Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 65

Laika gars

Krīze Nav komentāru »

Laikrakstu virsraksti kliedzoši ziņo par klimatisko katastrofu un politiskām krīzēm, žilbina šausmīgu faktu liecinošas fotogrāfijas un tiek biedēts ar dažādiem postiem. Bet vai iespējams radīt izbrīnu mūsdienu lasītājā, kurš pieradis „ieēst” krīzi brokastīs, katastrofu pusdienās un defoltu vakariņās? Viņš iedzers krīzi ar stipru kafiju, katastrofu atšķaidīs ar kaut ko stiprāku, bet sarunā pie galda ar draugiem pilnīgi iznīcinās defoltu. Tā arī turpinās ceļu peldot pa savas dzīves laimes viļniem.
Tomēr šāda peldēšana nebūs ilgstoša, tā var beigties uzduroties uz zemūdens akmeņiem, par vienu no tiem var uzskatīt sensāciju izraisošo amerikāņu dokumentālo filmu „Laika gars” . Iznīcinot pēdējās cerības par cilvēces mierīgo līdzāspastāvēšanu, šī filma pilnīgi kliedē mietpilsoņa tradicionālo ticību labajam Dievam un „labsirdīgajam valdniekam”. Tā norauj „rožainās brilles” tiem, kuri līdz šim uzskatīja, ka valdības rūpējas par mieru un savu pilsoņu labklājību, bet bankas eksistē, lai palīdzētu cilvēkiem.
Ar nesaudzīgu atklātību filmā „Laika gars” tiek parādīts, kā mūsdienu pasaules valdītāji, apsēsti ar iedzīvošanās kāri, iemanto līdz šim nebijušu varu uz planētas, vairs nepiesedzot savus nodomus ar cēliem mērķiem. Pie tam paši spēcīgākie no viņiem, tieksmē arvien vairāk sagrābt varu un naudu, iemanto savu autoritāti ar teroristisko aktu palīdzību pret pašu iedzīvotājiem.
Pēc šīs šokējošās filmas skatītājs jūtas it kā būtu starp debesīm un zemi, bez jebkāda atbalsta punkta: izrādās, ka visa pasaule ir pret mani un nevienam nevar uzticēties. Visas patiesības, kuras man ieskaidroja līdz šim, izrādījās grandioza krāpšana. Ko tad vēlējās panākt filmas radītāji? Ja viņu mērķis bija satraukt cilvēkus, tad varētu teikt, ka zināmā mērā viņiem tas ir izdevies.
Filma „Laika gars” nevēršas pie ANO, GreenPeace vai vēl kādām organizācijām. Tā vēršas pie jebkura pasaules pilsoņa demonstrējot, cik katrs no mums ir atbildīgs par pasaules nākotni un savu likteni.
Pasauli posta ne paši baņķieri – viņi ir tikai vispārējās attīstības procesa katalizatori. Un tas arī ir laika garā. Mums liekas, ka viņi atņem naudu un varu manipulējot ar mūsu dzīvi. Tomēr patiesībā, radot mums aizvien smagākus dzīves apstākļus, viņi liek mums pretoties un līdzās tam attīstīties, pilnveidojot mūsu pasaules izzināšanas līmeni un mūs pašus. Tomēr „normāls” cilvēks nesteidzas kļūt viszinošs un visvarens.
Tieši otrādi, viņš izmanto visus veidus, lai atpirktos un nenodarbotos ar vissarežģītāko un visgrūtāko darbu – izaudzināt sevi par cilvēku.
Liekas interesants filmas „Laika gars” radītāju secinājums par cilvēku apzinātu apvienošanās nepieciešamību, jo nav sarežģīti manipulēt ar sašķeltu sabiedrību. Un, ja cilvēce neapvienosies pēc brīvas gribas, mūs apvienos identifikators – radiočips, piešķirot valdītājiem neierobežotu varu pār mums.
Filmā tiek izteikti brīnišķīgi vārdi par to, ka tikai apzināta pāreja no naida uz mīlestību var mainīt mūsu pasauli. Bet nav saprotams, kā sasniegt šo mīlestību un uz kāda pamata apvienoties. Konstruktīvai smagās informācijas par krīzi uztverei trūkst skaidrojuma, kā tieši katrs konkrēts cilvēks var pozitīvi iedarboties uz šo baismīgo pasauli, lai tā kļūtu labāka. Neviena valdība un neviena reliģija pasaulē līdz šim par to nav runājušas. Konkrētu metodi izkļūšanai no izveidojušās situācijas piedāvā kabala.
Tā norāda, ka problēmas risinājums atrodams tur, kur mēs to nekad neesam meklējuši, – ikkatrā no mums. Ielūkojoties dziļāk savā apziņā liekas nav nozīmes meklēt šīs krīzes vaininiekus kaut kur nomalē. Nav svarīgi, kas viņi ir – teroristi vai valdības, baņķieri vai mēdiju magnāti. Apzinot savas vēlmes es bez grūtībām sevi iedomāšos par baņķieri, politiķi, teroristu un sapratīšu, ka nonākot viņu vietā, es visos sīkumos atkārtošu viņu rīcību. Tas nozīmē, ka par šādu „pasaules postītāju” var kļūt jebkurš.
Tādējādi domājot tikai par savu pašlabumu un nerūpējoties par sabiedrību, jebkurš cilvēks kļūst par pasaules postītāju līdzīgs vēža šūnai dzīvā organismā, kura aprij savu apdzīvoto vidi un zaudē turpmāko izdzīvošanas spēju.
Pat pieļaujot varbūtību, ka filma „Laika gars” varētu kalpot par daļu no piesegtas priekšvēlēšanu kampaņas kādam jaunam kandidātam pretendējošam uz varu, kurš atmasko iepriekšējos valdītājus, lai pēc tam ieņemtu viņu vietu, arī tad nemazinās filmas vērtība. Galvenais, kā teikts filmā: „Ir jāzin patiesība, jāmeklē patiesība un tad patiesība mūs padarīs brīvus”.
Nepieciešams pretoties veikliem manipulatoriem, kuri cenšas izmantot mūs kā marionetes. Galvenokārt neaizmirst, ka jāizvēlas ne konkrēts cilvēks, bet jauna attieksme pret pasauli, jauns dzīvesveids, kurā cilvēki kopīgi būs atbildīgi par savu dzīvi. Nedrīkst uzticēt pasauli vai valsti vienam cilvēkam. Šodien mēs visi esam atbildīgi viens par otru. Būtu pareizi pabeigt šo rakstu ar Džimija Hendriksa vārdiem, kuri izskan filmas beigās: „Kad mīlestības vara ņems virsroku pār mīlestību uz varu, pasaulē iestāsies miers”.

Avots: http://www.kabmir.com/obshhestvo_i_kabbala/shkola_zhizni/duh_vremeni.html
Autors: Aleksandrs Kacmans

Antikrīzes domāšanas pamati…Sievietes izpratnē

Krīze Nav komentāru »

Kas vairāk par visiem pasaulē baidās par visu? Pareizi, sievietes! Mēs baidāmies pazaudēt tuvākos un darbu. Baidamies, ka saslims bērni, saaukstēsies vīrs, māte lauzīs kāju, bet tēvs sasitīs mašīnu, ka vecvecmāmiņai saplīsīs trauku servīze, ka izaugs māsas meita un pulovers, kas iegādāts viņai kā dzimšanas dienas dāvana, būs kļuvis par mazu.
Baidāmies, ka tecēs jumts un sagrūs grīda, baidāmies, ka milti sadārdzināsies un celsies komunālie maksājumi, bet alga samazināsies, ka sabiedriskajā transportā palielinās braukšanas maksu un nozags naudas maku. Un visbeidzot visas sievietes baidās pieņemties svarā, īpaši slaidās.
Katra vidēji statistiskā sieviete krīzi pārdzīvo ik mēnesi, dažas – reizi nedēļā, un katra otrā – ik dienu. Tāpēc, ja vīrieši jautātu sievietēm – ko darīt, viņas mirklī saliktu visu pa plauktiņiem.
Ar visu atbildību paziņoju, virēja var pārvaldīt valsti, ja izprot visuma struktūru un prot domāt globālā mērogā.
Izdevumi un ienākumi.
Tātad, pirmkārt, nepieciešams saskaitīt, cik mēs tērējam un cik nopelnam. Piedzīt visus parādus un izkaisītos līdzekļus, samazināt visus izdevumus.
Ģimenē – skaitam un plānojam budžetu, atsakamies no visa, kas “virs nepieciešamā”. Gudrojam, vai spēsim ātri palielināt ienākumus, piemēram, pārdot kaut ko lieku, bezmaksas pakalpojumu vietā sniegt maksas pakalpojumus kaimiņiem, melnajai dienai noslēpt ģimenes briljantus. Pārstājam aicināt ciemiņus un paši nekur neejam. Visbeidzot ieslēdzamies pagrabā un gaidam, kad beigsies krīze.
Valstī – tā pati stratēģija: cenšamies piedzīt parādus no kaimiņiem. Ieviešam nodokli par gaisu, saīsinam sociālās programmas un obligātās izmaksas. Krājam rezerves.
Ar ko mums draud šāda slēgtā sistēma? Sākumā ģimenē un valstī sāk klejot sliktas domas, sarunas, pēc tam izbeidzas pārtika. Slēgtā sistēma sāk “ēst” sevi pašu.
Protams, es pārspīlēju situāciju, bet viens ir skaidrs – jebkura slēgtā sistēma ir līdsvarā, ja uz to neiedarbojas no ārpuses. Tomēr jebkura valsts ar miljons smalku diedziņu palīdzību ir saistīta ar visu pasauli: imports un eksports, politika un kultūra, radniecīgās saites, visbeidzot ikkatra dvēselē ir visas pasaules daļa.
Ja ģimene ieslēgsies mājās, tad visi izmirs vai sajuks prātā. Ja tādā veidā rīkosies valsts, tad tai draud fašistiskais režīms un iedzīvotāju bojāeja.
Pārdalīšana.
Tātad, mēs atteicāmies no visa “virs nepieciešamā”, mums ir ienākumi, bet mums jāizvēlas prioritātes – kur šos līdzekļus novirzīt pirmajā kārtā. Ģimenē galvenais – bērni. Tas nozīmē, ieguldam naudu viņu ēdināšanai un audzināšanai. Valstī – rūpniecība un lauksaimniecība. Izvēlamies izdevīgās nozares un ieguldam tajās izejvielas, materiālus un iekārtas. Tādā veidā veicot ieguldījumus nākotnē.
Bet dvēseles līmenī? – Attīstība. Ja iepriekš varējām atļauties slinkot atliekot galvenos jautājumus: kādēļ es dzīvoju, kas es esmu – līdz labākajiem laikiem, tad tagad mums vairs nav ko gaidīt. Tieši pārbaudes periodā cilvēki pārstāj slinkot, bet paši attīstītākie meklē ne tikai paņēmienus izdzīvošanai, bet vēlas izprast, kāpēc viņus piemeklējuši pārbaudījumi un kā no tiem izvairīties nākotnē.
Pareizais noskaņojums.
Armijā to sauc par “komandas garu”. Tāpēc pat pašos smagākajos laikos ģimenes locekļi vakaros satiekas viesistabā un… sapņo. Sapņo, ka drīz atnāks vasara, pāries krīze, beigsies karš un mēs nopirksim mazmeitiņai jaunu kleitu, meita sāks mācības, dēls apprecēsies, salabosim grīdu, iedēstīsim dārzu. Visbeidzot sapņo, ka viss nokārtosies.
Mūsdienu situācijā nelīdzēs sapņi. Mums jāsaprot, ka šī krīze ir īpaša. Neviens to nebija iesācis, nekādas finanšu bankas no zila gaisa to nav izdarījušas.
Jā, tās izsniedza kredītus, pārdeva un pārpārdeva ķīlas, bet tās bija spiestas to darīt, kā kamielis ir spiests tuksnesī ēst ērkšķus un vilkties uz oāzi. Tas ir viņa liktenis. Un tas ir labi, ka krīze atklājās. Kā smaga slimība tā pārgāja uz stadiju, kad nepieciešams noteikt diagnozi un uzsākt ārstēšanu.
Šādā situācijā var simtkārt baidīties, bet jāskatās taisnībai acīs. Un pats galvenais, ka visi sīkumi, tādi kā „pieņemties svarā“ un „sasist trauku servīzi“, nebūs vairs aktuāli. Tagad cilvēcei ir svarīgi izdzīvot un saprast, kādēļ tā izdzīvo. Lai turpinātu bez pārstājas patērēt? Varbūt pienācis laiks jau kļūt pieaugušiem?!
Ko darīt? Ar politekonomiskajām metodēm vien risinājumu neatrast – jāizprot visuma struktūra. Tas norāda, ka risinājums atrodams šīs pasaules līmenī, mūsu dvēseļu saiknes līmenī, kā saka kabalisti – augstāk.
Mums jādara viss tas pats, kas iepriekš: jāplāno budžets, jāmāca bērniem lasīt un rakstīt, jāiet uz darbu… Bet savā iekšējā būtībā mums jāmeklē atbalsta punkts – „kādēļ es dzīvoju, kāpēc es tā daru“?
Lūk, viss tas pats, bet savadāk. Kā tajās dienās, kad sieviete sajūt, ka gaida bērnu, un viņas dzīve tiek piepildīta ar pilnīgi citu jēgu. Vīriešiem, protams, grūti to iedomāties – tad teiksim, kā vīrietis, kurš iemīlējies un vēlas ziedot visu sevi, pēkšņi to izprot un vienā mirklī visa viņa dzīve pārvēršas.
Nevajag domāt, ka dzīves jēgas meklējumi ir pubertātes perioda pazīme, hormoni, bet mēs, pieaugušie cilvēki, “taisam biznesu”. Viss mūsu bizness ir muļķības, ja tajā nav augstākās, neegoistiskās jēgas.

Avots: http://www.kabmir.com/mirovoj_krizis/osnovy_antikrizisnogo_myshlenija_po-zhenski.html
Autore:Tatjana Hripkina

Melno kasti – studijā!

Krīze Nav komentāru »

Pajautājiet jebkuram cilvēkam, kas ir kopīgs starp viņu, ģimeni, darbu, bankas rēķinu un finanšu krīzi. Visdrīzāk viņš ar grūtībām jums sniegs precīzu un izsmeļošu atbildi. Tā slēpta no cilvēka, kā melnajā kastē. Tomēr šodienas nestabilitātē ir nepieciešams rast šo atbildi. Tad mēģināsim, kā populārajā Krievijas TV raidījumā „Kas? Kur? Kad?”, noteikt, kas noslēpts šajā kastē? Melno kasti – studijā!
Septiņdesmitajos gados Romas klubā, kuru dibināja itāliešu zinātnieks Aurēlijs Pečejs globālo problēmu izvērtēšanai, tika apspriestas sabiedrības attīstības koncepcijas. Kluba biedri analizēja nākotnes pasaules modeļus, izstrādātus ar kibernētikas palīdzību. Tajā laikā uz šo zinātni tika liktas lielas cerības. Nav zināms, vai tika atzītas kluba rekomendācijas, bet strīdi par izstrādāto pasaules modeļu efektivitāti turpinās vēl šodien. Acīmredzot kaut ko Romas kluba biedri bija piemirsuši. Pareizāk sakot, neievēroja pašu galveno. Uzmanību, jautājums! Kas atrodas melnajā kastē?
Sāksim ar kibernētiku. Viens no šīs zinātnes principiem, kurus tā izmanto, ir homeostāzes princips. Tas vēstī, ka jebkurš organisms vai orgāns tiecas pēc iekšējā līdzsvara saglabāšanas. Piemēram, lai uzturētu labu veselību, nieres regulē ūdens līmeni organismā. Tas izdodas pateicoties atgriezeniskās saiknes mehānismam, kurš koriģē radušās novirzes. Šāds mehānisms ļauj organismam efektīvi funkcionēt. Pēc šāda principa darbojas visas kibernētiskās uzbūves, bet šis princips ir izmantojams arī sabiedrībā.
Tomēr tikai nedaudziem ir zināms, ka sabiedrības attīstības uzstājīgie principi – idejas, kas kļuvušas populāras 20.gadsimta 60.gados pateicoties kibernētikai, – bija kabalista J.Ašlaga formulējums vēl 30.gados. Savos rakstos viņš uzrādīja, ka vislabākais sabiedrības stāvoklis – cilvēka pilnīgs līdzsvars ar dabu. Un tas var tikt sasniegts pateicoties pilnīgai dabas Pamatlikuma izpratnei: cilvēkam jādarbojas līdzīgi tās (dabas) integrālajiem spēkiem. Šie spēki „rūpējas” par līdzsvara uzturēšanu visā sistēmā, un ja kāda tās daļa darbojas pretējā virzienā – tikai savam pašlabumam, tad tiek iedarbināts koriģējošais mehānisms. Šodien šo līdzsvaru pārkāpjam tieši mēs, tāpēc arī sajūtam uz sevis spiedienu no visām pusēm.
Bet atgriezīsimies pie cilvēka, kuram ir rēķins bankā, kur nauda šodien zaudē savu vērtību. Ja sabiedrība atrodas krīzē, tad līdzsvars ir zaudēts. Kā to atgriezt? Mums pagaidām tā ir „dabas melnā kaste”. Aiz tās sienām mēs neredzam, ka visa pasaule – viena ģimene. Mūs saista simtiem neredzamu pavedienu, bet mums liekas, ka varam turpināt rīkoties nerēķinoties ar citiem. Tomēr svarīgi ir saprast, ka globalizācija ir līdzsvara nodrošināšana organismā. Citiem vārdiem, ikkatrs rūpējas par ikvienu visa organisma labā. Ja mēs paskatīsimies uz melno kasti no šī viedokļa, tad redzēsim, ka kastes sieniņas ir caurspīdīgas un tās saturs atvērts visiem.
Bet šo uztveri cilvēks nevar izmainīt pats. Mēs – sabiedrības produkts, vēlamies to vai ne. Un mēs pilnā mērā esam atkarīgi no apkārtējiem cilvēkiem. Ne velti senā parunā ir teikts: „Saki, kas ir tavs draugs, un es pateikšu, kas esi tu”. Izmainīsies sabiedriskā domāšana – izmainīsies mūsu uztvere.
Tātad, melnajā kastē sistēma, kas darbojas kā vienots organisms, pateicoties sakārtotai saistībai starp visiem elementiem. Un katrs elements darbojas visa organisma labā. Liekas, ilgs ceļš ejams, lai par to pārliecinātos…Bet vajag tikai iesākt šo ceļu, apzināt tā nepieciešamību un daba sniegs visaptverošu palīdzību. Tas ir, kā slimnieks, kurš jau ir sācis lietot zāles. Un tad jau sākas atveseļošanās, tāpēc, ka nav pretrunu dabas likumam.

Avots: http://www.kabmir.com/mirovoj_krizis/chernyj_jashhik_-_v_studiju.html
Autors: Tāls Ašers

Krīze – mūsu labumam!

Krīze Nav komentāru »

Globalizācija, kuras izpausmes mēs šodien vērojam praktiski visās mūsu dzīves jomās, ir jauna saziņas līmeņa atklāšana starp mums. Un kaut gan tai jābūt lietderīgai, mēs redzam, ka tā nes arvien vairāk problēmu.
Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka globālo integrālo sistēmu mēs izmantojam gluži otrādi – lai „iegāztu” viens otru, tā vietā, lai mācītos strādāt, dzīvot un vienkārši būt kopā. Mēs vienmēr mēģinam pievarēt viens otru, pazemot, pārcenst citus.
Un pat ja mēs gribētu saglabāt pareizos savstarpējos sakarus: tirdzniecību pēc principa „tu – man, es – tev” – šodien tas jebkurā gadījumā mūs novestu pie krīzes. Pat ja nemānītu viens otru un turpinātu godīgu komerciju. Tāpēc, ka šodien mēs esam viens ar otru savstarpēji saistīti kā viens ķermenis. Šajos apstākļos veltīgi būt egoistiski godīgam, veltīgi radīt pasaules valdību vai pasaules banku, meklēt kopējo regulētāju.
Politiskie un ekonomiskie pasaules vadītāji vēlas vienoties savstarpējā 20 vadošo valstu saietā par kopējo pasaules vadību. Bet tas mums nepalīdzēs iziet no krīzes, jo mēs atrodamies pretestībā ar dabu, ar tās vispārējo savstarpējās saistības likumu.
Tas nozīmē, ka sabiedriskajām attiecībām jau jābūt noteiktām ne tikai ar līgumiem un godīgumu, bet ar kopējo saistību starp visiem. Un tāpēc, jebkuru aprēķinu pamatā jābūt tuvākā iekļaušanai aprēķinā, kā sevis paša.
Bet ja mēs mēģināsim arī turpmāk veidot savstarpējās attiecības pēc egoistiskiem likumiem, pat pašiem skaidrākajiem un godīgākajiem, pēc principa „mans – mans, tavs – tavs”, sistēma nedarbosies, un mēs nepārtraukti izraisīsim krīzi pēc krīzes, kamēr neapzināsimies, ko nevajag darīt.
Kabala piedāvā jau tagad apzināt cilvēci kā vienotu organismu un mācīties, kā pareizi izturēties mūsu jaunajā stāvoklī. Pat ja sākumā mēs neko neizmainīsim mūsu savstarpējās attiecībās, bet tikai nodarbosimies ar saskarsmes apgūšanas likumiem un to izkārtojumu vienotā organismā, – jau ar šo vien mēs pārstāsim būt pretēji dabai.
Vispraktiskākais krīzes risinājums – izzināt tās patieso cēloni. Tas ir, iemācīties dzīvot integrālā sabiedrībā, kurā katra pašlabums ir atkarīgs no ikviena. Šo dabas likumu mums jāliek apgūt arī saviem bērniem.

Avots: http://kabmir.com/mirovoj_krizis/krizis_dlja_nashego_blaga.html
Autors: Mihaels Laitmans
Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties