Kabalas zinātne Latvijā

Kādā senā lūgšanā ir teikts: „Dievs! Dod man spēkus mainīt manā dzīvē to, ko es varu izmainīt, dod man drosmi pieņemt to, kas nav izmaināms manos spēkos, un dod man gudrību atšķirt vienu no otra ”.
Uz ko tieši mēs savā dzīvē neesam spējīgi ietekmēt? Vai pietiekama ir mums piešķirtā rīcības brīvība, lai mainītu savu dzīvi u savu likteni? Kāpēc cilvēks dabiskā veidā no dabas nesaņem šīs zināšanas?
Neskatoties uz to, ka mūsu dabas pamatā ir slinkums un veselīgs egoisms – vēlēšanās saņemt maksimālo pie minimālas piepūles – kāpēc mēs, atšķirībā no dzīvniekiem, rīkojamies nepārdomāti un neefektīvi?
Iespējams, mēs darbojamies tur, kur jau viss iepriekš ir ieprogrammēts un mūsu dalībai tajā vajadzētu būt pasīvākai?
Iespējams, vairumā dzīves notikumos „Anniņa jau ir izlējusi eļļu”, bet mēs domājam, ka notikumu gaita ir atkarīga no mums?
Iespējams, mums vispār vajadzētu pārkārtot savu dzīvi un neattiekties pret to, it kā mēs kaut ko izlemjam, bet ļaut tai ritēt savu gaitu, bet pašiem nodalīties un rīkoties tikai tajās sfērās, kuras ir pakļautas mūsu ietekmei?
Nepārdomāti rīkojās bērni, tāpēc, ka viņu attīstība (tā dabā iekārtots) notiek neapzināti vai instinktu ietekmē. Pieaudzis cilvēks nosaka mērķi un vēlēšanās sasniegt to dod viņam enerģiju virzīties uz mērķi.
Acīmredzot mēs pieļaujam kļūdas tieši savu iespēju robežu noteikšanā ceļā uz mērķi. Tas ir, mēs vēlamies sasniegt neiespējamo vai izmainīt to, kas nav mūsu varā.
Daba mums nesniedz informāciju par to, kādās rīcības izpausmēs mēs tik tiešām esam brīvi, un kādās pastāv ilūzija par brīvību. Daba dod mums iespējas pieļaut kļūdas – kā ikvienam cilvēkam, tā arī visai cilvēcei kopumā. Tās mērķis – atvest mūs līdz vilšanām savās spējās kaut ko izmainīt savā dzīvē un sevī pašos, lai visi mēs nonāktu pilnīgā apjukuma stāvoklī , un dezorientācijā attiecībā par to, „kā tālāk dzīvot?” Un tad, apstājoties, varētu saprast, ko mēs esam spējīgi ietekmēt.