Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

Koks, no kura viss sākās

Bērniem Komentēt

Koks, no kura viss sākās

Šošana Glizerina

Vai atcerieties to dienu, kad uzdevāt sev jautājumu: „Kur es biju, kad manis vēl nebija?”

Ar mani tas notika vienā saulainā pavasara dienā. Daba bija vienos ziedos un patīkama ziedu smarža piepildīja gaisu. Koši tauriņi un rosīgas bites lidinājās koku zaros un vienā brīdī es sapratu, ka dzīve nekad nebeidzas, bet turpinās mūžīgi. Un tieši tobrīd man radās šis jautājums: „ Kur tad es biju, kad manis vēl nebija?”

Bet kurš tad vislabāk zinātu atbildi uz manu jautājumu, ja ne mans tētis, koks, uz kura zariem es šūpojos.

— Tēt, bet kur es biju, pirms ierados šajā pasaulē kā rozā ziediņš — es jautāju ar trīcošu balsi.

Tētis man uzsmaidīja un teica.

— Tu biji ieplānots Attīstības Programmā.

Pirmo reizi es dzirdēju šos burvju vārdus: „Attīstības Programma”. Ak, cik ļoti man gribējās viņu izjautāt vairāk, bet tieši tobrīd kāda spāre ar spožiem sudraba spārniem nosēdās man virsū. Es biju apmulsis un satriekts, es pat mazliet nosarku no tikšanās ar tādu neredzēti skaistumu būtni, kura izvēlējas tieši mani. Viņai kājās bija zelta kurpītes tāpat kā Pelnrušķītei. Kad viņa aizlidoja, viena kurpīte palika pie manis. Es to noglabāju savā slepenajā atvilktnītē. Pat tētim es to nestāstīju!

Tomēr man šķiet, ka viņš tāpat to zināja, jo sākot ar šo dienu viņš man uzbāzās ar minerālūdeni biežāk kā parasti, bet zaļās lapas man gatavoja saldu putru — glikozi. Es ēdu bez apstājas, kamēr no maza rozā ziediņa pārvērtos zaļā, apaļā resnītī.

— Kas ar mani notiek? — es jautāju tētim, kokam, uz kura es augu.

— Tas ir pārejas vecums. Tu nobriesti. Tas notiek ar visiem, un šis laiks ir daļa no Attīstības Programmas.

— Es ļoti ceru, ka šai Programmai ir labas beigas, — es teicu tētim, jo sāku uztraukties, ka šajā ķēmīgajā izskatā palikšu visu atlikušo dzīvi.

Pagāja vasara un iestājās rudens. Lapas mainīja krāsas, no zaļām pārtopot par dzeltenām un sarkanām, bet kādu dienu stiprs vējš tās norāva no koka zariem un es paliku viens. Tobrīd es jau biju nobriedis, skaists ābols.

Kādu rītu pie zara, uz kura es karājos, pienāca zēns. Viņš pastiepa roku un norāva mani. Apēda visu, izņemot vienu mazu sēkliņu, kuru nevērīgi nometa zemē, bet pēc tam man uzkāpa — uz mazas sēkliņas un es attapos dziļi zemē.

Klusums, pilnīga tumsa, nebija pat kripatiņas gaismas, pie kuras es tik ļoti biju pieradis, es biju tālu no tēta, kurš dzirdīja mani ar minerālūdeni un baroja ar saldo putru, glikozi. Es biju vientuļš un svešā apkārtnē.

„Šeit mani noteikti neatradīs nekāda Attīstības Programma” — es sāku raudāt un trūdēt. Tieši tobrīd, kad manī nebija atlikušas cerības uz labām Programmas beigām, es sevī sajutu jaunus spēkus. Spēks man lika mainīties un augt.

Izrādās, mans tētis ir ielicis mazā sēkliņā visu, kas tai var būt lietderīgs. Bet zeme patiesībā man nav sveša un naidīga, gluži pretēji. Lietus ūdeņi tecēja turpat blakus un man atlika tikai saprast, kā tos ielaist sevī. Brīnums, es to zināju, jo pat mazākajā sēkliņā, kas es biju, ir Attīstības Programma, kas pasargā un dod spēku augt.

Beigu beigās es pārvērtos par lielu, kuplu ābeli ar daudziem rozā ziediem, kuri šūpojās manos zaros. Pavisam netālu no mana tēta, Koka, ar kuru viss sākās.

Un kādā pavasara dienā es atkal sadzirdēju šo jautājumu: „Tēt, kur tad es biju, kad manis vēl nebija?”

Es pagriezu galvu, lai atrastu, kas jautāja. Es meklēju starp visiem ziediņiem, bet neieraudzīju nevienu, kam acīs būtu jautājums.

Taču šoreiz to jautāja maza meitenīte, kas sēdēja manas lapotnes paēnā kopā ar savu ģimeni.

Mamma un tētis uzsmaidīja meitai, un atklāja Attīstības Programmas noslēpumu. Man tā bija iespēja noklausīties stāstu līdz galam, kuru sāka stāstīt mans tētis tajos senajos laikos, kad es vēl biju maziņš rozā ziediņš. Meitenītes tētis stāstīja par Spēku, kas attīsta visu uz šīs zemes: mani, manu tēti, meitenīti un viņas ģimeni, — par Spēku, kas attīsta ar lielu mīlestību un gudrību.

Un tagad neviena spāre man netraucēs noklausīties šo stāstu līdz beigām.

Zīmējumi: Jeļena Strokina

Avots: Pasakas bērniem: www.kabbalah.info

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties