Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 77

Asās adatas

Bērniem Nav komentāru »

Asās adatas

Marina Fatejeva

Kādā mežā dzīvoja kaimiņos divi eži. Dienā viņi lasīja sēnes un ogas, sildījās saulītē, bet naktīs katrs gulēja zem savas eglītes.

Jāpiebilst, ka naktīs mežā bija ļoti auksti un drēgni. Jau no pievakares visu sāka pārklāt bieza miglas kārta, ietinot gan zāli, gan krūmus un kokus baltā plīvurā. Ezīši vāca koku lapas un zāles stiebriņus, lai padarītu siltāku savu migu. Taču no tā bija maz jēgas un naktīs viņi trīcēja no aukstuma. No rīta līdz ar pirmajiem saules stariem ezīši līda laukā no savām migām un devās uz pļavu, lai sasildītos ilgi gaidītajā saules siltumā.

Reiz agri no rīta pāri pļavai skrēja zaķis un pamanīja no aukstuma trīcošos ezīšus..

— Kas jums noticis? — jautāja zaķis.

— Mēs salstam aukstajās naktīs, — drebot atbildēja ezīši.

— Bet mēs, zaķi, nesalstam! — jautri atbildēja zaķis. — Mēs visi sanākam savā lielajā alā, saspiežamies cieši, cieši kopā, un mūsu kažociņi kļūst par vienu lielu vilnas segu. Mums visiem kopā ir ļoti silti un labi!

Lasīt tālāk »

Burvju kauss

Bērniem Nav komentāru »

Burvju kauss

Noga Gonen

Sensenos laikos starp bezgalīgiem laukiem bija vientuļš ciems, un tur dzīvoja piecas ģimenes. Viņi dzīvoja draudzīgi un saticīgi kā viena liela ģimene, palīdzēja viens otram it visā un nekad neskuma.

Ciemā bija īpaša tradīcija, kas mantota no vectēviem un viņu tēviem. Katra ģimene savā dārzā izveidoja vienu dobi, kurā auga dažādi garšaugi. Reizi nedēļā visi ciema iedzīvotāji garšaugus nesa uz ciema centru. Tur bija liela telts, un tajā atradās milzīgs kauss, izrotāts ar mirdzošiem dārgakmeņiem. Šis kauss tika nodots no paaudzes paaudzei kā lielākais ciema dārgums.

Svētku dienās vīrieši sakūra ugunskurus, bet sievietes no aromātiskajiem garšaugiem vārīja dzērienu. Saldumam pievienoja tīru medu un tad pikantā smarža piepildīja visu ciemu. Visā pasaulē nebija nekā gardāka par šo nektāru. Lasīt tālāk »

Zaķis Cilpotājs

Bērniem Nav komentāru »

Zaķis Cilpotājs

Oļegs Iceksons

Mežā reiz dzīvoja Zaķis Cilpotājs. Viņš cilpoja caurām dienām pa zaļajām meža takām, mielojās ar burkāniem, kas auga blakus mežam, tramdīja tauriņus pie straujā strautiņa. Bet kad piekusa, atlaidās pagulēt uz mīkstajām sūnām zem pīlādžu krūma. Zaķītis labi dzīvoja savā mežā.

Kādu rītu zaķis aizcilpoja savā ierastajā ceļā uz augsto kalnu, no kurienes redzams, kā saule lec virs tālās upes. Piepeši viņš ieraudzīja, ka iet briedēns, bet mutē tam margrietiņa.

— Kam tev margrietiņa, briedēn?

— Vāverītei dāvināšu, lai dobumu izrotā. Viņa man vakar riekstiņus sanesa.

Nobrīnījās Zaķis Cilpotājs. Viņam iepriekš nekas nav dāvināts un viņš nevienam neko nav dāvinājis. Lasīt tālāk »

Māja, kurā neviens nedzīvoja

Bērniem Nav komentāru »

Māja, kurā neviens nedzīvoja

Ludmila Zolotareva

Kādā pilsētā bija veca māja ar ķieģeļu sienām un lielām parādes durvīm. Netālu no mājas atradās pilsētas parks, kur bērniem patika spēlēties. Bērni bieži uzdeva jautājumu saviem vecākiem:

— Mammu, kas dzīvo tajā mājā?

— Neviens, dēliņ. Tā ir tukša.

Visās pilsētas mājas dzīvoja cilvēki, tikai šajā mājā neviens nedzīvoja.

Mājas logi biji blīvi aizvērti ar smagiem, tumšiem aizkariem, bet durvis aizslēgtas ar lielu atslēgu. Sen neviens cilvēks šajā mājā nebija iegājis, māja likās ļoti majestātiska un cēla. Lasīt tālāk »

Koks, no kura viss sākās

Bērniem Nav komentāru »

Koks, no kura viss sākās

Šošana Glizerina

Vai atcerieties to dienu, kad uzdevāt sev jautājumu: „Kur es biju, kad manis vēl nebija?”

Ar mani tas notika vienā saulainā pavasara dienā. Daba bija vienos ziedos un patīkama ziedu smarža piepildīja gaisu. Koši tauriņi un rosīgas bites lidinājās koku zaros un vienā brīdī es sapratu, ka dzīve nekad nebeidzas, bet turpinās mūžīgi. Un tieši tobrīd man radās šis jautājums: „ Kur tad es biju, kad manis vēl nebija?”

Bet kurš tad vislabāk zinātu atbildi uz manu jautājumu, ja ne mans tētis, koks, uz kura zariem es šūpojos.

— Tēt, bet kur es biju, pirms ierados šajā pasaulē kā rozā ziediņš — es jautāju ar trīcošu balsi.

Tētis man uzsmaidīja un teica.

— Tu biji ieplānots Attīstības Programmā. Lasīt tālāk »

Tornis un rotaļu Klucīši

Bērniem Nav komentāru »

Tornis un rotaļu klucīši

Nadja Rafaeli

— Mammu, mammu paskaties! Es no klucīšiem uzcēlu torni! — ar lepnumu paziņoja Jānītis.

Jānītim drīz paliks trīs gadi un celtniecībā viņš ir zinošs. Klucīšus māk likt kārtīgi, uzmanīgi, vienu uz otra, kā īsts mūrnieks, mammai prieks skatīties! Jānītis bija tā aizrāvies ar spēlēšanos, ka pat nemanīja, kā mamma lūkojas pa virtuves durvīm.

— Paskat, kādu torni esi uzcēlis, malacis, manu zēn! Tev labi sanāk. Gribi, es tev izstāstīšu pasaku par rotaļu Klučiem un augsto Torni? Lasīt tālāk »

Kā radīt brīnumus

Bērniem Nav komentāru »

Kā radīt brīnumus?

Marina Fatejeva

Reiz dzīvoja zēns vārdā Pēteris. Viņš neklausīja pieaugušos, nepalīdzēja māmiņai, kaitināja dzīvniekus, lauza ziedus, bija kašķīgs un rupjš bērns.

Pēteris vienmēr attaisnoja sevi ar to, ka visi viņam apkārt esošie cilvēki ir slikti un ļauni un tikai nezināmu iemeslu dēļ neviens viņu nemīl. Izejot no mājām pastaigāties, pret visiem saviem ienaidniekiem viņš bruņojās ar nūju vai klūgu.

Pēterim patika notriekt ziedu galviņas, un raut kokiem lapas. Tam par sodu viņu dzēla nātres, dadzis ķērās pie apģērba, bet ceļmalas krūmi skrāpēja ar saviem ērkšķiem. No tā viņš dusmojās vēl vairāk, nežēlīgi sita tos ar nūju un atkārtoja: Lasīt tālāk »

Ātrītis

Bērniem Nav komentāru »

Ātrītis

Oļegs Iciksons

Lielajā pilsētā mutuļoja dzīve. Ielas bija cilvēku pilnas, un pa ceļiem plūda automobiļu upes.

Taksometri, autobusi un trolejbusi strādāja no rīta līdz vakaram. Tie nogādāja pasažierus vajadzīgajā vietā un ļoti centās, lai neviens nekavētu.

Tikai viens mazs autobuss vārdā Ātrītis vienmēr braukāja tukšs. Viņš bija ļoti darbīgs un savdabīgs autobusiņš. No rītiem, kad cilvēki steidzās uz darbu, viņš bezrūpīgi traucās pa ielām, ar vēju nopūšot no galvām cepures un signalizējot krustojumos.

– Kurp Tu? – viņam sauca. – Aizved mūs, mēs steidzamies!

– Nav laika! – atbildēja Ātrītis. – Man steidzamas darīšanas!

Patiesībā nekādu darīšanu viņam nebija.Viņš vienkārši skatījās apkārt un steidzās uzzināt, kur kas notiek.

Lasīt tālāk »

Robotu pilsēta

Bērniem Nav komentāru »

Robotu pilsēta

Mihails Brušteins

Kādā tālā zemē notika šis brīnumainais un pamācošais stāsts. Nelielā mājīgā pilsētiņā dzīvoja ļaudis, kuriem ļoti vajadzēja uzticīgus draugus palīgus. Viņi nodomāja: «Kā būtu, ja izgatavotu robotus?» Un drīz vien viņiem mājās saimniekoja pieticīgi, lieliski palīgi.

Vairāk par visu pasaulē robotiem patika elektriskās baterijas. Tās deva tiem spēku dzīvot, staigāt, runāt, domāt. It īpaši roboti mīlēja jaunas baterijas, tāpēc ka, jo jaunākas tās bija, jo vairāk spēka roboti saņēma. Saimnieki ļoti mīlēja savus audzēkņus, tādēļ centās tiem dot pašas labākās un jaunākas baterijas. Viņi cerēja, ka roboti novērtēs tādu gādīgu attieksmi un atbildēs ar to pašu. Bet tā nenotika, jo roboti mīlēja tikai elektriskos dzīves avotus. Lasīt tālāk »

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties