1.raksta 2.daļa (1984.g)
Cilvēks ir radīts kopā ar tilpni (kli), kuru dēvē par „pašmīlību” un tādēļ tad, kad cilvēks neredz, ka kāda no darbībām sniegs viņam kādu personīgu labumu, viņam nav dzinējspēka, lai pieliktu pūles, kas ļautu veikt pat vienkāršu kustību. Bez pašmīlības atcelšanas nav iespējams sasniegt saplūsmi ar Radītāju, tas ir, īpašību līdzību.
Un tādēļ, ka tas ir pretēji mūsu būtībai, – nepieciešama sabiedrība, kurā visi būs kā liels spēks, lai mēs varētu strādāt kopā ar mērķi atcelt vēlmi saņemt, ko dēvē par „ļaunumu”, jo tieši tas liek šķēršļus sasniegt mērķi, kura dēļ tika radīts cilvēks.
Tādēļ sabiedrībai ir jāsastāv no indivīdiem ar visiem kopīgu viedokli par to, ka tas ir jāsasniedz. Tad no visiem indivīdiem rodas viens liels spēks, kas spēj cīnīties ar sevi, jo ikvienā ir iekļauti visi. Tādējādi katrs bāzējas uz lielu vēlmi – viņš vēlas sasniegt mērķi.
Un lai viens iekļautos otrā, katram ir jāatsakās no sava egoisma citu labā (jāatceļ sevi citu labā). Tas tiek īstenots, pateicoties tam, ka katrs redz biedra pozitīvās īpašības nevis trūkumus. Turpretī tas, kurš uzskata, ka viņš ir nedaudz pārāks par biedriem, vairs nevar ar viņiem apvienoties.
Turklāt sapulcēšanās laikā ir jābūt nopietniem, lai nezaudētu nolūku, ar kuru bija sapulcējušies. Kautrības dēļ, kas ir ļoti svarīga, viņi ārēji vienmēr izrādīja nenopietnību, taču patiesībā viņu sirdī liesmoja uguns.
Taču „maziem” cilvēkiem, jo īpaši sapulcēšanās laikā, jāizsargājas no tā, lai neaizrautos ar runām un darbiem, kas nevirza uz sapulcēšanās mērķi, kas ietver to, ka, pateicoties tam, ir jāsasniedz saplūsme ar Radītāju. Par saplūsmi skaties grāmatā „Toras dāvāšana” (ebreju v. – 168. lpp.).
Un tad, ja neatrodies biedru vidū, labāk nerādīt apkārtējiem nolūku, kas ir biedru sirdī un ārēji līdzināties visiem citiem. Par to ir teikts: „izrādīt pieticīgumu ar tavu Dievu”1. Lai gan attiecībā uz to ir augstākas interpretācijas, taču vienkāršs skaidrojums arī ir svarīgs.
Tādēļ vēlams, lai biedru vidē apvienošanās laikā viņi būtu sastarpēji vienlīdzīgi, – lai viens spētu atcelt sevi citu labā. Sabiedrībā īpaši jāseko tam, lai viņu vidē neiekļūtu vieglprātība, jo vieglprātība iznīcina visu. Taču, kā jau tika sacīts, tai ir jābūt iekšējai lietai.
Tomēr kāda cita klātbūtnē, kurš neattiecas uz šo sabiedrību, nav jāizrāda jebkāda nopietnība, bet ārēji jāatbilst cilvēkam, kurš tikko atnācis. Citiem vārdiem, nav jārunā par nopietnām lietām, bet par to, kas šķiet piemērots cilvēkam, kurš patlaban atnācis un kuru dēvē par „nelūgto viesi”.
– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –
[1] Pravieši, Miha, 6:8.
Jaunākie komentāri