumu, vai vienkārši pielikt pūles, lai vismaz kaut ko sasniegtu. Tāpat, ja cilvēks vēlas iegūt saplūsmi ar Radītāju, viņam ir jāsamaksā ar atteikšanos no egoisma, jo pretējā gadījumā viņš nesasniegs īpašību līdzību ar Radītāju.

Tai pašā laikā, ja cilvēks redz, ka nav spējīgs uz šādu atteikšanos, lai sasniegtu vienotību ar Radītāju, tad viņam ir jāsaprot, ka tas nav tādēļ, ka viņš ir piedzimis ar vāju raksturu un tāpēc nespēj pārvarēt savu egoismu, bet viņa trūkums ir jēdzienā „Radi sev Ravu”, tas ir, tajā, ka viņš nestrādā ar ticību. Tāpēc, ka tikai tādā mērā, kādā viņš tic Radītāja varenumam un svarīgumam, atbilstoši tam viņam ir spēki atteikties no egoisma.

Turklāt cilvēkam ir jāzina, ka, ja viņš grib novērtēt savas ticības lielumu, tad viņš to var redzēt atbilstoši tai ierobežojuma pakāpei attiecībā pret sava egoisma izmantošanu, kuru viņš spēj sasniegt. Tad viņš uzzina, cik lielā mērā atrodas darbā „augstāk par saprātu”, un tas ir pareizi starp cilvēku un Radītāju.

Starp cilvēku un viņa tuvāko

Starp cilvēku un viņa tuvāko, tas ir, grupas biedriem, vispirms ir jāsaka „nopērc” sev biedru, bet pēc tam jau „radi” sev ravu. Tāpēc, ka tajā laikā, kad cilvēks meklē sev biedru, vispirms viņam biedrs ir jāpārbauda, vai patiešām ir vērts ar viņu apvienoties. Kā redzam no mums paredzētas speciālas lūgšanas, kas saistīta ar biedru, kad mēs sakām lūgšanā „lai ir vēlme”: „Attālini mūs, Radītāj, no slikta cilvēka un no slikta drauga”. No tā izriet, ka cilvēkam ir pienākums vēl pirms tam, kad viņš pieņem sev citu cilvēku par biedru, pārbaudīt viņu vispusēji, taču, lai to izdarītu, nepieciešams izmantot savu prātu, tādēļ nav teikts „radi sev biedru”, jo ar „radi” tiek domāta darbība, kas augstāka par saprātu. Tātad attiecībās ar tuvāko grupā cilvēkam ir jāizmanto savs saprāts un iepriekš pēc iespējas labāk jāpārbauda, vai viņa biedrs viņam ir piemērots pēc uzskatiem un īpašībām, lai zinātu, satuvināties ar viņu vai attālināties no viņa, par ko mēs arī katru dienu lūdzam lūgšanā: „un attālini mūs no slikta cilvēka un no slikta drauga”.

Un tad, ja viņš redz , ka ir vērts ar viņu apvienoties, tad par to ir jāsamaksā, tas ir, jāatsakās no egoisma un tā vietā jāsaņem mīlestības spēks pret tuvāko. Un tad viņš varēs cerēt arī sasniegt mīlestību pret Radītāju.

Un pēc tam, kad viņš apvienosies ar cilvēku grupu, kuri tiecas sasniegt mīlestības stāvokli pret Radītāju, un kad viņš vēlas iegūt no viņiem spēku darbam ar nolūku dot un vēlas jūsmot par to, ko viņi saka par nepieciešamību sasniegt mīlestību pret Radītāju, tad viņam ir jāceļ godā katrs grupas loceklis, jāuzskata, ka viņš ir lielāks par mani pašu. Par to ir rakstīts grāmatā „Matan Tora”, ka „tad cilvēks nevērtē tik augstu grupu, lai ieklausītos tās viedoklī, ja neuzskata, ka šī grupa stāv augstāk par viņu”. Tādēļ ikvienam ir jājūtas tā, ka viņš ir mazāks par citiem, jo lielākais nevar saņemt no mazākā. Kā rakstīts: „Jūsmot par Viņa varenumu” – tikai mazākais spēj jūsmot par lielāko.

Sanāk, ka otrajā posmā, tas ir, kad katram ir kaut kas jāiemācās no cita, tad stājas spēkā likums – radi sev ravu, lai prastu pateikt, ka viņa biedrs stāv augstāk par viņu, taču šim nolūkam viņam jāizmanto „”darbība”, jo tikai augstāk par saprātu viņš var teikt, ka viņa biedrs atrodas uz daudzkārt augstākas pakāpes.

Tādēļ starp cilvēku un tuvāko grupā ir šāda kārtība: sākumā viņam jāizpilda „nopērc sev biedru”, bet pēc tam jau – „radi sev ravu”.

Starp cilvēku un citiem cilvēkiem

Tāpat Mišna mums saka („Avot”, 1. d.): „Radi sev ravu, nopērc sev biedru un attaisno katru cilvēku”.

Iepriekš mēs noskaidrojām, ka starp cilvēku un viņa tuvāko grupā pastāv šāda kārtība: sākumā – „nopērc sev biedru”, kur „nopērc”, kā tika noskaidrots, nozīmē saprātā, bet pēc tam jau jānodarbojas ar to, ko dēvē par „radi sev Ravu”. Taču starp cilvēku un Radītāju kārtība ir šāda: sākumā „radi sev Ravu”, bet pēc tam jau „nopērc sev Biedru”, kā tas tika izskaidrots augstāk. Tagad ir tikai jānoskaidro: ko nozīmē, kad par visiem citiem cilvēkiem saka „attaisno katru” – vai ar to tiek domāts „nopērc”, vai „radi”?

Pamatojoties uz visu sacīto, mums ir jāiztulko šis teiciens nevis kā „nopērc”, bet kā „radi”.

Piemēram, sinagoga, kurā lūdz daudz cilvēku. Un šajā sinagogā izveidojas maza cilvēku grupa, kuri vēlas saplūst vienā veselumā, kuras attiecību pamats būs mīlestība pret tuvāko. Teiksim, tur ir simts cilvēku, kuri skaita lūgšanu un desmit no viņiem vēlas satuvināties. Ir jānoskaidro: kāpēc tika izvēlēti tieši šie desmit cilvēki, lai viņi viens ar otru apvienotos, bet ne citi cilvēki no šīs pašas sinagogas?

Iespējams, tā cēlonis slēpjas tajā, ka visi šie cilvēki uzskata, ka viņi ir labāki salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem no sinagogas? Vai arī tādēļ, ka viņi ir sliktāki par citiem, kuri lūdz, un tāpēc viņi sajuta, ka viņiem ir nepieciešama kāda darbība, lai paceltos līdz Toras augstumiem un bailēm pret Radītāju?

To visu var izskaidrot sekojošā veidā. Tas, ka šie cilvēki piekrita apvienoties vienā grupā, pamatojoties uz mīlestību pret tuvāko, tas ir tādēļ, ka katrs no viņiem sajuta, ka viņiem ir viena kopīga vēlme, kura var satuvināt viņu domas un dodoša viņiem iespēju saņemt spēkus šai mīlestībai. Zināms no ARI, ka „tāpat kā cilvēku sejas nav līdzīgas viena otrai, tāpat arī viedokļi nelīdzinās viens otram”. Neraugoties uz to, cilvēki, kuri piekrita savstarpēji apvienoties vienā grupā, saprata, ka viņu domas nemaz nav tik attālinātas tajā nozīmē, ka viņi visi saprot nepieciešamību strādāt ar mīlestību pret tuvāko, tādēļ katrs spēj piekāpties cita labā un pateicoties tam, viņi var saplūst. Turpretī citi cilvēki neizjūt šādu nepieciešamību šajā darbā, tāpēc grupa nevar ar viņiem apvienoties.

Sanāk, ka tad, ja strādā ar saplūsmi grupā, šajā laikā katrs pārbauda citu – viņa domas, viņa raksturīgās īpašības: vai ir vērts viņu pieņemt, vai viņš ir cienīgs ienākt pie viņiem? Šeit ir mūsu lūgums ikdienas lūgšanā: „un pasargā mūs no slikta cilvēka un slikta drauga”. To dēvē par „nopērc sev biedru” un ar to tiek domāts darbs, pamatojoties uz saprātu.

Šī iemesla dēļ sanāk, ka viņš lepojas citu priekšā, kuri lūdz no sinagogas. Taču, kā tad var tā rīkoties, tas taču ir pret Mišnas („Avot”, 4. daļa) norādījumiem: „Sacīja ravs Levitas, ka ir jābūt ļoti vienkāršiem.”

Par to saka rabijs Ješua, Perhija dēls („Avot”, 1. daļa): „Un attaisno ikvienu cilvēku”. Tas ir, attiecībā pret citiem cilvēkiem viņam ir jāpaceļas augstāk par saprātu, kas nozīmē stāvokli „dari”, proti, darbību nevis saprātu. Tādēļ, ka no saprāta viedokļa raugoties, viņš redz, ka viņi nav tik spējīgi kā tie, kurus viņš izvēlējās par draugiem. Un tā spriež katrs. Sanāk, ka katrs uzskata sevi par augstāku salīdzinājumā ar citiem!? Un šeit var sniegt tikai padomu „katru attaisnot”.

Tas nozīmē – attiecībā pret katru cilvēku, tas ir, attiecībā pret pārējiem, kuri lūdz sinagogā, viņam ir jāattaisno katrs un jāsaka, ka viņi patiešām ir svarīgāki par viņu un tā ir viņa vaina, ka viņš nespēj novērtēt masu svarīgumu un varenumu, jo ar savu saprātu viņš neredz viņu varenumu. Tādējādi attiecībā pret tuvāko grupā, kā mēs jau izskaidrojām, cilvēkam ir „jānopērk”, bet attiecībā pret masām viņam ir „jāizdara” – tas stāv augstāk par saprātu un to dēvē„ – attaisno ikvienu”.

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties