Jautājums: Ja salīdzinām renesanses laikmeta cilvēku vai pat mūsu ēras pirmās tūkstošgades monoteiskās kultūras cilvēku, tad lielā mērā viņš apzinās savu vietu pasaulē, savu dzīves stratēģiju, nekā, piemēram, senais austrumu civilizācijas pārstāvis.
Bet senais austrumu cilvēks apzinās vairāk nekā arhaiskais pirms civilizācijas laikmeta cilvēks. Tātad pastāv kaut kāda skala, vai pakāpju sistēma, pēc kuras notiek apziņas vai sevis apzināšanās attīstība. Kā gan citādi var rasties jauna pakāpe, par kuru Jūs runājat, kad automātiskums pārstāj darboties?
Atbilde: Pareizi. Tāpēc mūsdienās mēs beidzot esam izauguši pietiekoši, lai saprastu, ka mēs šajā pasaulē neko nespējam mainīt. Mēs pat nesaprotam, kā šī pasaule spēj pastāvēt, un mums nav iespēju to ietekmēt. Mēs nezinām, kā tālāk dzīvot. No dzīves jēgas jautājumiem izceļas jauna līmeņa jautājums: „Kādiem mērķiem esmu radīts?”
Tikai šodien, pēdējā egoistiskās attīstības posmā, mēs apzināmies, ka, patiesībā, esam tikai skrūvītes, kas neko nespēj mainīt un kam nav nekādas izvēles brīvības.
Biologi un fiziologi jums mēģinās iegalvot, ka visu nosaka jūsu gēni un hormoni. Sociologi stāstīs, ka jūs esat savas vides produkts: bērnudārzs, tētis ar mammu, un patlaban jūs vienkārši atdarināt uzvedības formas, kuras jūsos tikai ieaudzinātas, un caur tām skatāt pasauli.
Jūs neko citu pasaulē neredzat, kā tikai to, kas jūsos ir ieprogrammēts. Bet psihologi jums stāstīs, ka pasauli jūs redzat caur sava egoisma apmierināšanas prizmu. Citu neko nepamanāt, jo tas nav jūsu egoisma interešu lokā (tāpēc viņš to neuztver). To visu saka zinātne.
Jautājums: Un tādēļ bija jānosoļo tik garš vēsturiskās attīstības ceļš…
Atbilde: Daba mūs mudināja nonākt pie šīm atziņām. Bet šodien viņa dod iespēju caur savas niecības izpratni pacelties jaunā līmenī, kurā mēs esam līdzvērtīgi Radītājam.
no krievu valodas tulkoja Leins
Jaunākie komentāri