Kad tas vairs nebūšu es

No M.Laitmana bloga Komentēt

Pareizs skatiens uz pasauli tiek dēvēts „atstarotā gaisma”, atdeve.
Tajā brīdī, kad sāku attiekties pret pasauli ar atdevi (patieso atdevi, bet ne to, kura pieņemta mūsu pasaulē, kur žēlsirdība vienmēr ir egoistiska) – tajā pašā mirklī sev priekšā ieraugu absolūtu pilnību, Bezgalības pasauli, harmoniju un mūžību. Savā iekšienē sāku dzīvot absolūtā pasaulē.
Mēs nesaprotam, kāds tas ir brīnums, ar to mēs mainām savu pasauli! Mēs ne tikai mainām attiecības starp mums – mēs mainām sevi!
Un ne vienkārši pārtopam par ļaunu vai labu. Mainot sevi mēs nonākam citā filmā un sākam dzīvot pilnīgi citādi!
Esam raduši mainīt sevi apkārtējās sabiedrības spiediena rezultātā un dot, lai vairāk saņemtu un neiemantotu ienaidniekus, bet tā vienkārši ir egoistiska pielāgošanās ar mērķi labāk justies.
Bet tieši šeit mēs pirmo reizi izsaucam uz sevi augstākās gaismas iedarbību.
Mēs nezinām, kas tas ir. Mēs tikai reizēm sajūtam, kā pēkšņi mūs pavelk augšup, un kaut kas atklājas mūsu izpratnē un sajūtās, prātā un sirdī, jeb otrādi, spiežas virsū melns mākonis, un nomet mūs lejup.
Tā mūsu stāvoklī vēl līdz garīgās pasaules (atdeves pasaules) atklāšanas, pagaidām vēl iztālēm, liek sajust notiekošās izmaiņas mūsos. Tāpēc šī gaisma tiek dēvēta par „apkārtējo”, jo tā staro mums no tālienes.
Bet ar šo piemēru palīdzību mums nepieciešams sākt iztēloties sev patiesas pārmaiņas ar gaismas palīdzību, kura atgriež pie avota, kurš no mums veido kaut ko pilnīgi jaunu.
Tas nav viegli. Es, ar jaunu skatienu uz pasauli, – bet jau pilnīgi jauns cilvēks. Tas vairs neesmu es!

Avots: http://www.laitman.ru/ezhednevny-urok/9249.html
no krievu valodas tulkoja S. Grammatikopulo

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties