Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

Kā radīt brīnumus

Bērniem Komentēt

Kā radīt brīnumus?

Marina Fatejeva

Reiz dzīvoja zēns vārdā Pēteris. Viņš neklausīja pieaugušos, nepalīdzēja māmiņai, kaitināja dzīvniekus, lauza ziedus, bija kašķīgs un rupjš bērns.

Pēteris vienmēr attaisnoja sevi ar to, ka visi viņam apkārt esošie cilvēki ir slikti un ļauni un tikai nezināmu iemeslu dēļ neviens viņu nemīl. Izejot no mājām pastaigāties, pret visiem saviem ienaidniekiem viņš bruņojās ar nūju vai klūgu.

Pēterim patika notriekt ziedu galviņas, un raut kokiem lapas. Tam par sodu viņu dzēla nātres, dadzis ķērās pie apģērba, bet ceļmalas krūmi skrāpēja ar saviem ērkšķiem. No tā viņš dusmojās vēl vairāk, nežēlīgi sita tos ar nūju un atkārtoja:

„Kādi riebīgi augi!”

Ejot garām kaķiem, kuri sēdēja uz žoga, Pēteris rēja uz tiem kā sunītis. Bet suņus viņš kaitināja ar ņaudieniem. Kaķi šņāca uz viņu, uzmetot kūkumu, bet suņi dusmīgi rēja nopakaļ. Daži pat skrēja pakaļ Pēterim un centās viņam iekost.

„Kādi ļauni dzīvnieki!” — domāja Pēteris.

Viņš pastāvīgi kaitināja un aiztika bērnus, kuri rotaļājās pagalmā, izdomājot viņiem aizskarošas iesaukas. Šo iemeslu dēļ bērni neaicināja Pēteri savās rotaļās.

„Kādi slikti zēni!” — domāja Pēteris.

Viņam bija skumji dzīvot pasaulē, kur visi viņu nemīlēja un izvairījās.

Un, lūk, kādu dienu, klaiņojot vienatnē pa pilsētu, Pēteris nonāca pie vecām dzirnavām. Viņš apsēdās uz akmens un aizdomājās:

„Kādēļ visi ir tik slikti? Kāpēc neviens mani nemīl? Kāpēc pasaule ir tik slikta?”

— Visa pasaule ir tevī, Pēterīt.

Puisēns nodrebēja, pagriezās un ieraudzīja sirmgalvi, kurš stāvēja veco dzirnavu durvīs.

— Kas jūs esat? – pārsteigti jautāja Pēteris.

— Es esmu dzirnavnieks. Un vēl burvis. Jau sen vēlējos parunāt ar tevi.

— Kā tas ir, pasaule manī? — dusmīgi jautāja Pēteris. — Manī nekas nav. Pasaule ir ārpusē. Lūk, kur tā ir! — un Pēteris ar rokas kustību apvilka ap sevi loku.

— Bet šī pasaule spēj būt dažāda: laba, slikta, brīnumaina, smieklīga, biedējoša. Un kāda tā būs, ir atkarīgs tikai no tevis.

Pēteris saviebās:

— Nesaprotu, kā tas ir?

— Es tev parādīšu, kā.

Dzirnavnieks izvilka no kabatas nūjiņu, pavicināja ar to un teica:

— Tūlīt, Pēterīt, tu kļūsi jautrs zēns.

Pētera acu priekšā viss sagriezās un lai nenokristu, viņš vēl ciešāk satvēra akmeni, uz kura sēdēja.

Un tad viņš atvēra acis ar jaunu sajūtu sevī. Blakus akmenim sēdēja kaķēns, un Pēteris pastiepa viņam roku. Kaķēns pēkšņi atlēca, bet Pēteris sāka jautri smieties.

Negaidīti viņam radās vēlēšanās paskriet, un viņš vienā rāvienā uzskrēja uz pakalna pie dzirnavām. Ziedošu augu vērošana priecēja acis un pacēla noskaņojumu. Tāpat vien palēkdamies, Pēteris nokāpa pie dzirnavām un pamanīja biksēs ieķērušos dadzi. Taču tas neizraisīja viņā dusmas, kā tas notika parasti, bet iepriecināja.

— Cik jautri, es esmu ērkšķos, — viņš smaidīja dzirnavniekam un priecīgi ķiķināja.

— Un tagad tu kļūsi par skumīgu zēnu, — teica dzirnavnieks un atkal pavicināja ar burvju nūjiņu.

Pēterim uz mirkli satumsa acīs. Viņš papurināja ar galvu un atskatījās. Šķiet, tā pati aina, bet…

„Nelaimīgais kaķēns — nodomāja Pēteris, raugoties uz pūkainu būtni, kas sēdēja pie viņa kājām. — Tik mazs un bez mātes. Laikam naktīs viņam ļoti bail būt vienam”.

Tad Pēteris aplūkoja dzirnavas.

— Kādas vecas, — viņš teica dzirnavniekam. – Laika gaitā jau kļuvušas tumšas, čīkst no vēja. Bēdīgi.

Viņš pavērsa skatienu uz pakalnu.

— Nabaga ziedi. Drīz atnāks rudens, un tie novītīs. Cik skumji.

Negaidīti dzirnavnieks, burvis, atkal pavicināja nūjiņu. Pēteris sajuta trīsas un bailīgi paskatījās apkārt.

— Cik baigi čīkst dzirnavas. It kā vaid, – ar bailēs trīcošu balsi viņš nočukstēja. — Un cik augstu visapkārt izaugusi zāle. Bet ja nu pēkšņi tajā slēpjas čūskas un žurkas? To vienmēr ir daudz vecajās dzirnavās…

Viņa skatiens pavērās uz sirmgalvja pusi.

„Drīz pienāks vakars, un tas, iespējams, nav labais burvis, bet gan ļaunais, kurš pavisam viegli var pārvērst mani par vardi”, — viņš sabijies nodomāja un sāka drebēt.

Bet dzirnavnieks atkal pavicināja ar nūjiņu un… Pētera apmātība pārgāja kā nebijusi. Izrādījās, ka apkārt nav nekā neparasta, ne skumīga, ne smieklīga, ne biedējoša.

— Esmu bijis trijās apburtās pasaulēs, — aizrautīgi stāstīja Pēteris burvim. — Viena pasaule bija jautra, otra skumja, bet trešā — briesmīga.

— Nē, — atbildēja burvis. — Pasaule bija viena. Tās pašas dzirnavas, tas pats pakalns. Tikai tu visu laiku biji cits. Vispirms jautrs, pēc tam skumjš un tad pavisam gļēvs zēns. Mana burvju nūjiņa mainīja tevi, nevis apkārtējo pasauli. Tātad, Pēterīt, viss ir atkarīgs no tevis. Ja tu esi dusmīgs, tad arī pasaule dusmojas uz tevi. Un ja tu esi labvēlīgs, pasaule atbild ar labvēlību. Vai saprati?

— Šķiet, ka jā, — atbildēja Pēteris, saraucot pieri.

— Esmu priecīgs, ka mūsu tikšanās nebija veltīga. Atceries, Pēterīt, visa pasaule ir tevī, — un dzirnavnieks pazuda durvīs.

Pēteris skrēja uz mājām. Skrienot viņš gribēja nolauzt klūgu, lai ar to, kā parasti, notriektu ceļmalā augošās puķes, bet apstājās un palūkojās visapkārt.

Kā spilgts paklājs ziedi izplatījās gar ceļmalu, un liega vēja skarta šūpojās zāle.

„Šādu skaistumu nedrīkst lauzt un bojāt”, — nodomāja Pēteris un aizskrēja tālāk. Stiebri mīlīgi skāra viņa kājās, bet ziedi nopakaļ izplatīja brīnišķīgu smaržu.

— Cik labi un skaisti uz šī celiņa, — brīnījās Pēteris. — Un kā es agrāk to nemanīju?

Nonācis pie mājām, viņš pakasīja aiz auss pazīstamo kaķi, tas pateicīgi ņurrāja un glaudās Pēterim pie kājām. Ieraugot kaimiņa Duksi, Pēteris viņam uzsmaidīja un noglaudīja galvu. Duksis priecīgs lēkāja un luncināja asti.

Pienākot pie bērniem, Pēteris teica:

— Es ļoti gribu draudzēties un rotaļāties ar jums. Jūs esat labi zēni. Ceru, ka jūs nedusmosieties uz mani par visu to, kas notika pagātnē, — zēna balss bija ļoti sirsnīga un drebēja no satraukuma.

Puiši paskatījās viens uz otru ar izbrīnu un sāka smaidīt.

— Skrien kopā ar mums, — viņi teica. — Kurš būs pirmais pie upes!

Un Pēteris kopā ar jautru zēnu pulku aizskrēja upes virzienā.

Vakarā mazliet noguris, bet laimīgs, Pēteris atgriezās mājās.

— Vai tev kā palīdzēt? — viņš jautāja mātei virtuvē. Māte apjuka aiz pārsteiguma un teica:

— Nē, dēliņ. Ej vakariņot un atpūties.

Guļot gultā, pirms iemigšanas, Pēteris nodomāja:

„Lai visi būtu labvēlīgi, lai pasaule būtu laba, pašam ir jābūt labam un vēlīgam”.

Patiešām, ja tu pats būsi labvēlīgs, viss tūdaļ mainīsies bez liekiem brīnumiem. Un burvji nav vajadzīgi, jo labestība, mīlestība un draudzība paši rada brīnumus.

Zīmējumi: Jeļena Ņemičenicere

Avots: Pasakas bērniem: www.kabbalah.info

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties