Kabalas zinātne Latvijā

Jautājums: Kad jūs mācāt stundās, es tās nesaprotu? Kā tās sajust sirdī?
Atbilde: Atklāšu tev noslēpumu: tās neviens nesaprot. Bet tāpat klausās. Klausās un nesaprot, vēl klausās un atkal neko nesaprot, vēl un vēl.
Bet pamazām attīstās cilvēka prāts, rodas sajūtas – un viņš sāk saprast un sajust.
Mazuļi arī sākumā neko nesaprot. Bet viņi aug lielāki ar katru dienu, sāk staigāt, runāt, un, skaties, – kļūst tādi kā tu, pat vecāki par tevi.
Cilvēks nekad šodien nesapratīs to, ko uzzinās rīt.
Viņš dzīvo, aug, ieklausās – un pamazām viņa sirdī izvēršas iespēja vairāk sajust un saprast, sirdī atklājas jūtu gamma, bet galvā – daudz ideju.
Un tā viņa pasaule kļūst arvien lielāka un lielāka.
Bet mūsu pasaulei ir robeža, un mēs vēlamies nokļūt tai pāri. Stāvot pie robežas, mēs raujamies ārā no sava „burbuļa”.
Lai atbrīvotos, vajag daudz klausīties un censties sajust, vajag uzkrāt sevī lielu iekšējo spēku, ko vērst uz neredzamo barjeru.
Ik pa laikam mēs grūdīsim to, līdz kamēr tā sabruks. Tad mēs beidzot izrausimies lielajā ārpasaulē.
Maza atkāpe pieaugušajiem: mūsu dzīve šajā pasaulē arī sākas ar vīrišķās sēklas nokļūšanu sievišķajā, kas ir nelielas atdeves un saņemšanas piemēri – un tajā sāk attīstīties dzīvība.
Tomēr šodien mums jāiziet ārā no „burbuļa”, kurš uzpūties mūsu attīstības laikā. Laiks atgriezties ārpusē.