Mišnā „Avot” Ješua ben Parahija saka: „Radi sev ravu un iegūsti sev draugu, un vērtē katru cilvēku uz labāko pusi (tas ir, vienmēr atrodi viņam attaisnojumu)”. Tātad mēs redzam, ka šeit ir runa par trim lietām:
1) radi sev ravu;
2) iegūsti draugu;
3) katru cilvēku vērtē uz labāko pusi. Tas nozīmē, ka „radīt” sev ravu un iegūt biedrus – nav pietiekami. Nepieciešams vēl labi izturēties un meklēt attaisnojumu visiem cilvēkiem.
Turklāt ir jāapzinās starpība starp jēdzieniem „radi”, „iegūsti” un „vērtēt uz labāko pusi” (meklē attaisnojumu). Vārds „radi” paredz praktisku darbību, bez liekām pārdomām. Turklāt prāts parasti pretojas vienai vai otrai darbībai. Tad, lūk, vārds „radi” paredz darbību pat par spīti savam saprātam.
Ja cilvēks attiecībā pret sevi pieņem Augstākās Vadības varu, tad to dēvē par „darbību”. Tas līdzinās tam, kad uzliek jūgu vērsim, lai viņš mums uzartu lauku. Pat ja vērsis negrib to darīt, mēs vienalga ar varu piespiežam viņu to darīt. Pieņemot Vadību no Augšienes, arī mums tas jāizdara bez mazākajām šaubām.
Mums tas jādizdara ne tāpēc, ka mūsu ķermenis jūt, ka tas gūs sev kādu labumu, bet tādēļ ka ar to mēs gribam sagādāt prieku Radītājam. Un kā tad ķermenis tam var piekrist? Tāpēc mūsu kalpošanai ir jābūt „lemala mi – ha – daat” līmenī, tas ir, ticība, kas stāv augstāk par mūsu zināšanām, sapratni. Tas arī tiek dēvēts par „radi sev ravu”.
Grāmatā „Zohar” sacīts, ka jābīstas no Radītāja, jo Viņš ir varens un visu pārvalda. Radītājs ir varens, jo Viņš ir visu pasauļu sakne, un šīs pasaules rodas, izplatās no Viņa. Viņa diženums izpaužas Viņa darbībās, un Viņš pārvalda visu, jo visas pasaules – gan augšējās, tāpat arī apakšējās – nav nekas salīdzinājumā ar Viņu, un tās neko nepievieno Radītāja būtībai.
Saskaņā ar iepriekš sacīto sanāk, ka cilvēkam jāsāk no jēdziena „radi sev ravu”, tas ir, viņam jāpieņem Vadības vara no Augšienes līmenī „augstāk par sapratni”. Un to dēvē par „darbību”, tas ir, tikai – darbību, bez sapratnes, darbību – pretēji sava ķermeņa vēlmēm.
Pēc tam „jāiegūst sev draugs”. Jēdziens „iegūšana” („pirkums”) paredz atteikšanos no kaut kā, kas tev bija sen (piemēram, nauda), un tā vietā iegūt kaut ko jaunu. Lai „iegūtu” saplūsmes ar Radītāju stāvokli, tas ir, īpašību vienotības stāvokli ar Viņu, cilvēkam jāatsakās no ļoti daudzām lietām, tas ir, „jāsamaksā”. Ar vārdiem „iegūt sev draugu” tiek domāta iegūšana, saplūsmes ar Radītāju stāvokļa sasniegšana.
Taču pirms cilvēks „radīs sev ravu”, tas ir, pieņems Radītāja varu pār sevi, nedrīkst pāriet uz nākamo etapu – „iegūsti sev draugu”, tas ir, uz saplūsmes ar „Ravu” (ar Radītāju) stadiju. Taču pēc tam, kad cilvēks „radījis sev ravu”, var sākt prasīt no sava ķermeņa, lai tas atkāpjas no savām vēlmēm. Un šādā ceļā var „iegūt” saplūsmi ar Radītāju un vēlmi sagādāt Viņam prieku.
Ja cilvēks arvien vairāk apzinās „Rava” diženumu, tas arvien vairāk dod viņam spēkus virzīties tālāk, uz etapu „iegūsti sev draugu”. Cik lielā mērā cilvēks jūt „Rava” diženumu, atbilstoši tam viņš arī vairāk prasīs no sava ķermeņa, lai tas atteiktos no savām vēlmēm. Tas viss nepieciešams, lai cilvēks varētu saplūst ar „Ravu”. Cilvēkam ir jāsaprot, ka Viņš var izdarīt visu un atsacīties no visa, lai tikai sasniegtu saplūsmi ar Radītāju.
Tātad, ja cilvēks redz, ka viņš nespēj pārvarēt sava ķermeņa vēlmes, tas ir, viņš uzskata, ka viņš ir cilvēks ar vāju raksturu, tad tā nav patiesība. Īstenībā šis cilvēks vēl neapzinās „Rava” varenumu, tas ir, viņš nesaprot Garīguma varas svarīgumu pār sevi, tādēļ viņam nav spēka pārvarēšanai. Tad, kad viņš sapratīs visas šīs būtības svarīgumu, tad tas dos spēkus atteikties no ķermeņa vēlmēm un iegūt to, ko viņš vēlas, tas ir, saplūsmi ar Radītāju.
Piemēram, cilvēks ir ļoti noguris un devās gulēt. Pulksten trijos viņu modina un saka: „Ej, mācies Toru”. Saprotams, ka cilvēks sacīs, ka viņam nav spēka, lai pieceltos. Un ja viņš jūt nespēku, un viņa temperatūra ir nedaudz paaugstināta, tad vēl jo vairāk viņam trūks spēka piecelties. Taču, ja šo pašu cilvēku, kurš ļoti noguris, slims, ar paaugstinātu temperatūru, pamodināt naktī un teikt, ka deg viņa māja, tad viņš acumirklī uztrūksies kājās. Turklāt viņš nevaimanās, ka viņam nav spēka, ka viņš ir slims utt., bet acumirklī metīsies dzēst ugunsgrēku. Pat ja cilvēks ir ļoti slims, šajā gadījumā viņš pieliks visus spēkus, lai glābtu sevi, tuviniekus un īpašumu.
Tāpēc cilvēks, kurš patiešām pūlas „radīt sev ravu” un tic, ka no tā ir atkarīga viņa dzīve, spēj pārvarēt visus šķēršļus, kas rodas viņa ceļā. Ja viņš arvien vairāk jutīs, ka tā ir viņa dzīve, arvien vairāk viņam būs spēks cīnīties ar šķēršļiem.
Saskaņā ar iepriekš sacīto sanāk, ka cilvēka kalpošanai Radītājam (Toras studēšana, lūgšanas) šajā etapā jākoncentrējas uz apzināšanos par „Rava” varenumu un svarīgumu. Lai to sasniegtu, cītīgi jālūdz. Un to dēvē – „pacelt” Augstāko Valstību, kura atrodas „pīšļos”. Uz zemes Viņam netiek piešķirta vajadzīgā nozīme.
Un ko dara ar nevajadzīgu lietu? Izmet pīšļos. Tādēļ, pirmām kārtām, cilvēkam, kurš grib sasniegt garīgumu, jāpaceļ no „pīšļiem” Radītāja Klātbūtne (Šekina). Tas nozīmē, ka viņam pareizi jānovērtē šīs būtības varenums un nozīmīgums. Taču, lai celtu godā, viņam ir jāraida lūgšana, un tad cilvēkam radīsies spēks, kas ļaus pareizi novērtēt Šekinu.
Pamatojoties uz iepriekš sacīto, mēs varam izprast sekojošo vārdu jēgu: „Tādējādi, godā, Radītāj, Savu tautu”, šos vārdus mēs izsakām lūgšanā Roš ha – Šanā. No pirmā acu uzmetiena nav viegli saprast, kā var lūgt Radītājam godu sev. Viedie taču sacīja (Avot, 14), ka jābūt kautriem. Kā tad mēs varam lūgt godu? Lieta tā, ka šie vārdi ir jāsaprot sekojoši: „Tādējādi, ļauj sajust godu pret Tevi, Tavai tautai”.
Tas nozīmē, ka mums pietrūkst patiesas cieņas pret Radītāju, jo „Radītāja pilsēta nogāzta zemē līdz peklei…”, un to dēvē par „Šekinu pīšļos”. Mēs nepieliekam vajadzīgās pūles, lai „radītu sev ravu”. Tādēļ Roš ha – Šanā, – un tieši tas ir laiks, lai pieņemtu Radītāja Pārvaldīšanas varu, – mēs lūdzam Radītāju, lai viņš ļautu mums sajust Savu Varenumu.
Kad Izraēlas tauta sajutīs patiesu cieņu pret Radītāju, tad tā spēs studēt Toru un ievērot baušļus visā pilnībā. Tāpēc, ka mums pietrūkst tikai svarīguma un varenuma lietas apzināšanās, lai saplūstu ar Radītāju. Un neatradīsies neviens cilvēks pasaulē, kurš dotu priekšroku nāvei pret Dzīvību. Ja, protams, viņš jūt, ka var baudīt dzīvību.
Taču, ja cilvēks nejūt dzīvības garšu, tad viņš var izvēlēties arī nāvi. Tāpēc, ka cilvēks nespēj ciest ciešanas, jo tas ir pretrunā Radīšanas Mērķim, kurš, kā zināms, nozīmē sniegt baudu radījumiem, tas ir, lai viņi baudītu dzīvību.
Tādēļ, ja cilvēks neredz nekā laba dzīvē un necer uz labām pārmaiņām, viņš izdara pašnāvību, jo viņam dzīvē nav mērķa. Tātad mums nav pietiekami tikai ar jēdzienu „radi sev ravu”, tas ir, lai mums būtu Radītāja varenuma sajūta. Kad mums šī sajūta radīsies, tad mēs visi spēsim sasniegt mērķi – saplūst ar Viņu.
Izskaidrosim tagad Ješua ben Parahija izteicienu (Avot, 14), kurš sacīja trīs lietas:
1) radi sev ravu;
2) iegūsti sev draugu;
3) novērtē katru cilvēku uz labāko pusi – no viedokļa „mīlestība pret biedriem”.
Jaunākie komentāri