Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 77

SKA mācību materiāli. 9.kurss-1

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Nav komentāru »

9.kurss-2>>

 

9. KURSS

Kabala un filozofija – salīdzinošā analīze

 

Šajā kursā tiek veikta kabalas un filozofijas salīdzinošā analīze, ņemot vērā, ka šo zinātņu realitātes izpētes veidi ir atšķirīgi. Daudzi vēl šodien uzskata kabalu par filozofijas daļu, taču to atšķirība ir kardināla. Filozofija nodarbojas ar visu, ko cilvēks izzina ar savu piecu maņu orgānu palīdzību, tas ir, neizejot ārpus mūsu uztveres robežām, nesaņemot papildu, sesto sajūtu orgānu.

Cilvēkam, kurš nesaprot, nesajūt, nekad nav dzirdējis par tādas iespējas pastāvēšanu, filozofija patiešām ir zinātne, kas pauž visaptverošas zināšanas par Universu. Tāpēc filozofi cilvēces vēstures gaitā bija visprogresīvākā grupa. Taču tie, kas zina, kas ir kabala, ko tā atklāj cilvēkam un kādas sniedz iespējas, saprot, ka filozofija ir tikai mūsu iztēles auglis.

Filozofija nodarbojas ar spriedumiem par tām zināšanām, darbībām un īpašībām, kuras neatrodas precīzi noteiktā jomā, kas pakļautos mūsu pieredzei, tāpēc šīs zināšanas ir absolūti  apšaubāmas, jo netiek apstiprinātas ar jebkādu praksi un eksperimentāli. Šīs zinātnes spriedumi skar abstraktus jēdzienus, par kuriem katram var būt savs viedoklis. Lasīt tālāk »

SKA mācību materiāli. 9.kurss-2

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Nav komentāru »

<<9.kurss-1                 9.kurss-3>>

 

1. nodarbība

Kabalistiskā un filozofiskā doma, meklējot atbildes uz „mūžīgiem jautājumiem”

 

1.1. Cilvēks un daba

1.2. Jautājums par pasaules rašanos un cilvēka būtību rietumu filozofijā

1.3. Tradicionālo domāšanas sistēmu krīze

1.4. Kāpēc kabala jāsalīdzina ar filozofiju

1.5. Kabalas ietekme uz filozofiju un zinātni

1.6. Tests Lasīt tālāk »

SKA mācību materiāli. 9.kurss-3

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Nav komentāru »

<<9.kurss-2                 9.kurss-4>>

 

1.3. Tradicionālo domāšanas sistēmu krīze

 

Kants, Fihte un Hēgelis tiecās savā veidā pārvarēt strupceļa situāciju, kurā filozofija bija nonākusi XVIII gadsimtā.

Emanuels Kants (1724. g.-1804. g.) savas zinātniskās darbības dažādos periodos juta dažādu filozofu ietekmi attiecībā uz savu pasaules uzskatu. Sākumā viņam šķita pievilcīgas Volfa doktrīnas, pēc tam viņš nokļuva Hjūma darbu ietekmē un viņu pārņēma skepticisms. Pēc viņa izteikumiem, Hjūms viņu atmodināja „no dogmātiskā miega”. Vēlāk Kants ieinteresējās par jutekliskās uztveres aprioro formu izpēti un nonāca pie transcendentālās estētikas un analītikas idejas. Savā darbā „Tīra saprāta kritika” (teorētiskais saprāts), atjaunojot abstrakto filozofiju, viņš raksta, ka cilvēka zināšanas ir aprioras un nav atkarīgas no pieredzes. Kants sev izvirza par uzdevumu izpētīt izzināšanas apjomu, robežas un rašanos, vēloties saprast, cik tālu spēj virzīties cilvēciskais saprāts bez jebkādas pieredzes priekšmetu un parādību izzināšanā. Lasīt tālāk »

SKA mācību materiāli. 9.kurss-4

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Nav komentāru »

<<9.kurss-3                 9.kurss-5>>

 

1.4. Kāpēc kabala jāsalīdzina ar filozofiju

Vārds „filozofija” burtiski nozīmē „gudrības mīlestību” (grieķu Philosophía (φιλοσοφία), no phileò – “mīlu” un sophía – „gudrība”). Šī zinātniskā sistēma tiecas noskaidrot visa esošā savstarpējo saikni, un apvienot visas cilvēcisko zināšanu jomas. Ja citas zinātnes pēta kādu atsevišķu realitātes fragmentu, tad filozofija tiecas aptvert visu realitāti tās vienotībā. Filozofija parasti cilvēkiem nozīmē centienus izvērtēt un noskaidrot, kas patiesībā ir dzīves jēga.

Kabala sevī ietver praktiski visas mūsu zināšanas par pasauli. Tā aptver visus Universa līmeņus – no makro spēka, dēvēta par Radītāju, kas rada, pārvalda un visu virza uz vienoto mērķi, līdz pat sīkākajām šī spēka izpausmēm attiecībā pret radījumu, ietverot paša radījuma dabu, visu ar viņu notiekošo vienotā Augstākā spēka iedarbībā, ņemot vērā paša radījuma reakciju.

Nav tāda jautājuma, kuru kabala neizskatītu; tajā izklāstīts par visu, izņemot Acmuto, tā ir Visaugstākā daļa, kuru mēs neizzinām, jo visa izzināšana notiek mūsu vēlmē (kli), kuru radījis Augstākais spēks. Lasīt tālāk »

SKA mācību materiāli. 9.kurss-5

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Nav komentāru »

<<9.kurss-4                 9.kurss-6>>

 

2. nodarbība

Kabalas un filozofijas antagonisms

 

2.1. Kabala un filozofija – realitātes izpētes dažādie veidi

2.2. „Garīguma” definēšanas problēma

2.3. Atšķirība starp sapratni un izzināšanu

2.4. Jautājums par Augstākā vadošā spēka (Radītāja) būtību

2.5. Tests

XX gs. izcilais kabalists Jehuda Ašlags (Bāls Sulams) rakstā „Miers” raksta:

„Es neesmu formālās filozofijas cienītājs un nīstu jebkurus izpētes veidus, kas veikti uz teorētiska pamata; kā zināms, ne mazums manas paaudzes cilvēku man piekrīt šajā jautājumā, ņemot vērā, ka pārāk daudz šajā jomā esam izmēģinājuši. Zināms, ja grīļojas pamats, tad pie vismazākās kustības sabruks visa ēka. Un tādējādi es nerakstu šeit nevienu vārdu, kas nebūtu pārbaudīts eksperimentālā ceļā, sākot ar vienkāršu apzināšanu, par kuru nav domstarpību, tad virzoties tālāk un saņemot pierādījumus analītiskā ceļā (sadalot pa daļām), un līdz pašu augstāko objektu izzināšanai…” Lasīt tālāk »

SKA mācību materiāli. 9.kurss-6

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Nav komentāru »

<<9.kurss-5                 9.kurss-7>>

 

2.2. „Garīguma” definēšanas problēma

 

Šajā nodaļā,  pamatojoties uz konkrētām problēmām, kas tiek pētītas kabalā un tāpat arī filozofijā, attēlota starpība šo divu zinātnisko sistēmu pieejā.

 

Mūsu pasaules robežās, pamatojoties uz informāciju, kas iegūta ar iedzimto maņu orgānu palīdzību, cilvēks nespēj sniegt tiešu definējumu garīguma kategorijai. Tieši pamatojoties uz šo objektīvo apstākli, to nespēja veikt arī filozofija. Tiek uzskatīts, ja cilvēka sajūtas iziet ārpus ierastās uztveres ietvariem un neiegulstas viņa vēlmēs (kelim) līdz galam, tad šo stāvokli viņš var dēvēt par „garīgo”. Daži cilvēki garīgo dēvē par „mīlestību”. Vārdnīcās, rokasgrāmatās vai internetā uz pieprasījumu „garīgais” var saņemt atsauces uz notikumiem kultūras sfērā – teātris, kino, glezniecība, skulptūras, mūzika, literatūra utt. Tādējādi šim jēdzienam cilvēks pielīdzina visu, ko vēlas, attiecinot baudu, kas atrodas nedaudz augstāk par vēdera līmeni, uz garīgo sfēru. Cits garīgā definējums viņam neeksistē. Lasīt tālāk »

SKA mācību materiāli. 9.kurss-7

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Nav komentāru »

<<9.kurss-6                 9.kurss-8>>

 

2.3. Atšķirība starp sapratni un izzināšanu

 

Bāls Sulams raksta50: „Filozofiem patīk dižoties ar to, ka Radītāja būtībā viņi saprot visu negatīvo pusi. No otras puses, kabalas viedie šajā vietā piesedz ar roku muti un nepiešķir Viņam pat vienkāršu vārdu, jo tas, ko neizzināsim, tam nespēsim piešķirt vārdu un vārdiski definēt”.

 

Par izzināšanu kabalā tiek dēvēta dziļāka iekļūšana priekšmetā, kas paredz ne tikai paša objekta un tā formas izpratni, bet arī zināšanas par augstāko pakāpi, kas to radījusi. Tādā veidā kabalists izzina objekta rašanos: kāds ir tā eksistences mērķis, kādēļ tas radās, kādas ir metamorfozes, kuras tam jāpārvar – visas izmaiņas labošanās ķēdē līdz pat beigu formai. Tātad, ja es pētu kādu objektu, garīgo vai materiālo, es pētu šī objekta rašanās cēloni un visu to, kam jānotiek ar to līdz pat pēdējam labojumam. Tāda zināšanu ķēde par objektu tiek dēvēta par izzināšanu. Lasīt tālāk »

SKA mācību materiāli. 9.kurss-8

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Nav komentāru »

<<9.kurss-7                 9.kurss-9>>

 

3. nodarbība

Matērijas un formas izzināšana

 

3.1. Matērijas un formas izpēte

3.2. Matērija un forma kabalā

3.3. Jautājums par matērijas būtību un rašanos

3.4. Vai garīgais spēj radīt materiālo

3.5. Tests

3.1. Matērijas un formas izpēte

 

Jebkurai sapratnei (apzināšanās saprāta līmenī) ir divas sastāvdaļas. Pirmā – matērijas jēdzieni, tas ir, ķermeņu daba objektīvajā realitātē. Otra – no ķermeņiem abstrahētas formas jēdzieni, tas ir, saprāta un sapratnes formas. Pirmā sastāvdaļa ir matērijas izzināšana, tā ir pētnieciskā un dēvēta par fiziku. Otrā sastāvdaļa ir formas izzināšana, tā ir pētnieciskā un dēvēta par loģikas teoriju.

 

Matērijas izzināšana dalās četrās daļās

 

Matērijas izzināšanā reizēm var aprobežoties, izpētot to, kas atrodas augstāk par dabu un tiek dēvēts par zinātni, kas izklāsta to, kas atrodas aiz dabas ietvariem. Šeit tiek akcentētas četras daļas:

 

1) matērijas izzināšana, kas attiecas uz to daļu, kuru dēvē par dabaszinātni, šai izzināšanai ir empīrisks raksturs;

 

2) matērijas izzināšana, kas attiecas uz to daļu, kas dēvēta par dabaszinātni un tā ir zinātne par to, kas atrodas ārpus dabas ietvariem;

 

3) matērijas izzināšana, kas attiecas uz to daļu, kuru dēvē par pirmējo un tai ir empīrisks un praktisks raksturs;

 

4) matērijas izzināšana, kas attiecas uz to daļu, kuru dēvē par pirmējo un tā ir zinātne par to, kas atrodas ārpus dabas ietvariem.

 

<…>

Matērijas izzināšana ir savstarpējo attiecību izzināšana visā objektīvajā realitātē, tās formu eksistences un nonākšanas lejup kārtības izzināšana – no sākotnējā nodoma līdz šai pasaulei, kā no augšienes uz leju, tāpat no lejas uz augšieni. Šīs izzināšanas pamatprincips ir notiekošā cēloņu un seku izzināšana, jo tas sniedz pilnīgu visas zinātnes ainu, tamlīdzīgi tas notiek dabaszinātnēs52.

 

Formas izzināšana ir Augstākā pārvaldošā spēka izzināšana, bet matērijas izzināšana ir pakāpju izzināšana, šīs pakāpes dēvē par pasaulēm53 un parcufim. Šai izzināšanai vienmēr ir empīrisks raksturs. Kabalas priekšmets ir Augstākā pārvaldošā spēka (Radītāja) atklāsme saviem radījumiem.

Mēs esam iekārtoti tādā veidā, ka sajūtam, apgūstam, pētām, izzinām matēriju un visas parādības, kas tajā notiek. Mēs varam atgriezties pie šiem pētījumiem, nodot viens otram informāciju par tiem, lai cits cilvēks veiktu tādas pašas darbības un saņemtu analoģiskus rezultātus. Šie pētījumi mūs pilnībā apmierina gan attiecībā uz procesu, gan arī attiecībā uz rezultātiem un secinājumiem. Tādējādi zinātnes, kas pēta matēriju, ir precīzas un mēs droši uz tām paļaujamies, uzskatot to datus par pietiekami ticamiem.

Taču pastāv zinību sistēmas, kuras nodarbojas tikai ar abstraktas formas izskatīšanu, kurai nav sakara ar matēriju. Tas nozīmē, ka formas abstrahējas no matērijas, tas ir, atraujas no cilvēkiem, kuri ir to nesēji un tiek izskatīta tikai pašu formu nozīmība tīrā veidā, tās nav iemiesojušās kādā materiālā vai arī pastāv šīs nozīmības trūkums. Tas tiek dēvēts par formas izzināšanu.

Ja mēs pētām matēriju, tad varam būt pārliecināti, ka nekļūdīsimies, jo arī mēs sastāvam no matērijas. Ja mēs pētām formas, kas iemiesotas matērijā, tad pētām tās saiknē ar matēriju, proti, tās formas, kuras matērija pieņem un tāpēc tās ir iespējams  izpētīt ar pietiekamu ticamības pakāpi. Rezultātā mums ir iespēja sasniegt tādu rezultātu, kad mums būs nekļūdīgas zināšanas par apgūstamo priekšmetu, jo esam izskatījuši visu, kas saistīts ar tā matēriju un formām, kuras šī matērija pieņem.

Taču pētot formu, kas abstrahēta no matērijas, to, kura pati par sevi neeksistē realitātē, neizbēgami var rasties pilnīgi dabiskas kļūdas – gan izpētes metodēs, gan veiktajos secinājumos. Atdalot savā iztēlē formu un matēriju, un pētot formu, kas pati par sevi ne materiālajā, ne garīgajā realitātē neeksistē (piemēram, tādas abstraktas kategorijas kā „patiesība” vai „meli” ir spēks tīrā veidā, kam nav ietērpa, tādējādi mēs neredzam tā reālo izpausmi), mēs veicam pētījumu, kuram ir abstrakts, apšaubāms raksturs, jo šajā gadījumā nevaram neko skaidri sajust un izmērīt.

Mēs varam tikai abstrakti atdalīt formu „galds” no konkrēta izstrādājuma, kas izgatavots no koka, formu „melis” no konkrēta cilvēka, kurš ir šīs īpašības nesējs. Tad mēs sākam nodarboties ar to, kas ir filozofijas priekšmets, – pētām kādas abstraktas kategorijas un abstraktas īpašības, kuras pašas par sevi patiesībā neeksistē. Izskatāmajām kategorijām ir vieta tikai mūsu iztēlē, tāpēc arī nedrīkst paļauties uz spriedumiem par tām.

Mēs nekad nevaram sasniegt patiesu, drošu rezultātu abstrakto formu izpētē atrautībā no matērijas un tāpēc uz tādiem pētījumiem nedrīkst pamatoties. Pārkāpjot šo robežu un pārejot no matērijā iemiesotas formas izpētes pie abstraktām formām, mēs tikai novirzāmies no ceļa un tādā veidā pagarinām visu izzināšanas procesu.

Savos pētījumos tuvāk pieturoties formām, kas ietērptas materiālā, tas arvien vairāk palīdz cilvēkam atklāt īstenību – garīgā jēdziena iemiesošanu vēlmes saņemt materiālā, kas var notikt tikai pateicoties altruistiskajam nolūkam54.

Kabalistu prasība, viņu brīdinājums – pētīt tikai formas, kas iemiesotas konkrētā materiālā, – ir praktisks padoms, kas mums palīdz nekad neizlaist no redzes loka nepieciešamību sasniegt īpašību identitāti ar Radītāju, jo forma, kas iemiesota matērijā, pēc būtības ir Radītāja forma, kura mums jāizzina. Viss mūsu darbs ietver to, lai atrastos pastāvīgā saiknē ar Radītāja vienīgumu kā vienoto darbojošos spēku, kurš mūs virza, piešķirot visiespējamākās, pastāvīgi mūsos mainošās formas.

Šīs formas, kas mums veidojas mūsu pasaules materiālā, var tikt sajustas gan kā pozitīvas, gan kā negatīvas. Ja mēs neatraujamies no materiālā iemiesotajām formām un nepārejam pie abstraktām kategorijām, tad mēs pastāvīgi pieprasīsim, lai mūsu materiāls iegūtu tādu pašu formu, kāda ir Radītājam. Tāda pieeja mūs noved pie nepieciešamības atklāt Radītāju visā, kas ar mums notiek, gan labajā, gan arī sliktajā. Mēs tiecamies panākt atklāšanu tādā formā, kas iemiesota mūsu materiālā, kas identiska Radītāja formai.

Tādējādi matērijas un formas, kas iemiesota matērijā, izpētes nosacījuma ievērošana ļauj mums atrasties vistuvākajā attālumā no mērķa. Tad visās formās, kuras mēs izejam, neskatoties uz šķietamo spēku un varu vairumu, mēs atklājam vienoto varu, vienīgo spēku, kas darbojas, kas piešķir mums savas visiespējamākās formas, iemiesojot tās mūsu materiālā.

Taču abstrakto formu izpētei nav empīriska pamata. Secinājumi, kas veikti tādas izpētes rezultātā, netiek apstiprināti praksē, jo šīs formas atrodas ārpus objektīvās realitātes. Abstraktā forma ir iztēles auglis, to var atveidot tikai abstrakti, neskatoties pat uz to, ka realitātē tā neeksistē.

Mēs neuztveram iluzorās formas, attiecībā pret mums tās neeksistē, un mēs neveicam pētījumus attiecībā pret Radītāju. Visa mūsu izzināšana notiek tikai attiecībā pret cilvēku. Ja mēs neredzētu, nesajustu, kādā veidā kaut kāda forma iemiesojas kādā materiālā, tad nekad nespētu iedomāties šo abstrakto formu, kas eksistē ārpus materiāla.

Mēs sajūtam to, kas iemiesojas materiālā, jo paši esam no tā radīti, tāpēc varam to izpētīt un paļauties uz šo pētījumu rezultātiem, zinot, ka nekļūdāmies. Mēs tāpat varam izpētīt formas, kurās šis materiāls ietērpjas un paļauties uz pētījumu rezultātiem, saņemot zināšanas noteikta mērķa sasniegšanai, cerībā, ka neizdarīsim kļūdu mūsu ceļā.

Taču, ja pret abstraktām formām mēs (nav svarīgi kāda iemesla dēļ) sākam attiekties kā pret kaut ko patiesi esošu, tad neskatoties pat uz to, ka tās kādreiz bija iemiesotas matērijā un mēs bijām pārliecināti, ka izpētījām šo iemiesojumu, atdalot tās no matērijas, mēs neizbēgami izdarīsim kļūdas un nonāksim pie nepareiziem secinājumiem.

Mēs varam noslīdēt no ceļa, un tā ir tieši tā kļūda, kuru pastāvīgi izdara cilvēce. Tas izriet no kļūdas, kuru kādreiz izdarīja Ādams Rišons, pieņemot formu, kas atrauta no matērijas, uzskatot to par ticamu un sākot uz šī pamata pieņemt lēmumus.

Viņam šķita, ka var strādāt ar īsto AHAP55, kad attiecībā uz to nebija nekāda reāla pamata un šī darbība vēl netika iemiesota matērijā. Tas ietver visu grēku un problēmu sakni56. Cilvēce pastāvīgi kļūdās tieši tādā veidā: par darbības instrukciju tā pieņem kādu abstraktu teoriju, kas nekad nav iemiesojusies realitātē vai kādreiz eksistējušu, taču jau sen atrautu no realitātes.

Turklāt pētot garīgo pasauli, pašam cilvēkam ikreiz rodas tieksme izmantot tieši abstraktas formas, jo pagaidām viņam nav nekā cita, kas attiektos uz garīgo sfēru, izņemot personīgās fantāzijas par to. Tādējādi nedrīkst iztēloties garīgo stāvokli kādās formās, nepieciešams tiekties reāli „redzēt” to iemiesotu materiālā – mūsu vēlmē saņemt. Tas var notikt tikai tādā gadījumā, ja mūsu vēlme saņemt ietērpsies formā, kas identiska garīgajai, atdeves formai.

Tadējādi kabalistu norādījums – nekad neatrauties no formas, kas iemiesota matērijā un nepāriet uz abstrakto formu, – nosaka mums visīsāko un patiesāko ceļu uz mērķi. Tieši šis apstāklis ir nosacījuma iemesls, kuru viņi izvirza kā obligātu instrukciju darbībai.

Tāpēc, lai neizvairītos no patiesās pieejas formām, caur kurām cilvēks iziet, šī forma viņam katrreiz ir jāiemieso savā materiālā. Praksē tas nozīmē, ka viņam pastāvīgi jāseko formulai: nav neviena cita, izņemot Radītāju. Viņam jāapzinās, ka formas, kuras viņš pieņem, atnāk pie viņa no Radītāja, neskatoties uz visa šī fakta ārējo nedrošību un savu tieksmi tās atdalīt no materiāla, un piedēvēt tām kādu citu avotu, no kura it kā nāk darbība, kad viņam šķiet, ka viņš ir atkarīgs no citiem cilvēkiem, vai no sevis paša.

Pat bauda no vienotības, kuru cilvēks sajūt, pievienojot formu materiālam, saistot visu notiekošo ar Radītāju, viņam arī ir jāattiecina uz Radītāju. Tādu izpēti (kad cilvēks apgūst materiālu vai formu, kas iemiesota materiālā) kabala dēvē par īsteni zinātnisko. Esam iekārtoti tādā veidā, ka izņemot to, neko citu neuztveram.

Mūsu materiāls – vēlme saņemt un viss, kas mums ir, tās ir formas, kuras pieņem šī vēlme un rešimot, atmiņas par iepriekšējiem stāvokļiem, kas paliek materiālā. Mēs runājam par gaismu, kas piepilda izlaboto kli, taču sajūtam nevis pašu gaismu, bet savu labošanos. Mēs jūtam piepildījumu ar gaismu atkarībā no tā, cik lielā mērā esam sevi mainījuši saskaņā ar kaut ko, kas it kā atrodas ārpus mums. Taču patiesībā to, kas atrodas ārpus mums, mēs nesajūtam.

Nevar runāt par kaut ko atrauti no mums pašiem. Mēs varam runāt tikai par mūsu materiālu un par to, kā tas mainās. Mūsu materiāls ir vienīgais, kas pakļauts izmaiņām, jo runājot par abstrakto formu, tā ir tieši gaisma, kas var atrasties pat materiālā, taču tā arī paliek par gaismu, kura pati par sevi nekad netiek pētīta. Mēs tikai saņemam iespaidu no kādas ārējās iedarbības un mērām savas reakcijas pakāpi. Tas tiek dēvēts par formu, kas iemiesota materiālā.

Tādējādi kabalā pastāv formula: „No Tavām darbībām mēs Tevi izzinām”. Atbilstoši līdzības formai, īpašību, domu, vēlmju un iedarbību identiskumam, mēs varam daļēji runāt par Radītāju. To dēvē par Radītāja atklāsmi radījumiem. Taču pats Radītājs neatklājas. Pateicoties personīgajām izmaiņām, cilvēks var sacīt, ka viņš Radītājā kaut ko ir izzinājis. Vairākkārt sevi mainot atbilstoši tām formām, kuras viņš pieņem, cilvēks var teikt, ka tās ir līdzīgas Radītājam un ir pašā cilvēkā. Taču tas nenozīmē, ka tas ir Pats Radītājs.

Kad par Radītāju runā ārpus Viņa izpausmes cilvēkā, ārpus cilvēka reakcijas, tas nozīmē, ka runa iet par Acmuto, Radītāja būtību, kas ir vissvarīgākais princips. Cilvēkam nekad nav jāatkāpjas no taisnā kursa: tas, kurš tiecas sasniegt Radītāju caur visām iespējamām formām, kuras viņam piešķir Radītājs, tas Viņu izzina, Viņš it kā atklājas cilvēkam. Tas nozīmē, ka cilvēka materiāls pieņem tieši tādu pašu formu, kāda ir Radītājam.

Kabalas zinātne ir cilvēka izpētes darba rezultāts. Tā ir datu fiksācija, visu formu kopums, kuras matērija var pieņemt no dzimšanas brīža un līdz savas labošanās beigām, lai sasniegtu līdzību ar Radītāju. Mēs uzkrājam visas formas, pētām visus cēloņus, kuri noved pie šo cēloņu rašanās atbilstoši cēloņu un seku atkarībai, izsekojam to iemiesošanos vēlmēs, no vienkāršas vēlmes līdz sarežģītākai, no mazākas līdz lielākai. Šis process, kuru mēs pēc tam varam realizēt attiecībā pret sevi, tiek dēvēts par praktisko kabalu.

Tādējādi kabala nav teorija, kas izklāstīta grāmatā. Kabala ir sakņu kārtība, kas mūsos atklājas, pateicoties nonākšanai lejup atbilstoši cēloņu un seku ķēdei, kad mēs, šo sakņu atklāšanas rezultātā, mūsu materiālā ikreiz iegūstam  iemiesojamās formas, kuras ir Radītāja formas un tādā veidā nonākam pie identiskas līdzības ar Viņa formu. Šī zinātne ir par to, kā iegūt formas attiecībā uz vēlmi saņemt – Radītāja formas, kuras iemiesojas vēlmē saņemt, radījuma materiālā.

Radījums saņem Radītāja formas, pateicoties tam, ka augstākā AHAP kelim atrodas iekš zemākā galgaltas ve-einaim57 (GE) kelim. Tādējādi augstākais demonstrē sevi zemākajam kā paraugu. Tas līdzinās tam, kā māte apmāca bērnu jaunām darbībām: kā nostāties uz kājām, staigāt, uzvesties, veikt daudzveidīgas darbības. Pēc tam viņu apmāca skolotāji skolā, universitātē utt.

Citiem vārdiem, zemākajam parāda piemēru un demonstrē šo piemēru iemiesotu materiālā: mātes materiālā, kas nolaidusies līdz bērna līmenim un bērna materiālā, kad māte viņam palīdz.

Tas pats ar mums notiek arī garīgajā līmenī. Augstākā AHAP nolaižas līdz zemākā GE, radījuma materiālā, viņa līmenī. Tā rezultātā zemākais iegūst formu, iemieso to materiālā un zina, kā to vajag izdarīt – augstākais viņam to māca, dodot nepieciešamo saprātu un spēku.

Rezultātā, izejot šo ceļu, zemākais, pat bez sava saprāta un savu spēku līdzdalības, bez mazākajām zināšanām par to, kā tas notiek, iegūst saprātu un spēku. Izejot šīs darbības, sekojot augstākajam, viņš nolemj, ka viņam nepieciešams pārņemt augstākā formu, viņa darbību veidu.

Pie tam zemākajam sevi ir jāanulē attiecībā pret augstāko, kā bērns, kurš dabiskā veidā vēlas mācīties no pieaugušā, jo tas viņam šķiet liels, dižs. Tādējādi augstākā formu, īpašību iegūšanas  nosacījums ir nepieciešamība sevi ierobežot58, anulēt savu „es” attiecībā pret augstāko. Tad augstākā AHAP sāk mūsos starot. Tas notiek ikreiz: atbilstoši tam, cik lielā mērā mēs sevi ierobežojam, mēs arvien vairāk atklājam Radītāju, kurš ir mūsos.

Izpēte, ar kuru mums jāsāk un ar kuru mums jāpabeidz mūsu labošanās, ir Radītāja vienīguma izpēte. Katrreiz mums jāatklāj īstenais stāvoklis, kurā mēs atrodamies. Lai to palīdzētu mums atklāt, Radītājs pastāvīgi mums sūta šķēršļus, izraisa sajukumu, slēpj no mums īstenību. Viņš dara to tādēļ, lai mēs paši ieraudzītu un saprastu, ka eksistē tikai Viņš vienīgais.

Mēs arī patlaban atrodamies šajā stāvoklī: es un Radītājs un vairāk neviens. Taču cilvēkam šķiet, ka viņam apkārt atrodas vesela pasaule. Vārds „pasaule” (olam) nāk no vārda „apslēptība” (alama). Attiecībā uz ko ir izdarīta šī apslēptība? Tieši uz to, ka cilvēka priekšā atrodas tikai viens spēks, viena vara.

Tas nozīmē, ka arī pats cilvēks attiecībā pret Radītāju tāpat vien neeksistē kā patstāvīgs spēks, patstāvīga vara. Pastāv tikai Radītājs, cilvēks ir tikai tas, kurš jūt, domā, reaģē.

Visi pētījumi, kurus mēs veicam, ir līdzeklis atklāt to faktu, ka eksistē tikai viens spēks, viena vara. Tas viss – neskatoties uz tiem šķēršļiem, kuri mūsos rada sajūtu, ka ārpusē pastāv ne mazums spēku un varu, tāpat arī traucēkļu. Tas pārliecina, ka mēs eksistējam, varam un spējam kaut ko izdarīt, un paši veicam gan sliktas, gan arī labas rīcības. Tādā veidā cilvēks piešķir sev zināmu neatkarību un personīgo patstāvību, kas jau ir principa: „nav neviena cita, izņemot Radītāju” pārkāpums.

Tāpēc viss mūsu darbs ir tikai uzmanības koncentrācija uz vienu spēku un izzināšana, kādā veidā Radītājs ietērpj mūs visdažādākajās formās un strādā ar mums. Cilvēkam jānoskaidro, jāatklāj, ka viss (gan sliktais, gan labais) nāk no viena avota un visi viņa veiktie atklājumi paredzēti tikai tam, lai Viņam pietuvinātos. Līdz ar to cilvēks sasniedz īpašību identitāti ar Radītāju.

Tas arī nosaka izpētes būtību, kurā nedrīkst iziet ārpus materiāla un materiālā iemiesotās formas robežām. Materiāls ir pats cilvēks, vēlme saņemt, bet forma, kas iemiesota materiālā, ir tas, ko viņš saņem no Radītāja – Radītāja īpašības. Taču cilvēkā šīs īpašības izpaužas kā pretstats, ja viņš vēl nav sasniedzis to līmeni, lai šīs īpašības apvienotu ar Radītāju. Ja šajās formās viņš nonāk pie vienotības ar Radītāju, tad atklāj, ka tās visas ir Radītāja īpašības.

Kā cilvēks var zināt, ka šīs īpašības līdzinās viņa īpašībām? Viņš saņem šādu sajūtu, jūt, ka sāk līdzināties Radītājam. Virs šīs formas viņš sāk atklāt šo formu Dodošo, taču šis Dodošais tāpat iemiesots formā un cilvēka materiālā. Šīs divas kategorijas nedrīkst dalīt. Nav iespējams ko izpētīt ārpus cilvēka kli: uz tādu izpēti nevar paļauties.

Materiālā ir ieliktas rešimot, kas sagatavotas visdaudzveidīgāko formu saņemšanai saskaņā ar iedarbību no augšienes. Ja izmantot kabalas zinātnisko terminoloģiju, nevis apzīmējumus „Radītājs un radījums”, tad mēs fiksējam, ka gaisma iedarbojas uz kelim, modinot kelim iekšienē noteiktas atbildes reakcijas.

Šie refleksīvie stāvokļi kelim iekšienē attīstās pakāpjveidīgi (kāpniski) saskaņā ar cēloņu un seku kārtību, tas ir, rešimot ķēdi, kas atrodas iekš kli. Gaisma liek kelim darboties, un tas var notikt bez apziņas, bez acīm redzamas sajūtas, sapratnes no kelim puses. Tādējādi ietvaros, kas dēvēti par mūsu pasauli, viss attīstās, pateicoties gaismai, kas nonāk lejup bez jebkāda aicinājuma no kli puses, šī gaisma ar savu starojumu uzliek par pienākumu kli attīstīties. Šis attīstības veids tiek dēvēts par ciešanu ceļu, jo gaisma, kas ienāk kli, sastop pretestību, kuru nosaka īpašību pretstats un tāpēc iekš kli modina nepatīkamas sajūtas.

Tas piespiež kli attīstīties. Kli atstāj savu esošo formu, kuru sajūt kā ļaunumu un labāka stāvokļa meklējumos pieņem citu formu. Tādā veidā miljoniem gadu garumā attīstās nedzīvā, augu un dzīvnieku daba.

Taču, ja radījums ir spējīgs apsteigt savu piespiedu attīstību, negaidot, kamēr atnāks gaisma un sāks to attīstīt, bet patstāvīgi, saviem spēkiem sāk pievilkt sev gaismas iedarbību, tad tas nozīmēs attīstību nevis ciešanu ceļā, bet kabalas ceļā. Uz to ir spējīgs tikai cilvēks.

Noslēgumā var veikt sekojošos secinājumus:

●  Abstraktās formas izpēte ir tikai teorētiskās diskusijas veids. Secinājumus un slēdzienus, kas saņemti šādā ceļā, nevar uztvert kā drošus un neapšaubāmus, jo tie pamatojas tikai uz teorijām un netiek apstiprināti eksperimentālā ceļā. Tāpēc daudzi mūsdienu zinātnieki atteicās no tamlīdzīgiem pētījumiem.

● Kabalā pētījumi tāpat dalās divās augstāk minētajās daļās: matērijas izzināšana un formas izzināšana. Taču salīdzinājumā ar klasisko zinātni, kabalā pat formas izzināšanas pamatā ir praktiskās uztveres zinātniskie pētījumi, tas ir, eksperiments.

Vārdnīca

 

52 J. Ašlags. Gudrības Augļi. Raksti. Kabalas zinātnes raksturs. Jeruzaleme, 1999. (ivrits). 31. lpp.

53 Pasaules (ivritā – olam – no vārda alama, „apslēptība”) – visi iespējamie Radītāja sajušanas mēri, Viņa apslēptības pakāpes.

54 Altruistiskais nolūks = nolūks „atdeves dēļ” – savas dabas, individuālo īpašību izmantošana ar nolūku sniegt Radītājam baudu. Ar nolūka „atdeves dēļ” palīdzību radījums kļūst līdzīgs Radītājam, pielīdzinās Viņam.

55 AHAP – „ozen, hotem, pe” – binas lejasdaļas sefirot, zeir anpin un malhut, kuros ir vēlme saņemt. Saņemšanas tilpnes (kelim).

56 Detalizētāk šī tēma tiek izskatīta sadaļā „Kabalistiskā antropoloģija”.

57 Galgalta ve-einaim – keter, hohma un binas augšējā daļa (GAR de-bina) kopā tiek dēvētas par „galgalta ve-einaim” (GE) vai atdodošajām.

58 Ierobežojums (ivritā – cimcum) – atteikums pieņemt gaismu altruistisku apsvērumu dēļ. Valdošs pār savām vēlmēm, tas ir, sevi noturošs un nesaņemošs, lai gan ļoti vēlas saņemt, tiek dēvēts par sevi ierobežojošu.

 

<<9.kurss-7                 9.kurss-9>>

SKA mācību materiāli. 9.kurss-9

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Nav komentāru »

<<9.kurss-8                 9.kurss-10>>

 

3.2. Matērija un forma kabalā

 

Šajā paragrāfā, izmantojot kabalistisko valodu un kabalā pieņemtajā izskaidrojuma veidā, tiks attēlots: ko kabala domā ar jēdzieniem matērija un forma.

Bāls Sulams raksta59: „Zināms, ka baudas mēraukla ir vēlme šo baudu saņemt. Par cik visu to, ko mūsu vēlme alkst saņemt vairāk par visu, mēs sajūtam kā lielāku baudu, un tas ir saprotams. Ņemot vērā, ka tas tā ir, attiecībā uz radījumu, „vēlmi saņemt” mēs varam izdalīt divas kategorijas: būtību, ko šī vēlme saņem un paša saņemošā būtību. Un ir jāzina, ka vēlmi saņemt mēs uzskatām par radījuma ķermeni, tas ir, par viņa būtības pamatu, labuma saņemšanas kli. Turpretim otra kategorija ir labuma būtība, kuru radījums saņem, tā ir Radītāja gaisma, kas allaž nonāk lejup pie radījuma.

 

Un katrā ziņā nepieciešams izdalīt divas īpašības, kuras iespiežas viena otrā pat garīgajos līmeņos, daudzkārt augstākos par tiem, kurus iespējams iedomāties un apcerēt. Tas ir pretstatā tam, ko izdomāja filozofija, uzskatot, ka būtības, kas atdalītas no matērijas, nav sastāvdaļas. „Vēlmes saņemt”, kas noteikti ir radījumā (bez tās nav baudas, bet tikai piespiešana, bez jebkāda mājiena uz baudu), nebija Radītāja būtībā. Tāpēc šī vēlme saņemt tika dēvēta par radījumu, par to, kas nav Radītājā, jo no kā gan Viņš var saņemt? Lasīt tālāk »

SKA mācību materiāli. 9.kurss-10

(SKA MĀCĪBU KURSI), 09.kurss Nav komentāru »

<<9.kurss-9                 9.kurss-11>>

 

3.3. Jautājums par matērijas būtību un rašanos

 

Ja garīgajai sākotnei nav kontakta ar materiālo, tad kādā veidā tā spēj radīt un likt darboties matērijai?

Spēks pats par sevi ir materiāls ne mazākā mērā salīdzinājumā ar pārējās pasaules matēriju. Tas, ka spēkam nav veidola, kuru spēj uztvert cilvēka maņu orgāni, nemazina tā nozīmi.

Mēs runājām, ka garīgā sākotne ir spēks, taču patlaban runājam, ka spēks ir matērija. Tātad garīgais – vai tā arī ir matērija?

Izskatīsim, piemēram, skābekli – ķīmiskais elements, kas ietilpst daudzu savienojumu sastāvā mūsu pasaulē. Piemēram, stikla balons ar tīru skābekli izskatīsies kā tukšs: skābekli nevar pataustīt, jo tas atrodas gāzveida stāvoklī un nav redzams, tam nav smaržas un garšas. Līdzīgā veidā izpaužas arī ūdeņradis: attiecībā pret mums tie nekādā veidā neizpaužas. Lasīt tālāk »

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties