Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

Māja, kurā neviens nedzīvoja

Bērniem Komentēt

Māja, kurā neviens nedzīvoja

Ludmila Zolotareva

Kādā pilsētā bija veca māja ar ķieģeļu sienām un lielām parādes durvīm. Netālu no mājas atradās pilsētas parks, kur bērniem patika spēlēties. Bērni bieži uzdeva jautājumu saviem vecākiem:

— Mammu, kas dzīvo tajā mājā?

— Neviens, dēliņ. Tā ir tukša.

Visās pilsētas mājas dzīvoja cilvēki, tikai šajā mājā neviens nedzīvoja.

Mājas logi biji blīvi aizvērti ar smagiem, tumšiem aizkariem, bet durvis aizslēgtas ar lielu atslēgu. Sen neviens cilvēks šajā mājā nebija iegājis, māja likās ļoti majestātiska un cēla.

Garāmgājēji ar izbrīnu lūkojās uz mājas pusi:

— Kas par dīvainu māju? Tik liela un neapdzī vota…

Māja nesaprata, kāpēc visi tā uz viņu skatās:

— Es te stāvu un nevienu neaiztieku…Kas viņiem visiem nepatīk? Varbūt man krāsa uz palodzēm nolupusi? Varbūt šīferis pašķiebies?

Mājas iekšienē valdīja pustumsa, jo biezie, smagie aizkari neielaida nevienu saules stariņu mājā. Tur visa kā bija gana: virtuves plaukti bija pilni ar traukiem, viesu istabās — glīti saklātas gultas, uz visiem galdiem galdauti. Un stindzinošs klusums.

Tikai pusdienu galds šad un tad centās uzjautrināt mājas iedzīvi.

— Nu, visi šķīvji, stājaties ierindā!

— Kādēļ?— jautāja šķīvji. — Kurš mūs piepildīs?

— Sveces, lieniet nost no plauktiem?

— Priekš kam? Kurš mūs aizdegs?

Tad galds sāka modināt lielo kristāla lustru viesistabā:

— Lustra! Izgaismo māju! Tev taču ir tik daudz lampiņu, ka pat saskaitīt nav iespējams.

— Nav neviena, kas mani ieslēgtu, — atbildēja lustra. — Un pat tad, ja kļūs gaišs, kurš to redzēs?

Mājā bija tik garlaicīgi un skumji, ka sākās īgni ķīviņi. Karotes strīdējās ar dakšām, kurš svarīgāks. Trepes īdzīgi čīkstēja uz tepiķi, jo viņš savāc putekļus. Izlietne apvainojās uz ūdens krānu, jo no viņa netek ūdens. Pat mazā galda lampiņa nodēvēja lielo viesistabas lustru par vecu grabažu.

To visu redzēja māja un nodomāja — „kaut kas ir jādara. Bet kas?”

— Jautāšu kamīnam, viņš ir ļoti gudrs. Kad mani cēla, sākumā uzcēla kamīnu un tikai tad pārējo māju.

Kamīns tik cieši gulēja, nebija nemaz tik viegli viņu pamodināt. Māja mēģināja kliegt caur skursteni — tik sodrējus vien savandīja. Un tad māja lūdza visu savu iedzīvi palīgā.

— Kopā modināsim kamīnu, lai viņš mums dotu padomu, kā būt tālāk. Skaļi trokšņosim!

Sākās liels troksnis! Šķindēja šķīvji un bļodas, trokšņoja svečturi, žvadzēja naži, lielā lustra skandēja ar visām savām piekaramajām lampām, un pat gulta ar savām četrām kājām sāka klauvēt pa grīdu. Viņi sarīkoja tādu troksni, ka pat baloži ātri aizlidoja no mājas jumta.

Un kamīns pamodās.

— Laikam, nav vairs spēka, ja jau pamodinājāt? — žāvājoties jautāja kamīns.

— Man vajadzīgs padoms, — teica māja. — Kaut kas nav kārtībā, bet kas, es pati īsti nezinu.

— Viss ir ļoti vienkārši, — atbildēja kamīns. — Tu arī pati varētu iedomāties.

— Bet kas par lietu?

— Zelta likums: dāvā siltumu tiem, kas tev apkārt.

Paskaties uz mani. Kad mani iekurina, es nenoturu siltumu sevī, bet uzreiz atdodu to citiem. Mājas pilsētā, atdod siltumu un omulību saviem iemītniekiem. Bet tu stāvi viena — vientulīga un nedalies ne ar vienu. Tāpēc tev skumji un visa tava iedzīve strīdas un kašķējas.

Māja bija pārsteigta un satriekta. Viņa stingri apņēmās pildīt šo likumu, ko kamīns bija izstāstījis.

Nākamajā dienā jau pašā rīta agrumā māja atvēra biezos aizkarus, atvēra plašos logus un izvēdināja istabas. Spoguļi nevarēja noticēt, ka viņos atspīd saules gaisma. Uzreiz apklusa visi mājas strīdi un kašķi.

— Birstes! Lupatas! Spaiņi! Izmazgājiet grīdas un noslaukiet putekļus! Tikai ūdeni netaupiet!

Drīz vien māja spīdēja un laistījās.

— Pusdienu galds! Gatavojies uzņemt viesus!

Te arī šķīvji sakaisti sakārtojās uz sniegbaltā galdauta, dakšas, karotes un naži nogūlās līdzās šķīvjiem, stikla glazes uzmanīgi nostājās savās vietās. Pusdienu galds gribēja dejot no priekiem, bet viņš stāvēja klusu, lai neviens nenokristu.

Līdz pusdienas laikam arī mājas parādes durvis bija jau plaši atvērtas. Garāmgājēji vēl nekad nebija redzējuši tik skaistu un laipnu māju. Viņi iegāja iekšā un ieraudzīja, kas viņus tur gaidīja.

— Paskatieties! — iesaucās maza meitenīte — Pat galds uzklāts!

Māja ļoti labi atcerējās noteikumu „Dāvā siltumu citiem”. Drīz vien mājā tāpat kā citās sāka dzīvot cilvēki.

Vēlos vakaros, kad visi jau iemieg, māja pārbauda, vai viss ir kārtībā un savās vietās, un tad klusi čukst skurstenī:

— Paldies tev vecais, gudrais kamīn.

Zīmējumi: Irīna Bondarenko

Avots: Pasakas bērniem: www.kabbalah.info

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties