Kabalas zinātne Latvijā

…Un atkal jauna diena. Tā nesīs man kārtējo vilšanos un bailes. Mani biedē tik daudzas lietas, ka esmu zaudējis to skaitu. Baidos, ka mans uzņēmums izputēs un manai ģimenei nebūs ko ēst. Ka viens ārprātīgs fanātiķis jau aplicis šahida jostu, izsmēķējis savu pēdējo narkotisko devu, dodas man pretim ar vienīgo domu – sadragāt mani gabalos. Vai arī ir palaista ienaidnieka raķete un mūsu kareivji nespēs to pārtvert, un tā pārvērtīs manu māju un visus tās iedzīvotājus putekļos. Baidos, ka atlidos ar gripu slimie putni un izplatīs šo nāvējošā vīrusa infekciju. Un ko tad mēs darīsim? Baidos, ka mani bērni sāks lietot narkotikas, ka tuvinieki sasirgs ar kādu jaunu, nezināmu slimību, kuras parādās pēdējos gados, nav zināms no kurienes un, ka pārkarsīs planēta un sāksies vispasaules plūdi. Un pastāvīgi kaut kas īpaši indīgs izplūst no kaut kurienes apdraudot visu dzīvo. Mani māc bailes, bet televīzija, radio un avīzes tās ar gandarījumu apstiprina.

Šodien dominējošais vārds – krīze. Varas, ekonomikas, kultūras, personības, civilizācijas krīze. Liekas, uzstājīgi iezīmējas diezgan drīzais un ļoti reālais visa gals. Esmu šī bardaka centrā! Turklāt vēl kaimiņam uzradies jauns auto, tieši tāds, kurš patīk man. Cik nepatīkami! Reizēm es iedomājos sevi starp tūkstoš manu senču pīšļiem, kuri nodzīvojuši savas īsās dzīves tik bezjēdzīgi, ka spēja atstāt man vienīgi to, kas man ir šobrīd. Un es pats esmu tieši tāds kā viņi. Neatskatoties skrienu pretim vecumdienām, slimībām un nāvei. Pēc būtības mans ķermenis – nekas vairāk kā strauji trūdējošs kaps, ko izjūtu kā savu „ES”…

…Bet reizēm es redzu sapņus. Tur viss ir citādi. Apkārt visi tik skaisti un viss ir tik brīnišķīgi, ka gribas raudāt aiz laimes! Pēc tam es neskaidri jūtu, ka ar pasauli viss ir kārtībā. Taču nevarēja to iecerēt tādu, kādu to redzu patreiz. Tas vienkārši ir murgs! Man sāk rasties aizdomas, ka visa cēlonis slēpjas tikai manī. Ka īstenībā jebkurš manas dzīves notikums – dīvaina ieceres daļa, kāda nodoms, kurš nav man saprotams, bet neapšaubāmi ļoti labs. Es tikai nespēju to ieraudzīt. Es neskaidri sajūtu, ka ir KĀDS ļoti liels un labsirdīgs, kurš mani sauc un pat virza uz kaut ko.
Baznīcā, sinagogā un mošejā man saka – tas ir mūsu Radītājs, bet mēs Viņa vergi.Tici un kļūsi laimīgs! Bet es neticu. Smieklīgi cilvēki! Kam vajadzīgi tādi vergi kā mēs. Vienas nelaimes ar tādiem. Jā, es jūtu, ka tu esi, Radītāj. Un ka Tu esi mans draugs. Domāju, vislabākais starp visiem. Es sāku palēnām saprast, ka nevajag neko mainīt man apkārt esošajā. Esam jau tā visu izmainījuši, ka tālāk nav kur.
Viss, kas ir jāmaina, esmu es pats un mana būtība. Bet es nezinu kā, Dārgais Radītāj. Ja tomēr Tu esi, nedod man jaunu auto un gudrus bērnus, naudu, varu un slavu. Un nedari mani par nemirstīgu. Tagad pat savas īsās dzīves laikā es baidos sajukt prātā. Patiesi! Izmaini mani, lai es varētu saredzēt reālo pasaules krāšņumu. Pats es noteikti nespēšu to izdarīt.

Izmaini mani!!! Lūdzu…