Kabalas zinātne Latvijā

17. raksts, 1. daļa, 1984.g.

Par biedru svarīgumu, kuri atrodas grupā, – kā viņus vērtēt? Proti, kāda svarīguma sajūta katram ir jāpiešķir savam biedram? Loģika prasa, ka, ja cilvēks redz, ka biedrs atrodas uz zemākas pakāpes nekā viņš, tad viņš vēlas viņu mācīt, kā uzvesties, izpaužot labākās īpašības salīdzinājumā ar viņu. Tadā gadījumā cilvēks nevar būt viņam biedrs, bet var uzskatīt viņu kā mācekli, nevis biedru.

Turpretī, ja cilvēks redz biedru atrodamies uz augstākas pakāpes kā viņš un redz, ka var iemācīties no viņa labām īpašībām, tādā gadījumā biedrs var būt viņa skolotājs (ravs), nevis biedrs.

Tātad, tieši tajā laikā, kad cilvēks redz biedru atrodamies uz vienas ar viņu pakāpes, tad viņš var uztvert viņu kā biedru un apvienoties ar viņu. Tāpēc, ka jēdziens biedrs nozīmē, ka viņi abi atrodas vienlīdzīgā stāvoklī. To prasa loģika: viņiem abiem ir vienādi viedokļi, un tāpēc viņi nolēma apvienoties. Un tad viņi kopā rīkosies tā mērķa vārdā, kuru vēlas sasniegt.

Līdzīgi diviem biedriem ar vienādiem uzskatiem, viņi kopā darbojas kādā lietā, lai šī lieta viņiem nestu ienākumus. Šādā kārtībā viņi abi jūt, ka viņiem ir vienlīdzīgi spēki. Pretēji tam, ja viens no viņiem jūt, ka viņš ir talantīgāks par otru vai nevēlas viņu atzīt, lai viņi būtu vienlīdzīgi partneri, bet, gluži pretēji, viņi piedalās lietā uz pajām, tas ir, atbilstoši spēkiem un priekšrocībām, ar kuriem viņi ir pārāki viens par otru, tad lieta nonāk līdz trešdaļai vai ceturtdaļai. Un tad nevar sacīt, ka viņi ir līdzvērtīgi lietā.

Pretēji tam, ja pastāv biedru mīlestība, kad biedri apvienojas, lai starp viņiem valdītu vienotība, tieši tas nozīmē, ka viņi abi ir vienlīdzīgi. To dēvē par „vienotību”. Piemēram, ja viņi kopā dara vienu lietu un nolemj, ka ienākumi netiks dalīti vienlīdzīgās daļās, vai tāda gadījumā to var dēvēt par „vienotību”?

Taču, protams, jebkura lieta, kas izriet no biedru mīlestības, ir jārisina tā, lai visi ienākumi, kurus nesīs biedru mīlestība, būtu zem vienlīdzīgas kontroles pār viņu īpašumu. Lai neko nedara slepeni un neslēpj viens no otra, bet, gluži pretēji, lai viss notiek mīlestībā un draudzīgumā, taisnīgi un saskaņā.

Taču grāmatā „Toras dāvāšana” (142. lpp.) sacīts: „Ceļā uz augšupeju darbojas divi noteikumi:

1. Vienmēr ieklausīties un pieņemt saskarsmes vides vērtējumu visaugstākajā pakāpē.
2. Saskarsmes videi ir jābūt lielai, kā sacīts: „Tautas lielumā – valdnieka varenums”.

Lai pieņemtu pirmo noteikumu, katram māceklim jājūtas kā vismazākajam salīdzinājumā ar visiem biedriem. Tad viņš spēs piesātinātināties ar augšupejas vērtību no visiem, jo nespēj saņemt no mazākā, turklāt iedvesmoties no viņa runām, bet tikai mazais iedvesmojas no tā, kas vērtīgs lielajam.

Un saskaņā ar otro noteikumu, katram māceklim jācildina katra biedra tikumi it kā viņš būtu visdižākais cilvēks paaudzē. Tad vide viņu ietekmēs it kā tā būtu pietiekami liela, jo kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti”.

No iepriekš minētā izriet, ka biedru mīlestība, palīdzības princips tuvākajam – nozīmē, ka pietiekami, ja ikviens atbalsta biedru it kā viņš atrastos ar viņu uz vienas pakāpes. Taču, ņemot vērā, ka katram ir jāmācās no biedra, pastāv skolotāja un skolnieka savstarpējās attiecības. Tādēļ cilvēkam ir jāuzskata, ka viņa biedrs ir dižāks par viņu.

Taču, kā var uzskatīt biedru par dižāku nekā viņš pats, ja cilvēks tajā pašā laikā redz, ka viņam ir vairāk pozitīvu īpašību nekā biedram: viņš ir talantīgāks un pēc savas būtības viņam piemīt labākas īpašības. Izprast to var divos veidos:

1. Cilvēks iet ar ticību, kas augstāka par zināšanām: izvēloties sev biedru, viņš līdz ar to jau raugās uz viņu augstāk par zināšanām.
2. Dabiskākā ceļā, zināšanās. Tāpēc, ka viņš nolēma pieņemt viņu kā biedru un strādā ar sevi, lai viņu mīlētu, – pateicoties mīlestībai ir redzamas tikai labas lietas, bet sliktas lietas, lai gan tās piemīt biedram, viņš neredz, kā sacīts: „Visus noziegumus pārklās mīlestība”¹.

Mēs redzam, ka cilvēks var pamanīt trūkumus kaimiņu bērniem, bet savos bērnos viņš tos neredz. Kad runa ir par dažādiem viņa dēlu trūkumiem, viņš acumirklī dod pretsparu un sāk stāstīt par labām īpašībām, ar kurām apveltīti viņa dēli.

Rodas jautājums: kur ir īstenība? Viņa dēliem piemīt labas īpašības, un tādēļ viņš dusmojas, kad runā par viņa dēliem? Kā biju dzirdējis no sava tēva un skolotāja, lieta ir tajā apstāklī, ka patiesībā katram cilvēkam ir labas īpašības un trūkumi. Tādējādi katrs – gan kaimiņš, gan tēvs – runā patiesību. Tikai kaimiņš neizturas pret svešiem dēliem kā tēvs pret dēlu, tas ir, viņam nav tās mīlestības pret šiem dēliem, kura ir tēvam.

Tādēļ, raugoties uz svešiem bērniem, viņš redz tikai trūkumus, jo no tā viņš saņem lielāku prieku. Viņš taču var demonstrēt, ka ir pārāks par citu, pateicoties tam, ka viņa bērni ir labāki. Tāpēc viņš raugās tikai uz cita trūkumiem. Un tas, ko viņš redz, ir īstenība. Taču viņš redz tikai tās lietas, no kurām saņem prieku.

Tomēr arī tēvs redz īstenību, bet viņš lūkojas tikai uz labām lietām, kas piemīt viņa dēliem. Turpretī sliktas lietas savos dēlos viņš neredz, jo tas nesagādā viņam prieku. Tādēļ viņš saka taisnību – to, ko viņš redz savos dēlos, jo viņš raugās tikai uz tām lietām, no kurām var gūt gandarījumu. Un ja tas tā ir, tad viņš redz tikai labas īpašības.

Tam ir nozīme, ja cilvēks ir apveltīts ar mīlestību pret biedriem. Mīlestības likums ir tāds, ka mēs gribam redzēt tieši labās cita cilvēka īpašības, nevis viņa trūkumus. Tādēļ, ja cilvēks redz kādu sava biedra trūkumu, tas nozīmē, ka šis trūkums ir nevis biedram, bet viņam pašam. Citiem vārdiem, viņš ir kaitējis biedriskai mīlestībai un tāpēc redz biedra trūkumus.

Tādā gadījumā viņam tagad ir jāsaprot: nevis biedram ir jālabo sevi, bet viņam pašam nepieciešama labošanās. No iepriekšminētā izriet, ka cilvēkam nav jānoraugās, kā viņa biedrs labo trūkumus, kurus viņš redz viņā, – taču viņam pašam ir nepieciešams izlabot to, ka kaitējis biedriskai mīlestībai. Un kad viņš sevi izlabos, tad redzēs tikai biedra labās īpašības, nevis viņa trūkumus.

___________________

[1] Raksti, Mišlei, 10:12