Kas var būt svarīgāks par brīvību? Katrs zemapziņā tic, ka viņš ir brīvs savos lēmumos un spriedumos, kaut gan 
zinātne pierāda pretējo. Atņem cilvēkam ticību šai brīvībai un viņš sašutīs savas rūgtā likteņa tukšumā. Grūti samierināties ar to, ka tu esi robots. Vai tiešām tā var būt patiesība?
Ko mēs izvēlamies?
Kā zināms, mūsu apziņa kontrolē dažus fiziskā ķermeņa locekļus, turpretī citi tai nav pakļauti. Tas pats attiecās uz mūsu psihes elementiem: daži uzvedības mehānismi mūsos ir dabas ievietoti, citi pieaudzēti caur audzināšanu.
Pieaugot, mēs maināmies uz izveidojam sevī vērtību sistēmu, kas balstīta uz apkārtējās sabiedrības principiem. Un kaut arī no mums praktiski šeit nekas nav atkarīgs, mēs tomēr jūtamies brīvi savās domās, vēlmēs un rīcībā.
Personīgie uzskati un priekšstati mums nešķiet uzspiesti no ārienes, kaut gan tie nejaušas sakritības dēļ sakrīt ar sabiedrības vairākuma uzskatiem.
No otras puses, mums raksturīgi ieradumi, kurus mēs esam spējīgi kontrolēt, vai tā būtu smēķēšana, narkotikas vai vienkārši rīta kafija. Mūs pastāvīgi iespaido dažādi valdzinājumi un pamudinājumi.
Aizraušanās ar laiku kļūst par mūsu otro dabu, meklējot sevi starp personīgajiem stereotipiem, vēlmēm, aprēķiniem, mēs jau paši vairs nesaprotam savas eksistences likumsakarību, kādi faktori pirmkārt noslāņojas mūsu apziņā, ko secinām notiekošajā, uz kādiem mērķiem tiecamies.
Dzīve aizplūst caur pirkstiem, un dažreiz mēs apstājamies uz mirkli, lai sev pajautātu: „Kādēļ?” Kabalisti skaidro, ka tieši ar šo jautājumu sākas cilvēka ceļš uz patiesu brīvību. Tomēr šis pirmais jautājums par dzīves jēgu ir radies no neskaitāmām pārdomām un ir attīstījies to cilvēku dzīves gājumos, kuri bez panākumiem ir centušies atrast atbildi uz to vairāku tūkstošu gadu garumā.
Nevēloties notīrīt putekļus no pirmā, mēs pārejam pie otrā jautājuma: „Vai es varu izmainīt savu dzīvi?” Kur slēpjas mana brīvība? Vai tiešām pastāv šis šaurais vēlmju un domu ceļš, kura robežās es varu būt pats sev saimnieks un būt neatkarīgs ne no viena?
Es neizvēlējos savu dzimumu, savu ģimeni, savas audzināšanas standartus, sabiedrību, kurā es augu. Un lūk, divdesmit – trīsdesmit gadu vecumā manī pamostas tieksme uzzināt : vai tā vispār pastāv, gribas brīvība?
Vai es esmu patstāvīgs vai tikai sekoju svešām vēlmēm, kuras manī ir dabas vai sabiedrības ieliktas? Vai manī ir kaut maza daļiņa, kuru es varu pilntiesīgi nosaukt par brīvu no visa un visiem, manas personīgi pārvaldītā teritorija?
Objektīvi pētījumi sniedz atbildi uz šo aktuālo jautājumu. Izpētot cilvēka dabu un viņa rīcību, mēs nonāksim pie viennozīmīga sprieduma par to, ka mums nav nekādas izvēles brīvības. Pat vecumam un sakrātajai dzīves pieredzei nav nekādas nozīmes. Pārgudrs septiņdesmitgadīgs sirmgalvis un septiņas dienas vecs zīdainis ir vienādi ierobežoti izvēles iespējās.
Un tā, es esmu iedzimtības un sabiedrības izveidots. Kur tad atrodas mans „Es”, lepns, brīvs un neatkarīgs no uzspiestās bezizejas? Izzinot sevi es neatradīšu pat kripatiņu no personīgās suverenās individualitātes. Kas tad tā ir? Kādā apslēptā stūrī tā paslēpusies? Pārsteidzoši: kaut kas manī saucas par manu „Es”, un man nav zināms, kas tas tāds ir.
Jaunākie komentāri