Bāls Sulams. Radītāja tiešā un netiešā iedarbība (konspekts)

Bāla Sulama raksti, Bāls Sulams, Lasītava, No M.Laitmana bloga Komentēt

Radītāja tiešā un netiešā iedarbība

Bāls Sulams, rakstu konspekts

„Achor ve kedem tsartanie” – ķēniņa Dāvida psalmā sacīts: „No visām pusēm Tu esi ap mani” – tas ir, Radītāja apslēptībā un atklāsmē, Viņš valda pār visu, un viss atgriezīsies pie Viņa, jo „Nav vietas, kas būtu brīva no Viņa”. Un atšķirība ir tikai viena: sajust to šodien vai nākotnē.

Un tas, kurš savienojis sevī abas pasaules (augstāko pasauli – atdevi un šo pasauli – saņemšanu) kā vienu pasauli, tagad atklāj, ka viss notiekošais ir Radītāja izpausme un „ne zirgs (radījums) vada jātnieku (Radītāju), bet jātnieks ar saviem grožiem vada visas zirga kustības”. Tāda veida Radītāja vadības saikne attiecībā pret cilvēku tiek dēvēta „kedem” – tiešā, „vaigs pret vaigu” (cilvēks un Radītājs), – saskaņā ar abu, cilvēka un Radītāja, brīvprātīgo gribu.

Taču, ja cilvēks vēl neatrodas saplūsmē ar Radītāju, tas ir, vēl neatkārto visas Radītāja kustības sinhroni, vienlaikus ar Viņu, tad šāda viņu saikne tiek dēvēta par „achor” – pretējo. Cilvēkam tikai šķiet, it kā viņš būtu attālināts no Radītāja un rīkojas brīvi kā vēlas, taču Radītājs kā jātnieks pastāvīgi un visā vada zirgu pēc Savas vēlmes. Un cilvēkam tas atklāsies nākotnē. Tādēļ tāda saikne tiek dēvēta „achor” – pretējā, „mugura pret muguru”, tas ir, ne pēc cilvēka vēlmes (vēl nevēlas Radītāju, atdevi) un ne pēc Radītāja vēlmes.

Pasaule – Radītāja apslēptība. Visu radījusi gaisma un tāpēc radītā vēlme (zeme) piepildīsies ar zināšanām par Radītāju, tas nozīmē, ka nav vietas, kas būtu brīva no Viņa, un viss atgriezīsies pie savas saknes. Tomēr pašlaik tas ir apslēptībā un tādēļ to dēvē par pasauli (olam) no vārda „apslēptība” (elem, alama). Un cilvēka darbs ir atklāt apslēpto abās pasaulēs.

Egoisma izlabošana. Egoisma atmoda ir nepieciešama, lai cilvēka pūles virzītu uz tieksmi pēc Radītāja. Pēc tam, lai atšķirtu labu no ļauna. Lai cilvēks vērtētu Radītāja dižumu, vadoties no sava maziskuma. Lai izdedzinātu sevī ļaunumu ar kaunu no Radītāja. Lai izlabotu ļaunumu mīlestībā pret Radītāju.

Pretstatu vienotība. Kabalas pamati šajā maziskajā pasaulē izpaužas pretēji. Labestība un ļaunums pasaulē ir sajaukti. Tādēļ vajadzētu uzvesties tāpat kā citi cilvēki, taču saistīt ar to Kabalas loģiku – un tas ir pretstatu mērķis, savienot tos savā apziņā, kad Toras loģika un dzīvnieciskā loģika savienojas kopā. Rezultātā rodas divi pretstati vienā objektā, proti, cilvēkā: dzīvnieciskā loģika, tas ir, loģika, kuru spēj izprast visi un tai pretēja – Kabalas loģika. Ir skaidrs, ka „Nav neviena cita, izņemot Viņu”, taču cilvēkam ir jāuzņemas visa vadība, kā „Ja ne es sev, tad kurš man?”.

Tāpēc tas, kurš sevi izlabo, tam it kā nebūtu jāpūlas, lai sagādātu sev iztiku pasaulīgā veidā, jo tiešā ceļā lūdz Radītājam. Taču vēlamais ceļš – savienot to kopā: būt kā dzīvnieks, zinot, ka, ja „Nav miltu, nav Toras” un tāpēc censties darīt visu, ko māca mums dzīvnieciskais saprāts: iegūt miltus un iztiku savam ķermenim. Lai gan saskaņā ar Toru tas nav vajadzīgs, jo viss nāk no Radītāja. Un, neraugoties uz to, zini: „Ja nav Toras, nav miltu”, tas ir, ne darbs dod miltus, bet tikai labošanās.

Un ja viņš savieno sevī divus pretstatus kopā, izpildot dzīvnieciskas darbības, zinot, ka tas ir nieki, bet viss nāk no Radītāja, tad cilvēks visu saņem no Radītāja un tiek dēvēts par pilnību. Viņš paļaujas uz Radītāju un pieliek pūles, lai visu sasniegtu pats.

Pretstatu savienojuma jēga ir tajā aspektā, lai pārbaudītu cilvēka ticību Radītājam. Un lai gan Radītājs zina viņa domas, taču šī pārbaude nepieciešama pašam cilvēkam. Tāpēc, ka cilvēciskās būtības matērija ir tāda, ka neļauj sev ticēt, līdz redzēs atklātā darbībā – un viņš pastāvīgi baidās, lai tikai nenokristu darbības laikā.

Avots krievu valodā

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties