Kabalas zinātne Latvijā

„Ierakstīts bauslības galdiņos.”
Lasi nevis „ierakstīts” („harut”), bet „brīvība” („herut”),
tas nozīmē – „viņi atbrīvojās no nāves eņģeļa”.

 

Sacītajam nepieciešams skaidrojums, jo nav saprotams, kādā veidā Kabalas metodikas saņemšana atbrīvo cilvēku no nāves? Un turklāt, kā varēja notikt, ka pēc tam, kad mēs, saņēmuši šo metodiku, izpelnījāmies mūžīgo ķermeni, pār kuru nāvei nav varas, atgriezāmies atpakaļ un to zaudējām? Vai mūžīgais var izzust?

 

GRIBAS BRĪVĪBA

Taču, lai izprastu izteiciena „brīvība no nāves eņģeļa” dziļumu, nepieciešams sākumā saprast, ko nozīmē termins „brīvība” tā parastajā, cilvēciskajā izpratnē. Vispārīgi izskatot vārdu „brīvība”, to var attiecināt uz dabas likumu, kas caurvij visas dzīves sfēras. Mēs taču redzam, ka dzīvnieki, kurus esam sagūstījuši, mirst, kad tiem atņemam brīvību.

Un tas ir patiess apliecinājums tam, ka Augstākā vadība nepiekrīt jebkuras radības pakļaušanai verdzībā. Ne velti pēdējās simtgades cilvēce karoja, līdz sasniedza zināmu personas brīvības līmeni.

Taču jebkurā gadījumā mūsu priekšstats par jēdzienu, kuru izpaužam vardā „brīvība”, ir ļoti miglains un ja mēs iedziļināsimies šī vārda iekšējā saturā, no tā gandrīz nekas nepaliks. Tāpēc, ka, pirms pieprasīt personas brīvību, tev ir jāpieļauj, ka šī īpašība, kas dēvēta par „brīvību”, ir katrā personā, tas ir, ka tā var rīkoties pēc savas izvēles, brīvas vēlmes.

 

BAUDA UN CIEŠANAS

Taču, ja izanalizēt cilvēka rīcības, tad redzēsim, ka viņi ir spiesti tās veikt, un tās tika izdarītas piespiedu kārtā. Un nav nekādas izvēles iespējas. Tādējādi cilvēks līdzinās uz plīts vārāmai virai, kurai nav nekādas izvēles. Tai ir jāizvārās. Augstākā vadība visu cilvēka dzīvi ielikusi starp divām ugunīm: baudu un ciešanām. Arī dzīvniekiem nav nekādas izvēles brīvības – izvēlēties ciešanas vai atteikties no baudas. Un viss cilvēka pārākums salīdzinājumā ar dzīvniekiem ir tajā aspektā, ka cilvēks spēj redzēt tālāko mērķi, tas ir, piekrist šobrīd izciest zināmas ciešanas, lai izvēlētos paredzamo baudu vai labumu, ko saņems pēc kāda laika.

Patiesībā šeit ir tikai aprēķins, kurš no pirmā acu uzmetiena ir komerciāls. Tas ir, izvērtējot nākotnes baudu un labumu, cilvēks tajos redz tik daudz privilēģiju un priekšrocību attiecībā pret izraisītajām ciešanām, ka piekrīt tās pārdzīvot tagad. Un lieta ir atšķirībā, kad, atņemot nelaimes un ciešanas no sagaidāmās baudas, saņem noteiktu atlikumu.

Tādēļ, ka katrā ziņā viņš tiecas pēc baudas. Taču reizēm gadās, ka cieš, tas ir, salīdzinot sasniegto baudu ar izciestajām ciešanām, nerod paredzēto „atlikumu”. Un paliek zaudējumā, viss, kā tas ir pieņemts tirgotājiem.

Un no visa tā izriet, ka starp cilvēku un dzīvniekiem nav starpības, un, ja tas tā ir, tad nepastāv brīva, saprātīga izvēle. Tikai pievelkošais spēks velk uz baudu, kas nejauši parādās vienā vai otrā veidā, un dzen mūs prom no ciešanām. Un ar šo divu spēku palīdzību Augstākā vadība visus virza turp, kurp vēlas, absolūti nevienam neko nejautājot.

Turklāt pat baudas un labuma rakstura noteikšana notiek ne pēc indivīda izvēles un brīvas vēlmes, bet saskaņā ar citu vēlmēm, kad vēlas viņi, nevis viņš.

Piemēram, es sēžu, ģērbjos, runāju, ieturu maltīti – tas viss ne tādēļ, ka es vēlos tā sēdēt vai tā ģērbties, runāt, vai tādā veidā ieturēt maltīti, bet tāpēc, ka citi vēlas, lai es sēdētu un ģērbtos, vai runātu, vai arī ēstu tādā veidā. Tas viss notiek atbilstoši sabiedrības vēlmēm un gaumēm, nevis pēc manas brīvas izvēles. Man taču ir ērtāk uzvesties vienkārši, ne ar ko sevi neapgrūtinot, taču visas manas kustības ir sasaistītas citu gaumes un manieru, tas ir, sabiedrības dzelzs važās.

Un ja tas tā ir, tad, lūdzu, sakiet man: kur tad ir mana izvēles brīvība? Taču, no otras puses, ja pieņemsim, ka izvēles brīvības nav, tad ikviens no mums nav nekas cits kā sava veida mašīna, kas radīta un darbojas saskaņā ar ārējo spēku norādēm, kas liek mums darboties tieši šādā veidā. Tas nozīmē, ka katrs no mums ir ieslodzīts Augstākās vadības cietumā, šī vadība ar divu savu uzraugu, proti, baudas un ciešanu palīdzību, – velk un virza mūs pie savas vēlmes, turp, kurp tā vēlas. Tādējādi šajā pasaulē vispār neeksistē „es”, jo šeit nav neviena, kam būtu tiesības un vismaz kaut kāda patstāvība.

Es neesmu savu rīcību saimnieks un daru ne tāpēc, ka vēlos izdarīt, bet tāpēc, ka tādā veidā uz mani iedarbojas, piespiežot un bez manas zināšanas. Un ja tā, tad izrādās, ka viņam iet secen gan atalgojums, gan sods.

Un visa tā mērķis nav saprotams ne vien reliģioziem cilvēkiem, kuri tic Radītāja vadībai un kuri tic Viņam gribot negribot, un paļaujas uz Viņu, uzskatot, ka šādā Viņa ieviestajā kārtībā ir labs un vēlams mērķis. Šī lieta ir vēl dīvaināka tiem, kuri tic dabai. Saskaņā ar sacīto, ikviens no mums ir iekalts aklas dabas važās, tai nav ne prāta, ne aprēķinu. Turpretī mēs, izredzētās un sapratīgās būtnes, esam kļuvuši par rotaļlietām aklas dabas rokās, kura virza mūs uz priekšu maldu ceļā. Un kas lai zina – kurp?

 

CĒLOŅU UN SEKU SAKARĪBAS LIKUMS

Ir vērts ziedot laiku tam, lai saprastu tādu svarīgu lietu – kā mēs eksistējam šajā pasaulē, raugoties no mūsu „es” būtības viedokļa, kad ikviens no mums jūt sevi kā īpašu pasauli, kas darbojas patstāvīgi, pilnīgi neatkarīgi no ārējiem, svešiem, nezināmiem mums spēkiem, un kā šī būtība izpaužas attieksmē pret mums?

Patiesībā pastāv kopīga saikne starp visām realitātes daļām, kuras eksistē saskaņā ar cēloņu un seku sakarības likumu un kuras attīstās saskaņā ar cēloni un sekām. Un tas ir pamatoti gan attiecībā uz veselumu, tāpat attiecībā uz katru daļu atsevišķi. Tas ir, ikvienā šīs pasaules radībā, visos četros veidos: „nedzīvais”, „augu”, „dzīvnieciskais”, „cilvēciskais”, – darbojas cēloņu un seku sakarības likums, cēloņu un seku ietvaros.

Turklāt pat jebkuru personīgas uzvedības atsevišķu formu, uz kuru pamatojas radījums katru savas eksistences mirkli šajā pasaulē, nosaka iepriekšējie faktori, kas liek mainīt uzvedību tieši tā un ne citādi. Un tas ir saprotams un skaidrs visiem, kuri palūkosies uz lietu darbības kārtību dabā tīri no zinātniskā viedokļa un objektīvi. Tātad, mums jāpreparē priekšmets, lai būtu iespēja to izskatīt no visām pusēm.

 

ČETRI FAKTORI

Zini, ka jebkurš veidojums, kas darbojas šīs pasaules radībās (tas ir jāsaprot), nav radies „no nekā” („ješ mi – ain”). Gluži pretēji, viss ir radies kā „esošais no esošā” („ješ mi – ješ”). Tas ir, no reālas būtības, kas mainījusi savu iepriekšējo formu un ietērpusies jaunizveidotā formā.

Un tādēļ mums jāsaprot, ka jebkurā radīšanas procesā šajā pasaulē vienkop eksistē četri faktori, kuri rada un nosaka radību, un tie ir:

1. pamats;
2. cēloņu un seku sakarības, kuras attiecas uz pamata īpašībām, kuras nemainās;
3. pamata iekšējās cēloņu un seku sakarības, kuras mainās ārējo spēku iedarbībā;
4. ārējo faktoru cēloņu un seku sakarības, šiem faktoriem iedarbojoties uz pamatu no ārpuses.

Izskatīsim katru no tiem atsevišķi.

 

PIRMAIS FAKTORS: PAMATS, SĀKOTNĒJAIS MATERIĀLS

1. Pamats nozīmē sākotnējais materiāls, kas attiecas tieši uz radību, jo „zem saules nav nekā jauna”. Un visi jaunveidojumi mūsu pasaulē nerodas „no nekā”, bet rodas tikai kā „esošais no esošā” („ješ mi – ješ”), kad kāda būtība zaudē savu iepriekšējo formu un pārtop citā formā, kas atšķiras no iepriekšējās. Un tagad būtība, kas zaudējusi iepriekšējo formu, tiek dēvēta par pamatu, un tajā ir apslēpts spēks, kurš atklāsies nākotnē un atklāsies šīs būtības galīgajā formā, un tādēļ pamatoti tiek uzskatīts par galveno faktoru, kas uz to iedarbojas.

 

OTRAIS FAKTORS: CĒLONIS UN SEKAS PĒC SAVAS BŪTĪBAS

2. Tā ir cēloņu un seku kārtība, kas attiecas tieši uz pamata īpašībām, un tā nemainās. Piemēram, kviešu grauda trūdēšana zemē pārvērš to kviešu dīglī, tāpēc ka šis trūdēšanas stāvoklis tiek dēvēts par pamatu. Tādējādi jāsaprot, ka šī kviešu būtība, kas mainījusi savu iepriekšējo formu, tas ir, kviešu formu, un uz trūdošā kviešu fona ietērpusies jaunā formā, ir grauds, ko dēvē par pamatu, kam nav nekādas formas. Un pēc tam, kad zemē satrūdēja, kļuva derīgs citas, tas ir, kviešu formas iegūšanai, kas spēj izaugt un izkļūt no tā pamata, kas ir sēkla.

Un visiem ir zināms, ka šis pamats nekad neiegūs citu graudaugu, piemēram, auzu formu, bet tikai līdzināsies iepriekšējai formai, kuru patlaban tas ir zaudējis, tas ir, kviešu formai. Un neraugoties uz to, ka pastāv noteiktas izmaiņas kvantitātē un kvalitātē (jo iepriekšējā formā bija viens kviešu grauds, bet tagad to ir desmit), pēc skaistuma un pēc garšas, tomēr kviešu formas pamats nepārdzīvo jebkādas izmaiņas.

Šeit mēs redzam cēloņu un seku kārtību, kas attiecas tieši uz pamatu, kurš nekad nemainās, tādējādi kvieši nekļūs par citu graudaugu. Tas ir otrais faktors.

 

TREŠAIS FAKTORS: IEKŠĒJAIS CĒLONIS UN SEKAS

3. Šī ir pamata cēloņu un seku iekšējo sakarību kārtība, kas mainās apkārtējās vides ārējo spēku iedarbībā, ar kuriem pamats saskaras. Tas nozīmē, ka no viena zemē satrūdējuša kviešu grauda rodas daudz kviešu graudu, kuri reizēm ir vēl lielāki un labāki pēc kvalitātes, salīdzinot ar iesēto graudu.

Šeit obligāti ir papildinājums, ko izraisījusi to faktoru iedarbība, kuri piedalījušies procesā un pievienojušies spēkam, kas apslēpts apkārtējā vidē, tas ir, pamatam. Tā rezultātā notiek visas tās kvalitatīvās un kvantitatīvās pārmaiņas, kuru nebija kviešu iepriekšējā formā. Un šie faktori: sāļi un minerāli, kas atrodas zemē, lietus, saule, kuri ietekmēja kviešus tādā veidā, ka izdalīja savus spēkus un pievienoja tos pamata apslēptajam spēkam, kas saskaņā ar cēloņu un seku likumu noveda šo jaunveidojumu pie liela daudzuma kvantitatīvu un kvalitatīvu izmaiņu.

Un jāsaprot, ka šis trešais faktors savienojas ar pamatu tā iekšējā līmenī, jo spēks, kas apslēpts pamatā, tos kontrolē, tādējādi galu galā visas šīs izmaiņas attiecas uz kviešu sugu, nevis ko citu.

Un tādēļ mēs attiecinām tos uz iekšējiem faktoriem, atdalot no otrās grupas faktoriem, kuri atbilstoši savai definīcijai ir nemainīgi, tajā pašā laikā trešais faktors mainās gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi.

 

CETURTAIS FAKTORS: CĒLONIS UN SEKAS SVEŠU FAKTORU IEDARBĪBĀ

Šī ir cēloņu un seku kārtība svešu faktoru iedarbībā, tas ir, kuri iedarbojas no ārpuses. Tie neietekmē kviešus tiešā veidā kā lietus vai saule, bet kalpo kā kviešu papildu faktori, kā, piemēram, šajā zemes gabalā esošie kaimiņi vai kā ārējas, mainīgas parādības, tādas kā krusa vai vējš.

Tādējādi mēs redzam, ka šie četri faktori savienojas kviešos to augšanas procesa gaitā. Un jebkuru stāvokli, kuru kvieši šajā periodā iziet, nosaka šie četri faktori, tas ir, tie nosaka gan kvantitatīvos, gan kvalitatīvos stāvokļa raksturojumus. Tāpat kā aprakstītajā gadījumā ar kviešiem, šis likums darbojas arī jebkuru veidojumu formās mūsu pasaulē un ir pamatots pat attiecībā uz domām un zināšanām.

Piemēram, ja atainot jebkura cilvēka kādas formas stāvokli: ticīga vai ateista, ultrareliģioza vai mēreni reliģioza, – tad sapratīsim, ka šis cilvēka stāvoklis radās un to noteica šie četri faktori.

 

IEDZIMTIE FAKTORI

Pirmais faktors ir pamats, tas ir, tā sākotnējais materiāls. Ņemot vērā, ka cilvēks radīts kā „esošais no esošā”, tas ir, no pašas serdes, kas viņu rada, tad saskaņā ar teikto, noteiktā pakāpē viņš ir it kā to kopija, kas tiek iespiesta no jauna no vienas grāmatas citā grāmatā. Tas ir, gandrīz visu, ko pieņēma un izzināja tēvi un vectēvi, pāriet arī viņam un viņā iezīmogojas.

Taču starpība ir tajā, ka notiek formas zaudēšana, analoģiski iesētajiem kviešiem, kas derīgi jaunas sēklas radīšanai tikai pēc tam, kad satrūdēja un zaudēja iepriekšējo formu. Tāpat arī sēklas piliens, no kura dzimst cilvēks, – tajā vairs nav nekā no tēva formas, izņemot slēptos spēkus.

Un tās zināšanas, kuras bija tēvam, dēlam kļūst kā sliecība un tiek dēvētas par instinktiem vai ieradumiem, kurus izmantojot viņš pat nezina, kādēļ viņš tā dara, jo tie ir slēptie spēki, kurus mantojis no tēva. Tomēr mēs mantojam ne tikai materiālos ieguvumus, bet arī garīgos un no paaudzes paaudzē mēs mantojam arī visas zināšanas, kas šos ieguvumus veicināja.

Tā veidojas un izpaužas dažādi ieradumi, kurus mēs atklājam cilvēkos. Piemēram: tieksme uzticēties vai neuzticība, tieksme būt apmierinātam ar materiālo dzīvi vai tieksme pēc zināšanām, dzīves nicināšana, kad nav vēlmes dzīvot, skopums, saticība, nekaunība vai kautrība.

Tādējādi visas šīs izpausmes cilvēkos ir nevis viņu personīgie ieguvumi, bet vienkārša iedzimtība, ko viņš pa daļām saņēmis no tēviem un vectēviem. Kā zināms, cilvēka smadzenēs ir īpaša zona, kas atbildīga par iedzimtību, šo zonu dēvē par „iegarenām smadzenēm” vai zemapziņu, kur izpaužas visas šīs sliecības.

Taču tādēļ, ka mūsu tēvu zināšanas, kas ir viņu pieredzes auglis, dēlam kļūst vienkārši par rakstura tendencēm, tad līdzinās iesētajiem kviešiem, kas zaudēja iepriekšējo formu un kļuva tīrā veidā par spēkiem, kuri tajos slēpjas un kuri tagad spēj iegūt jaunu formu, kas mūsu gadījumā atbilst sliecībām, kuras spēj iegūt zināšanu formu. Un tas ir sākotnējais materiāls – pirmais pamata faktors, kas dēvēts par „pamatu” un kurā koncentrēti visi īpašo sliecību spēki, kas mantoti no vecākiem, ko oficiāli dēvē par iedzimtību.

Un zini, ka starp šīm sliecībām ir arī pretējas parādības, tas ir, pretējas tam, kas bija tēvam. Un tādēļ saka, ka viss, kas slēpts tēva sirdī, dēlam izpaužas atklāti.

Šī apstākļa jēga ir tajā, ka pamats zaudē iepriekšējo formu, lai ietērptos jaunā, un tāpēc tas ir tuvs tēvu zināšanu pretējai formai – kā kvieši, kas satrūd zemē un kas zaudē visu savu kviešu formu. Un līdz ar to, tas viss ir atkarīgs arī no trim pārējiem faktoriem.

 

VIDES IETEKME

Otrais faktors ir cēloņu un seku tieša kārtība, kas attiecas uz pamata personīgajām īpašībām un kurš nemainās. To var izskaidrot, aplūkojot iepriekš aprakstīto piemēru par kviešu graudu, kas satrūd, atrodoties zemē. Apkārtējā vide, kurā atrodas pamats, ir zeme, sāļi, lietus, gaiss un saule. Šī vide ilglaicīgi, lēni un pakāpeniski iedarbojas uz graudu saskaņā ar cēloņu un seku kārtību, mainot stāvokli pēc stāvokļa, līdz tas sasniedz noteiktu stadiju. Un tad pamats atgriežas pie savas sākotnējās formas, tas ir, pie kviešu grauda formas, taču mainoties kvantitātē un kvalitātē. Turpretī pamats absolūti nemainās, tādēļ no kviešiem neizaug auzas vai cits graudaugs, lai gan zināma kviešu daļa mainās gan kvantitatīvi (piemēram, no viena grauda var sanākt 10 vai 20 graudu), gan kvalitatīvi (kvalitāte var būt labāka vai sliktāka salīdzinājumā ar iepriekšējiem kviešiem).

Tādā pašā veidā arī cilvēks, būdams pamats, atrodas apkārtējā vidē, tas ir, sabiedrībā. Un viņš noteikti ir pakļauts tās ietekmei, tāpat kā kvieši pakļauti apkārtējās vides ietekmei. Pamats taču ir tikai izejviela, kas nepārtraukti, saskaroties ar ārējo vidi un sabiedrību, iziet pakāpeniskas izmaiņas, pārejot no viena stāvokļa uz citu stāvokli atbilstoši cēloņu un seku likumam.

Tajā pašā laikā mainās arī sliecības, kas ir cilvēka pamatā, iegūstot zinašanu formu. Piemēram, ja viņam ir iedzimta sliecība uz alkatību, tad, pieaugot, rada sev saprātīgus attaisnojumus, kas ļauj nonākt pie pareiza secinājuma, ka cilvēkam nāk par labu būt alkatīgam. Un jau zināms, ka, neraugoties uz to, ka viņa tēvs bija dāsns, viņš var mantot no viņa pretēju īpašību – alkatību, jo pretējs ir tāda pati iedzimtība kā esošais.

Vai arī tas, kurš mantojis no senčiem sliecību uz brīvdomību, veido sev pamatojumu, kas ļauj nonākt pie secinājuma, ka cilvēkam nāk par labu būt brīvam. Taču, no kurienes šie uzskati, analoģijas un slēdzieni viņam rodas? To visu viņš neapzināti smeļ no saskarsmes vides, kas ietekmē viņa viedokli un gaumi ar pakāpeniskām pārejām no cēloņa pie sekām.

Cilvēks domā, ka tie ir viņa personīgie atklājumi, pie kuriem viņš nonācis brīvas apmācības ceļā, tomēr arī šeit, tāpat kā gadījumā ar kviešu graudu, ir viena nemainīga kopīga daļa, ko dēvē par pamatu, tas ir, galu galā viņam paliek iedzimtas sliecības, kuras izpaužas viņā tāpat kā tās izpaudās viņa senčiem. To tad arī dēvē par otro faktoru.

 

IERADUMS KĻŪST PAR OTRO DABU

Trešais faktors ir tas, kas saskaņā ar cēloņu un seku likumu iedarbojas tieši uz pamatu un to maina. Tādējādi iedzimtās cilvēka sliecības saskarsmes vides ietekmē kļūst par viņa dabu un tāpēc darbojas tajos virzienos, kurus nosaka viņa apziņa. Piemēram, pēc savas būtības alkatīgam cilvēkam sliecība uz alkatību saskarsmes vides ietekmē kļūst apzināta.

Un tad viņš aizsargā sevi ar to, ka atsakās no zināmas alkatības daļas, lai nedzīvotu bailēs no iespējas nokļūt apkārtējo atkarībā. Tādējādi daudz kas no tā, ko mantojis no senčiem, mainās uz labo pusi un reizēm izdodas pilnīgi atbrīvoties no sliktām sliecībām. Un tas viss ir pateicoties ieradumam, kura labā ietekme kļūst par viņa otro dabu.

Šeit ir cilvēka spēka pārsvars pār augu līmeņa spēku, jo kvieši nevar pilnībā mainīties, taču, kā sacīts iepriekš, tikai daļēji, turpretī cilvēkam ir iespēja mainīties cēloņu un seku apkārtējo faktoru ietekmē, pat vispārīgos vilcienos, tas ir, pilnībā mainīt sliecības un tās izskaust, pārvēršot pretējās.

 

ĀRĒJIE FAKTORI

Ceturtais faktors – tie „nav blakus faktori”, kas saskaņā ar cēloņu un seku likumu iedarbojas uz pamatu no ārpuses. Tas ir, tie nav faktori, kuriem nav nekādas attieksmes uz pamata attīstību un to ietekmē ne tiešā, bet blakus veidā. Piemēram, materiālais stāvoklis, nemierīga vai mierīga apkārt esošā atmosfēra, un tamlīdzīgi, tas ir, tas, kam ir sava pakāpeniska un lēna cēloņu un seku stāvokļu kārtība, kas izraisa izmaiņas cilvēka apziņā uz labāko vai sliktāko pusi.

Tādējādi es aprakstīju četrus dabiskos faktorus un viss mūsu prāts, jebkura mūsu doma nav nekas cits kā tikai to atvasinājums. Un ja arī cilvēks visu diennakti veiks pētījumus, vienalga viņš nespēs pievienot vai mainīt to, kas viņam dots, pateicoties šiem četriem faktoriem.

Un jebkuru pievienojumu, ko tikai spēs rast, tas būs tikai kvantitatīvs, ko lielākā vai mazākā pakāpē nosaka prāts, turpretī kvalitatīvi šeit absolūti nav ko pievienot. Tie taču piespiedu kārtā nosaka mūsu domāšanas raksturu, formu un secinājumus, pilnīgi nerēķinoties ar mūsu viedokli. Tādējādi mēs atrodamies šo četru faktoru varā tieši tāpat kā māls podnieka rokās.

 

IZVĒLES BRĪVĪBA

Tomēr, kad mēs izskatām šos četrus faktorus, tad redzam, ka, neraugoties uz to, ka mūsu spēki ir vāji, lai noturētos pirmā faktora priekšā, kuru dēvē par pamatu, mums ir brīvas izvēles iespēja aizsargāties no trim pārējiem faktoriem, kuru ietekmē pamats daļēji mainās, dažreiz pat kopīgajā daļā. Un tas viss notiek pateicoties ieraduma spēkam, kurš kļuvis par otro dabu.

 

SASKARSMES VIDE KĀ FAKTORS

Un šī aizsardzība ir tajā, ka mēs pastāvīgi kaut ko varam pievienot, izvēloties mūsu saskarsmes vidi – draugus, grāmatas, skolotājus un tamlīdzīgi. Tas līdzinās tam, kad cilvēks manto no tēva kviešu lauku, uz kura no maza graudu daudzuma varēs izaudzēt daudz kviešu, pateicoties tikai tam, ka izvēlējies vidi to pamatam, tas ir, auglīgu augsni, kurā ir visi sāļi un nepieciešamās vielas, kas bagātīgi nodrošina kviešus ar visu nepieciešamo, tāpat arī līdzekļi, kas nodrošina vides apstākļus, lai padarītu to piemērotāku augu augšanai. Gudrais padomās, izvēlēsies vislabākos nosacījumus un saņems svētību.

Turpretī muļķis paņems to, kas pagadās un tāpēc viņa sēja pārvērtīsies par izgāšanos, nevis svētību.

Viss labums un kvalitāte ir atkarīgs no vides izvēles, kurā iesēt kviešus. Un pēc sējas izvēlētajā vietā kviešu galīgo formu jau nosaka tas, ko spēj dot vide.

Tāpat notiek arī tajā, ko apspriežam. Patiesībā sakot, vēlmē nav citas brīvības, izņemot to, lai absorbētu sevī minētos četrus faktorus, rīkojoties un domājot tā, kā tie viņam piedāvā, bez jebkādas iespējas iebilst un jebko mainīt, kā piemērā ar kviešiem, kurus iesēja noteiktā vidē.

Taču no paša sākuma pastāv brīva vēlme izvēlēties vidi no tādām grāmatām un skolotājiem, kuri izraisīs viņam labas domas. Un ja to neizdarīs, bet būs gatavs ienākt jebkurā nejaušā vidē un lasīt jebkuru nejauši izvēlētu grāmatu, tad, protams, nokļūs sliktā vidē vai pavadīs laiku, lasot veltīgas grāmatas, kuras ir vairumā un tās viņam patīkamākas, tā rezultātā viņa izglītība noteikti kļūs briesmīga un slikta, kas novedīs pie grēka un ļaundarībām.

Tādēļ tas, kurš pieliek pūles savā dzīvē un ikreiz izvēlas labāku vidi, ir cienīgs saņemt atzinību un atalgojumu, – taču arī šajā gadījumā, ne par viņa labiem darbiem un domām, kas viņam rodas piespiesti bez jebkādas izvēles no viņa puses, bet par centību ikreiz izvēlēties arvien labāku saskarsmes vidi, kas rosina viņā šo domu un darbu izpausmi. Kā sacīja Ješua ben Parhija: „Radi sev ravu un nopērc sev draugu”.

 

NEPIECIEŠAMĪBA IZVĒLĒTIES LABU SASKARSMES VIDI

Un jāsaprot rabija Josija ben Kisma teikto attiecībā uz to, ko piedāvāja kāds cilvēks, kurš lūdza viņu pārcelties uz dzīvi vietā, kur dzīvo viņš pats, un kurš par to piedāvāja tūkstoš zelta dināru. Taču rabijs Josijs ben Kisma atbildēja: „Pat ja iedosi man visas pasaules sudrabu un zeltu, dārgakmeņus un pērles, es nedzīvošu nekur citur, izņemot vietu, kur apgūst Kabalu”.

No pirmā acu uzmetiena šie vārdi šķiet pārāk cēli mūsu vienkāršajai sapratnei. Kā tad viņš varēja atteikties no tūkstoš zelta dināriem tāda nieka dēļ un nevēlējās dzīvot pilsētā, kur nestudē kabalu, tajā pašā laikā viņš bija ļoti zinošs un dižs viedais, un viņam vairs nebija vajadzības pie kāda mācīties? Liels brīnums.

Taču sacītā būtība ir ļoti vienkārša un cienīga, lai dzīvotu katrā no mums. Neraugoties uz to, ka katram no mums ir „savs pamats”, patiesībā tā spēki vienmēr izpaužas tikai tās saskarsmes vides ietekmē, kurā tas atrodas, kā gadījumā ar kviešiem, kuri iesēti augsnē. Spēki, kas tajā ieguldīti, reāli izpaužas tikai apkārtējās vides – zemes, lietus un saules ietekmē. Tādēļ rabijs Josijs ben Kisma lieliski novērtēja, ka, ja atstās savu labvēlīgo vidi, kuru bija izvēlējies, un pāries uz sliktu, ļaunumu nesošu vidi, tas ir, uz pilsētu, kur nav neviena, kas studētu Kabalu, tad viņš ne tikai zaudēs savu iepriekšējo gudrību, jo visi slēptie spēki, kas atrodas viņa pamatā, acumirklī pārstās reāli izpausties un paliks neatklāti, jo tiem nebūs piemērotas sabiedrības, lai tie spētu darboties un pārvērstos no potenciāliem spēkiem uz darbojošiem. Un, kā sacīts iepriekš, tikai saskarsmes vides izvēle nosaka visu cilvēka varu pār sevi, kuras dēļ viņš izpelnas atalgojumu vai sodu.

Tādēļ nav nekā pārsteidzoša faktā, ka tāds viedais kā rabijs Josijs ben Kisma izvēlējās labo un ignorēja slikto. Un nekrīti kārdinājumā, ko sniedz materiālās lietas un jēdzieni, kā nobeigumā sacīts, ka „pēc nāves cilvēkam nepaliek ne nauda, ne zelts, ne dārgakmeņi un pērles, bet tikai labošanās un labi darbi”. Un šeit viedie brīdina: „Radi sev ravu un nopērc sev draugu”. Un, kā zināms, svarīga ir grāmatu izvēle.

Tāpēc, ka tikai saskarsmes vides izvēle spēj sniegt cilvēkam panākumus vai negodu. Pēc tam, kad viņš ir izvēlējies savu vidi, viņš tiek nodots tai kā māls podnieka rokās.

 

SAPRĀTA VARA PĀR ĶERMENI

Un zināms mūsdienu vadošo zinātnieku viedoklis, kuri pēc tam, kad izskatījuši iepriekš minēto jautājumu un redzējuši, ka cilvēka prāts ir tikai auglis, kas izaug no dzīves situācijām, nonāk pie secinājuma, ka prātam nav nekādas varas pār ķermeni. Dzīves notikumi, kas ierakstīti smadzeņu materiālajās šūnās, – lūk, tas valda un liek cilvēkam rīkoties. Turklāt cilvēka prāts līdzinās spogulim, kas pieņem tā objekta formu, kas atrodas tā priekšā. Un neraugoties uz to, ka šis spogulis ir šo formu nesējs, tas nekādā veidā nevar ietekmēt vai kā citādi iedarboties uz to, kas tajā atspoguļojas.

Tāpat prāts, neraugoties uz to, ka dzīves notikumi iemiesoti visās savās cēloņu un seku attiecībās un viņam zināmi, pašam par sevi tam nav varas pār ķermeni. Nav tādas varas, kas ļautu tam likt darboties, tas ir, pietuvināt ķermeni labvēlīgajam un attālināt no kaitīgā, jo materiālais un garīgais ir absolūti attālināti viens no otra. Un nekad netiks radīts starp tiem jebkāds saiknes līdzeklis, lai garīgais saprāts spētu likt darboties ķermenim, kurš ir materiāls, un to ietekmēt. Un tas ir daudzkārt aprakstīts.

Taču tur, kur ir viņu prāta asums, tur ir viņu kļūda, jo cilvēka iztēle izmanto prātu tāpat kā acis izmanto mikroskopu, tās bez mikroskopa neredz neko kaitējošu tā mazo izmēru dēļ. Taču pēc tam, kad ar mikroskopa palīdzību redzēja viņam kaitējošo būtību, cilvēks no šī kaitnieka attālinās.

Tādējādi mikroskops un nevis sajūta ļauj cilvēkam izvairīties no ļaunuma, jo ļaunums nav sajūtams. Un raugoties no šī viedokļa, prāts patiešam pilnībā valda pār cilvēka ķermeni, ļaujot izvairīties no sliktā un pietuvināties labajam. Tas ir, tur, kur ķermeņa iespējas ir nelielas un nespēj atšķirt ļauno no labā, rodas nepieciešamība pēc prāta.

Turklāt atkarībā no tā, kā cilvēks saprot, ka prāts ir pārliecināta dzīves pieredzes pazīme, viņš spēj atzīt cilvēka prātu un gudrību, tādējādi tam uzticas, paceļot to likuma rangā, neraugoties uz to, ka viņa personīgā dzīves pieredze nav pietiekama, lai iegūtu tādu gudrību. Tas līdzinās tam, kā cilvēks lūdz ārsta padomu, klausās viņā un izpilda padomu, neraugoties uz to, ka ar prātu neko nesaprot. Tādējādi viņš izmanto citu cilvēku prātu, kas palīdz ne mazāk par viņa paša prātu.

Un kā mēs jau iepriekš noskaidrojām, pastāv divi vadības ceļi, kuri cilvēkam garantē, ka viņš sasniegs brīnumainu mērķi. Tie ir:

– ciešanu ceļš;

– Kabalas ceļš.

Un no tā izriet visa skaidrība attiecībā uz Kabalas ceļu, jo viss šis precīzais saprātīgums atklājās un izpaudās, un kļuva zināms pēc milzīgas un garas kabalistu dzīves notikumu ķēdes, un cilvēks atnāk un izmanto to pilnā mērā, un, pateicoties tam, rod labumu, it kā šis prāts būtu viņa personīgās dzīves pieredzes rezultāts.

Tātad jūs redzat, ka līdz ar to cilvēks atbrīvojas no tās rūgtās dzīves pieredzes, kuru viņam vajadzēja iegūt, līdz viņā būs attīstījies šis veselais saprāts. Un ja tā, tad tādējādi viņš atbrīvojas arī no ciešanām un iegūst laiku.

To var salīdzināt ar slimnieku, kurš nevēlas ieklausīties ārsta padomos līdz tam brīdim, kamēr pats sapratīs, kādā veidā šis padoms viņam palīdzēs izveseļoties, un tādēļ sāk pats studēt medicīnu. Taču viņš var nomirt no slimības, pirms pagūs to izstudēt.

 

INDIVĪDA BRĪVĪBA

Un patlaban mēs esam nonākuši pie precīza indivīda brīvības jēdziena sapratnes, par to var runāt tikai attiecībā uz pirmo faktoru – pamatu, kas ir katra cilvēka sākotnējais materiāls. Un tās ir dažāda rakstura sliecības, kuras mums ir iedzimtas no tēviem un vectēviem un ar kurām viens cilvēks atšķiras no otra.

Neraugoties uz to, ka tūkstoši cilvēku dzīvo vienā un tajā pašā vidē un tiek pakļauti vienādai trīs pēdējo faktoru ietekmei, starp viņiem praktiski nav iespējams atrast divus cilvēkus ar vienādu īpašību. Un tas ir tādēļ, ka ikvienā ielikts īpašs, tikai viņam raksturīgs pamats. To var salīdzināt ar kviešu pamatu, kurš neraugoties uz to, ka ļoti mainās trīs pēdējo faktoru ietekmē, jebkurā gadījumā saglabā iepriekšējo kviešu šķirni un nekad nepārvērtīsies citā šķirnē.

 

SĀKOTNĒJO DATU VISPĀRĪGĀ FORMA NEIZZŪD

Jebkurš pamats, mainot savu sākotnējo datu sākotnējo formu un trīs faktoru ietekmē, kas uz to iedarbojas un ievērojami to maina, iegūst jaunu formu, tomēr tā nezaudē sākotnējo datu vispārīgo formu. Un tādēļ cilvēks nekad nespēs iegūt cita cilvēka izskatu, tāpat kā mieži nekad nelīdzināsies kviešiem. Jebkurš pamats balstās uz vairāku gadu simtu paaudžu ķēdi un satur sevī visu šo paaudžu zināšanas. Vienkārši tās neizpaužas pamatā tādā formā, kādā bija senčiem, tas ir, zināšanu formā, bet ir veidā, kas brīvs no formas. Un tādēļ tie atrodas pamatā tikai vienkāršu spēku veidā, dēvētu par sliecībām un instinktiem, bez apzināšanās, kāpēc viss notiek tieši tā. Un atbilstoši tam pasaulē nevar būt divi cilvēki ar vienādām īpašībām.

 

NEPIECIEŠAMĪBA AIZSARGĀT PERSONAS BRĪVĪBU

Un zini, ka tas ir īsts, autentisks katra indivīda īpašums, kuru aizliegts mainīt vai nodarīt tam kaitējumu, ņemot vērā, ka galu galā visām šīm sliecībām, kuras satur pamats, ir jāizpaužas un jāiegūst zināšanu forma, kad šis indivīds izaugs un iegūs apziņu, kā izskaidrots iepriekš. Un attīstības likuma spēks, kas valda visā ķēdē, pastāvīgi to stumj uz priekšu, kā sacīts rakstā „Miers”. Tātad, jebkuras sliecības īstenošanās ir tajā, lai pārvērstos ļoti augstās un svarīgās zināšanās.

Tādējādi tas, kurš iznīcina jebkuru indivīda sliecību, veicina šo neatkārtojamo un augsto zinību izzušanu no pasaules, kurām jāatklājas nākotnē ķēdes beigu posmā, jo šī sliecība nekad vairs neradīsies pasaulē nekādā citā ķermenī, izņemot to, kurā bija.

Un jāsaprot, ka tajā laikā, kad kāda no sliecībām mainās, saņemot zināšanu formu, vairs nav iespējams saskatīt tajā atšķirību starp labu un ļaunu. Tādēļ, ka šī atšķirība tiek apzināta tikai tās pastāvēšanas laikā sliecībās vai nepilnīgās zināšanās. Un nekādā gadījumā, pat vismazākā mērā, nav iespējams atšķirt, kad sliecība iegūst patiesu zināšanu formu.

Tādējādi mums kļūst saprotams kaitējuma lielums, kuru nodara tās tautas, kuras uzspiež savu kundzību minoritātēm, ierobežojot viņu brīvību, neļaujot viņiem turpināt dzīvot atbilstoši viņu sliecībām, kuras viņi mantojuši no senčiem. Un tās tautas tiek uzskatītas par dvēseļu slepkavām.

Un pat tie cilvēki, kas nav reliģiozi un netic Vadības mērķtiecīgumam, no lietu dabiskās kārtības var saprast personas brīvības aizsardzības nepieciešamību. Mēs redzam, ka tās tautas, kuras tika iznīcinātas no paaudzes paaudzē, krita tikai tāpēc, ka slogs valdīja pār minoritātēm un indivīdiem. Tomēr viņi pārvarēja tos, un tie sabruka. Līdz ar to visiem ir saprotams, ka nav iespējams nodibināt mieru visā pasaulē, ja nerēķinās ar personas brīvību. Bez tā nav iespējama pasaules pastāvēšana. Un vairosies posts.

Tātad mēs labi un ļoti precīzi definējām indivīda būtību, izņemot visu, ko viņš saņēmis no sabiedrības. Taču galu galā, rodas jautājums: „Kas tad ir pats indivīds?” Viss sacītais līdz šim attiecībā uz indivīdu taču attiecas tikai uz viņa iegūto, iedzimto no senčiem. Kas tad ir pats indivīds, mantinieks un iegūtā nesējs, kurš pieprasa no mums sava īpašuma aizsardzību?

Visā, kas līdz šim tika sacīts, mēs vēl neesam atraduši to cilvēka „es” punktu, kurš būtu viņa būtība. Un ko man dod pirmais faktors – šī cilvēku tūkstošu garā ķēde, kuri viens aiz otra, no paaudzes paaudzē izveidoja indivīda personību tikai kā savu mantinieku?

Un ko man dod pārējie 3 faktori – šie cilvēku tūkstoši, kas ietekmē cilvēku vienas paaudzes gaitā? Rezultātā katrs indivīds līdzinās vienkārši uzsūcošam mehānismam, kurš pastāvīgi atrodas sabiedrības rīcībā un pakļauts tās ietekmei. Tas ir, kļūst pasīvs divu ietekmju veidu uzkrājējs:

– no pirmā faktora puses viņš kļūst pasīvs milzīgu un pakāpenisku iepriekšējo paaudžu ietekmju uzkrājējs;

– no 3 citu faktoru puses viņš kļūst pasīvs ietekmju uzkrājējs no tiem, kas atrodas ar viņu vienā paaudzē.

Un tas ir jautājums, kam ir pasaules mēroga nozīme. Un tādēļ iepriekš minētajai dabiskai metodei ir daudz pretinieku, neraugoties uz to, ka viņiem labi zināms tās patiesums. Un aprakstot savus priekšstatus par kādu garīgu būtību – kādā veidā tā iemiesota ķermenī kā cilvēka dvēsele, viņi vairāk nosliecas uz metafiziskām metodēm, uz duālismu vai transcendentālismu, lai aprakstītu garīguma būtību un to, kā šī būtība korelējas ar mūsu ķermeņa iekšējo pasauli cilvēka dvēselē, kura iedod prātu un liek darboties šim ķermenim, būdama cilvēka būtība, viņa „es”.

Iespējams, kaut kas arī bija visos šajos traktējumos, kas ļāva radīt zināmu viedokli, taču lieta ir tajā aspektā, ka tie nesniedz nekādu zinātnisku izskaidrojumu, kādā veidā garīgā būtība var vismaz kaut kā saskarties ar ķermeņa materiālajiem atomiem un radīt iespēju, kas ļautu tam kustēties. Un visa viņu gudrība nepalīdz rast kādu tiltiņu, kas būtu pietiekams, lai šķērsotu šo plašo un dziļo bezdibeni, kas atdala garīgo būtību un materiālos atomus. Un tādēļ visas šīs metafiziskās metodes ir zinātnei nederīgas.

 

VĒLME SAŅEMT RADĪTA NO NEKĀ

Un lai vismaz soli virzītos uz priekšu zinātniskajā nozīmē, mums ir nepieciešama tikai Kabalas zinātne, jo tā ietver sevī visas pasaules zinātnes. Un grāmatas „Mirdzošais vaigs” sadaļā „Garīgās gaismas un kelim” bija skaidrots, ka visi atjauninājumi Radībā, kuru Radītājs radījis no nekā, attiecas tikai uz vienu – uz vēlmi saņemt. Turpretī viss pārējais, kas atrodas Radībā – vispār nav jauns un radīts nevis kā kaut kas no nekā, bet kā esošais no esošā. Citiem vārdiem, nāk tiešā veidā no Radītāja būtības, tāpat kā gaisma nāk no saules, kurā nav nekā jauna. Tas, kas ir saule, tas, pārveidojoties, tad arī nāk ārpusē.

Tajā pašā laikā augstāk minētā vēlme saņemt ir kaut kas pilnīgi jauns, kas pirms radījuma realitātē neeksistēja. Radītājā, kurš ir sākums visam, nav vēlmes saņemt, jo, no kā tad saņems? Tādēļ vēlme saņemt, kuru Radītājs radījis no nekā, ir jauninājums. Tajā pašā laikā viss pārējais nav tas jaunais, ko varētu nosaukt par Radību. Un tādēļ gan garīgo, gan materiālo pasauļu visas kelim un visi ķermeņi tiek uzskatīti par garīguma vai materiālās vielas paveidiem, kuru daba ir vēlme saņemt.

 

DIVI SPĒKI VĒLMĒ SAŅEMT: PIEVELKOŠAIS UN ATSTUMJOŠAIS

Turklāt jāzina, ka šajā spēkā, dēvētā par vēlmi saņemt, ir divi spēki, dēvēti par pievelkošo spēku un atstumjošo spēku. Jēga ir tajā aspektā, ka jebkurā kli vai ķermenī, kas atrodas vēlmes saņemt ietvaros, pati šī vēlme saņemt ierobežota ar to, cik daudz tā saņem un kādā kvalitātē. Un tāpēc, tā kvantitāte un kvalitāte, kas atrodas ārpus vēlmes robežām, tiek uztverts kā kaut kas, kas pretīgs tās dabai. Un tāpēc atstumj to. Tāpēc, ka šajos ietvaros, ko dēvē par „vēlmi saņemt”, neraugoties uz to, ka tas ir tikai pievelkošais spēks, ikreiz obligāti tā kļūst arī par atstumjošo spēku.

 

VIENOTS LIKUMS VISĀM PASAULĒM

Un neraugoties uz to, ka Kabalas zinātne neko neizpauž par mūsu materiālo pasauli, tomēr pastāv likums, kas vienots visām pasaulēm (šis likums aprakstīts rakstā „Kabalas zinātnes būtība” un tiek dēvēts – saknes un zara likums). Saskaņā ar šo likumu, visi mūsu pasaules materiālo būtību veidi, viss, kas atrodas šajā izplatījumā: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais līmenis, garīguma būtība un matērijas būtība (ja izskatīt katra elementa individualitāti, tas, ar ko katrs elements atšķiras no visiem citiem), pat vismazākā molekula, ir tikai vēlme saņemt. Un šī vēlme saņemt ir jaunradītā radījuma atsevišķa forma, kas viņu ierobežo kvantitatīvi un kvalitatīvi, tā rezultātā radījumā darbojas pievelkošais un atstumjošais spēks.

Taču viss, kas tajā ir, izņemot šos divus augstāk minētos spēkus, tiek uzskatīts par pārpilnību, kas nāk no Radītāja būtības vienādā mērā attiecībā uz visu radīto, un šeit nav nekā jauna, kas attiektos uz radījumu, bet nāk kā esošais no esošā. Un tas neattiecas tikai uz kaut ko atsevišķu, bet ir kopīgs visām radības daļām gan mazām, gan lielām, kuras saņem no Radītāja pārpilnības atbilstoši viņu vēlmes saņemt robežai, un šī robeža ir sadalošā starp tām.

Tātad tiek dots skaidrs, tīri zinātnisks pierādījums attiecībā uz katra indivīda egoismu, ar zinātnisku metodi, kas pilnīgi nepakļaujas pat to personu kritikai, kas automātiski ieņem galēji materiālistiskas pozīcijas. Un no šī brīža mums vairs nav nepieciešamas visas šīs nepilnvērtīgās metodes, „izpušķotas” ar metafiziku. Un acīmredzami, ka nav nekādas starpības, vai šis spēks – vēlme saņemt, ir matērijas ķīmisko procesu rezultāts vai arī matērija ir šī spēka atvasinājums, jo galvenais, ko uzzinājām, ir tikai šis spēks, kas iezīmogots katrā radījumā un kas ir vēlmes saņemt atoms savu iespēju robežās, un ir tā individualitāte, ar kuru tas atšķiras un izdalās no pārējās sabiedrības. Un tas ir pamatoti kā vienam atomam, tāpat atomu savienojumam, ko dēvē par ķermeni. Turklāt viss pārējais, kur ir kaut kas, izņemot šo spēku, nekādā veidā neattiecas uz molekulu vai molekulu savienojumu no “es„ viedokļa, bet attiecas tikai uz kopīgo, kas ir pārpilnība, kas nonāk pie viņa no Radītāja, kas ir kopīgs visām radījuma daļām kopā ņemtām, un šeit nav ķermeņu, kas būtu radīti atsevišķi.

Un tagad noskaidrosim, ko nozīmē „indivīda brīvība” kā jēdziens, kas ietilpst pirmajā faktorā, kuru mēs nosaucām par „pamatu”, ar kuru visas iepriekšējas paaudzes: šī indivīda tēvi un tēvu tēvi nodeva mantojumā savu personisko dabu, kā tika noskaidrots iepriekš. Un saskaņā ar sacīto, visa būtība, kas iekļauta vārdā indivīds, ir nekas cits kā „vēlmes saņemt” robežas un iezīmogots viņa molekulu savienojumā.

Ir taču acīmredzami, ka visas tās sliecības, kuras indivīds mantojis no saviem senčiem, ir tikai ietvari, šīs vēlmes saņemt galīgā robeža pievelkošā spēka veidā, kas tajā iekļauts, vai atstumjošā spēka veidā, kas mums atklājas kā sliecības uz izšķērdību vai skopulību, sabiedriskumu vai tieksmi pēc vientulības. Un tādēļ tās ir viņa personības patiesās īpašības, viņa egoisms, kas cīnās par eksistences tiesībām. Tādējādi, ja mēs cilvēkā iznīcinām kādu īpašību, tad tiekam uzskatīti par tādiem, kas atšķeļ autentisko daļu no viņa būtības un tas tiek uzskatīts par lielu zaudējumu visai radībai, jo viņam līdzīga nav un vairs nebūs pasaulē, kā tika sacīts iepriekš.

Un pēc tam, kad esam noskaidrojuši indivīda tiesības uz brīvību, kas izriet no dabiskiem likumiem, palūkosimies, cik lielā mērā tas ir iespējams patiesībā, nekaitējot morālei un pieņemtajām normām, un galvenais – kādā veidā šīs tiesības realizējas atbilstoši Kabalas likumiem.

 

SEKOT VAIRĀKUMAM

Sacīts: „sekot vairākumam”, – tas ir, visur, kur mums ir domstarpības starp indivīdu un vairākumu, mums jāpieņem lēmums saskaņā ar vairākuma vēlmi. Tas taču ir acīmredzami, ka vairākumam ir tiesības ierobežot indivīda brīvību.

Taču tad rodas cits, nopietnāks jautājums, jo no pirmā acu uzmetiena šis likums cilvēci atgriež atpakaļ, nevis virza uz priekšu, jo tajā laikā, kad cilvēces lielākā daļa nav pietiekami attīstīta, bet attīstītie – vienmēr ir mazākumā, tad, ja mēs pieņemsim lēmumus saskaņā ar neattīstīto un vieglprātīgo cilvēku vairākumu, sanāks, ka gudro un attīstīto sabiedrības locekļu viedoklis un tieksme, kuri vienmēr ir mazākumā, netiks sadzirdēts un ņemts vērā. Tādējādi mēs pakļaujam cilvēci regresam, jo tā nespēs pat ne solīti virzīties uz priekšu.

Taču rakstā „Miers”, nodaļā „Nepieciešamība piesardzīgi attiekties pret dabas likumu”, tiek skaidrots, ka tādēļ, ka Augstākā vadība mums paredzējusi dzīvot sabiedrībā, tad mums ir jāpilda visi likumi, kas attiecas uz sabiedrības eksistenci. Un ja mēs pat nedaudz izrādīsim vieglprātību, tad daba mums atriebsies un sodīs, neatkarīgi no tā, vai mēs saprotam likumu jēgu, vai nē.

Un ir acīmredzami, ka mums nav citas iespējas dzīvot sabiedrībā, bet tikai atbilstoši likumumam „sekot vairākumam”, kas reglamentē mums jebkuru strīdu un jebkuru netikumu sabiedrībā tādā veidā, ka šis likums ir vienīgais instruments, kas dod sabiedrībai tiesības pastāvēt. Un tāpēc tas tiek uzskatīts par vienu no Vadības dabiskajiem likumiem, un mums ir jāuzņemas tā izpilde un piesardzīgi jāglabā, pilnīgi neņemot vērā mūsu izpratni.

Un šis likums līdzinās citiem dabas un Radītāja Vadības likumiem, kuri mums doti no augšienes. Kā jau tika skaidrots (rakstā „Kabalas zinātnes būtība”, nodaļā „Saknes un zara likums”), visa realitāte, kuru vērojam dabā šajā pasaulē, ir tā rezultāts, ka viss notiek un tiek predestinēts ar likumiem un noteikumiem, kas darbojas Augstākajās garīgajās pasaulēs.

Un līdz ar to ir arī jāsaprot, ka Kabalas norādījumi ir tikai likumi un noteikumi, kas pieņemti Augstākajās pasaulēs, kuras ir dabas likumu saknes šajā mūsu pasaulē. Un tāpēc Kabalas likumi vienmēr atbilst dabas likumiem šajā pasaulē kā divas ūdens piles. Tādējādi mēs pierādījām, ka likums „sekot vairākumam”, ir Augstākās vadības un dabas likums.

 

KABALAS CEĻŠ UN CIEŠANU CEĻŠ

Līdz ar to, tas vēl neizskaidro grūtības attiecībā uz regresu, kas izriet no šī likuma.

Un tas mūs raizē, liekot meklēt viltīgus paņēmienus, kas ļauj izlabot situāciju. Taču Augstākā Vadība neko no tā nezaudē, jo ir jau „aplenkusi” cilvēci divējādi: „Kabalas ceļā” un „ciešanu ceļā” tādā veidā, ka ir pilnīga pārliecība cilvēces attīstībā un pastāvīgā progresīvā virzībā uz mērķi. Un nekas nav augstāks par to (kā sacīts rakstā „Miers”, nodaļā „Viss dots pret ķīlu”). Šī likuma izpilde ir dabiska un obligāta.

 

VAIRĀKUMA TIESĪBAS APSPIEST INDIVĪDA BRĪVĪBU

Un tomēr jāuzdod vēl viens jautājums, jo viss sacītais ir pamatots tikai tajā, kas attiecas uz attiecībām starp cilvēkiem. Šajā gadījumā mēs pieņemam likumu „sekot vairākumam”, kas izriet no pienākuma, kuru mums uzlikusi Vadība – pastāvīgi rūpēties par biedru eksistenci un labklājību.

Taču šo likumu „sekot vairākumam” Kabala mums uzliek par pienākumu arī domstarpību rašanās laikā par tēmām, kas attiecas uz cilvēka un Radītāja attiecībām, kam, no pirmā acu uzmetiena, nav nekāda sakara ar sabiedrības dzīvi.

Tādējādi atkal rodas jautājums: kā attaisnot šo likumu, kurš liek pieņemt vairākuma viedokli, ņemot vērā, ka vairākums, kā tika sacīts, nav pietiekami attīstīts, un noraidīt un neņemt vērā attīstīto cilvēku viedokli, kuri visur ir minoritāte?

Taču saskaņā ar to, ko mēs jau pierādījām (rakstā „Reliģijas būtība un tās mērķis”, nodaļā „Apzināta un neapzināta attīstība”) – Kabalas metodika tika dota tikai tādēļ, lai apvienotu tos, kuri tiecas pie Radītāja. Un nozīme ir tajā, lai mūsos attīstītu ļaunuma apzināšanās sajūtu, šis ļaunums mūsos iemiesots kopš dzimšanas, un būtībā mēs to definējam kā mūsu mīlestību pret sevi pašu, un lai nonāktu pie absolūtas labestības, ko dēvē par mīlestību pret tuvāko. Un tā ir vienīgā, īpaša pāreja pie mīlestības pret Radītāju.

Atbilstoši tam tiek definēti arī baušļi, kas attiecas uz attiecībām starp cilvēku un Radītāju, kā brīnišķīgi instrumenti, kas attālina cilvēku no mīlestības pret sevi, kas kaitē sabiedrībai.

No sacītā izriet, ka arī domstarpības attiecībā uz baušļiem par attiecībām starp cilvēku un Radītāju, skar problēmu par sabiedrības tiesībām uz pastāvēšanu. Tādējādi arī viņi ietilpst likuma „sekot vairākumam” ietvaros.

Un tad kļūst saprotama tradīcijas jēga veikt atšķirību starp Galahu (likumu krājums) un Agadu (Teiksmu). Tāpēc, ka tikai Galahā ir pieņemts likums: „indivīds un vairākums – saskaņā ar vairākumu”. Turpretī Agadā ir citādi. Tāpēc, ka sacītais Agadā attiecas uz to, kas atrodas augstāk par sabiedrības dzīves eksistenci. Viņi runā tieši par lietām, kuras nosaka cilvēka un Radītāja attiecības tajā daļā, kurai nav nekāda sakara ar sabiedrības fizisko labklājību.

Un tāpēc vairākumam nav nekādu tiesību un attaisnojuma atcelt indivīda viedokli, un katrs lai dara tā, kā uzskata par pareizu. Tajā pašā laikā likumi, kas attiecas uz sabiedrības dzīvi, cilvēkam ir pilnībā jāievēro un šeit nav pieļaujama cita kārtība, izņemot likumu „sekot vairākumam”.

 

SABIEDRĪBAS DZĪVĒ DARBOJAS LIKUMS „MAZĀKUMA PAKĻAUŠANA VAIRĀKUMAM”

Pētījumu rezultātā mēs nonācām pie izpratnes, ko nozīmē jēdziens „personas brīvība”, jo patiesībā ir liels jautājums: no kurienes, uz kāda pamata vairākums ir uzņēmies tiesības apspiest personas brīvību un atņemt tai visdārgāko, kas tai ir dzīvē, tās brīvību, tādējādi no pirmā acu uzmetiena šeit nav nekā cita, izņemot vardarbību pret personu.

Taču mēs jau paskaidrojām, ka tas ir dabas likums, kas diktēts no augšienes: tāpēc, ka Vadība mums uzlika par pienākumu dzīvot sabiedrībā, tad pats par sevi saprotams, ka katram no sabiedrības locekļiem ir pienākums kalpot sabiedrībai, rūpēties par tās eksistenci un veicināt tās uzplauksmi. Un to nav iespējams īstenot citādi, bet tikai izpildot likumu „mazākuma pakļaušana vairākumam”, kad vienas personas viedokli neņem vērā un nepakļaujas.

No iepriekš minētā izriet, ka tas ir tiesību un attaisnojuma avots attiecībā uz to, ka vairākums piespiedu kārtā atņem personai brīvību, to paverdzinot. Un tādēļ pilnīgi saprotams, ka visos tajos gadījumos, kad netiek skartas sabiedrības dzīves materiālās intereses, vairākumam nav nekādu tiesību un attaisnojuma ierobežot un pārkāpt indivīda brīvību. Un tie, kuri to dara – noziedznieki un laupītāji, kuri dod priekšroku spēkam attiecībā pret jebkurām tiesībām un taisnīgumu. Tāpēc, ka šajā gadījumā Vadība neuzliek par pienākumu personai pakļauties vairākuma vēlmei.

 

GARĪGAJĀ DZĪVĒ DARBOJAS LIKUMS, KAS VAIRĀKUMAM UZLIEK PAR PIENĀKUMU SEKOT PERSONAI

Un kļūst saprotams, ka tajā, kas attiecas uz garīgo dzīvi, personai nav nekāda dabiska pienākuma pret sabiedrību. Gluži pretēji, šeit darbojas dabiskais likums – vairākumam jāakceptē persona un tai jākalpo. Un tas ir saprotams no sacītā rakstā „Miers”: ir divi ceļi, kurus Vadība mums liek iet, ietekmējot mūs tā, lai mēs sasniegtu radījuma galīgo Mērķi. Tie ir:

1. Ciešanu ceļš, kas liek mums attīstīties bez mūsu apziņas.
2. Kabalas un gudrības ceļš, kas ved uz mūsu apzinātu attīstību bez jebkādām ciešanām un piespiešanas.

Un tādēļ, ka patiesībā jebkurā paaudzē attīstītāki ir atsevišķi indivīdi, tad, ja vairākums apzinās nepieciešamību atbrīvoties no neiedomājamām ciešanām, uzsākot savu attīstību pēc savas gribas un personiskās vēlmes, tas ir, Kabalas ceļā, tad viņiem jāpakļauj indivīdam sevi un savu ķermenisko brīvību. Un jāpilda indivīda rīkojumi un jāpieņem tā nenovērtējamā dāvana, kuru viņš piedāvās viņiem.

Tādējādi attiecībā uz to, kas skar garīgumu, vairākuma tiesības kļūst par viņu pienākumu. Un darbojas likums sekot indivīdam, tas ir, attīstītai personai. Tāpēc, ka ikvienam ir saprotams, ka attīstītas un izglītotas personības ir sabiedrības mazākuma daļa. Tas nozīmē, ka visus sabiedrības panākumus un sasniegumus garīgajā sfērā nosaka minoritāte.

Pamatojoties uz to, sabiedrībai jāsargā kā acuraugu šo personu idejas, lai tās neizzustu no šīs pasaules. Sabiedrībai pārliecinoši un pilnīgi acīmredzami jāzina, ka progresīvās un patiesās idejas šajā pasaulē atrodas nevis valdošā vairākuma rokās, bet tieši vājāko, tas ir, nemanāmās minoritātes rokās. Tāpēc, ka visa gudrība un īstenība ienāk šajā pasaulē niecīgā daudzumā. Tādēļ mums jāaizsargā katras personas idejas, jo sabiedrības vairākuma lielākās daļas spēja tās izprast ir vāja.

 

KRITIKA – PANĀKUMU SASNIEGŠANAS LĪDZEKLIS. KRITIKAS NEESĪBA – ATTĪSTĪBAS APSTĀŠANĀS CĒLONIS.

Sacītajam ir nepieciešams piebilst, ka realitāte mums demonstrē galēju pretstatu starp to, ko mēs redzam materiālajā līmenī un to, par ko ir runa šajā rakstā. Sabiedrības vienotība ir paredzēta, lai kalpotu par visu panākumu un laimes avotu. Taču tas darbojas tikai materiālajā dimensijā.

Savstarpējās saiknes trūkums starp cilvēkiem ir visu postu un nelaimju avots. Tomēr mūsu zināšanas un zinātne liecina par pilnīgi pretējo. Viedokļu vienotība un kritikas neesība ir visu neveiksmju avots un novērš progresu un auglīgu darbu. Pareizu viedokļu sasniegšana ir atkarīga tieši no strīdu un domstarpību daudzuma, kas rodas viedokļos.

Ja ir vairāk domstarpību, pretrunu, jo spēcīgāka ir kritika, jo lielākas zināšanas un prāts, un kļūst iespējams atrisināt un izskaidrot problēmas. Turpretī visas neveiksmes un prāta deģenerācija notiek tikai nepietiekamas kritikas un pretrunu rezultātā.

Tādējādi ir acīmredzami, ka panākumu pamats materiālajā līmenī ir pēc iespējas lielāka sabiedrības apvienošanās. Turklāt veiksmīgas izaugsmes pamats saprāta un ideju jomā ir esošajos starp tiem strīdos un pretrunās.

No tā izriet likums, saskaņā ar kuru, – kad cilvēce sasniegs savu mērķi ķermeniskajā, materiālajā līmenī, tas ir, pacelsies uz pilnības pakāpi mīlestībā pret tuvāko, kad visi cilvēki pasaulē saliedēsies kā vienots ķermenis, vienota sirds (kā sacīts par to rakstā Miers”), – tikai tad visā savā pilnībā atklāsies laime, kas sagaida cilvēci. Un tādā gadījumā nāksies paust piesardzību, lai cilvēku viedokļi nesatuvinātos tādā pakāpē, ka izzudīs pretrunas un kritika starp domātājiem un zinātniekiem. Tādēļ, ka tuvība materiālajā līmenī sev piesaista uzskatu dabisku satuvināšanos. Turklāt, ja izzudīs kritika un pretrunas, tad izzudīs arī ideju un prāta attīstība, un zināšanu avots pasaulē izsīks.

Tādējādi šeit ir pilnībā pierādīta nepieciešamība saudzīgi attiekties pret personas brīvību attiecībā uz to, kas skar idejas un prātu, jo jebkura zināšanu un gudrības attīstība pamatojas uz indivīda personīgo brīvību. Tādēļ mums tā ir jāsargā ar lielu atbildības sajūtu, tas ir, katru īpašību, kas ir mūsos, mēs dēvējam par individuālu, proti, tas, kas ir ikviena indivīda personiskais spēks, to kopumā dēvē par „vēlmi saņemt”.

 

TĒVU MANTOJUMS

Tāpat arī visas detaļas, kuras sevī ietver vēlme saņemt, kuru dēvē par pamatu vai pirmo faktoru, kas satur visas tās uzvedības sliecības un īpatnības, kuras cilvēks mantojis no saviem senčiem, no tās cilvēku tūkstošu garās ķēdes, kuri dzīvoja savā laikā, kur katrs ir savu vecāku ekstrakts un piliens. Šajā pilienā katram tiek nodots viss viņa vecāku garīgais ieguvums. Tādējādi personas zemapziņā ir tūkstoši garīgo mantojumu no visiem indivīdiem, kas pārstāv viņa senču dinastiju.

Tādēļ, tāpat kā cilvēku sejas atšķiras viena no otras, tāpat atšķiras arī viņu viedokļi. Un pasaulē nav divu cilvēku, kuru viedokļi būtu vienādi. Katram savā rīcībā ir milzīgi ieguvumi, kurus viņiem atstāja mantojumā tūkstoši senču. Un tāpēc tas viss tiek uzskatīts par personas īpašumu, un sabiedrībai ir jāsargā šī īpatnība un gars, lai to neaizēnotu apkārtējie.

Katram ir jāsaglabā savs mantojums. Un tad kontrasts un pretrunas starp cilvēkiem paliks uz mūžiem, lai uz laiku laikiem mums nodrošinātu kritiku un zināšanu attīstību, jo tā ir visas cilvēces priekšrocība, un tā ir patiesa un mūžsena cilvēces vēlme.

Un pēc tam, kad zināmā pakāpē esam nonākuši pie egoisma apzināšanās, kas raksturīgs cilvēkam, raugoties no cilvēkā iekļautā spēka viedokļa un „vēlmes saņemt”, kura ir neatkarīgs punkts, kas mājo cilvēkā visā savā kailumā, mums kļuva arī saprotams katra indivīda sākotnējā ieguvuma mērs visās savās robežās, mēs to definējām kā „tēvu mantojums”, kura nozīme ir tajā, ka tas ir viss sliecību un īpašību spēks, kas cilvēkam pāriet mantojumā viņa „pamatā”, kurš ir katra cilvēka sākotnējais materiāls, tas ir, viņa vecāku sēklas piliens. Tagad noskaidrosim divas pakāpes vēlmē saņemt.

 

DIVAS PAKĀPES: POTENCIĀLĀ UN DARBĪBĀ

Sākumā nepieciešams saprast, ka šis egoisms, kuru mēs definējām kā vēlmes saņemt spēku, neraugoties uz to, ka tā ir cilvēka būtība, tomēr nav iespējams iedomāties, ka reālajā esamībā tas spēs eksistēt pat mirkli.

Tāpēc, ka tas, ko mēs dēvējam par potenciālu, tas ir, tas, kas vēl nav atklājies darbībā, ir tikai nodoms, tas ir, mēs to varam iztēloties tikai domās. Tomēr praktiski neiespējams iedomāties, ka pasaulē radīsies kāds reāls spēks, kurš vienlaikus attiecībā pret sevi pašu atrastos miera stāvoklī un nedarbotos. Ņemot vērā, ka realitātē spēks eksistē tikai tajā laikā un tajā mērā, kādā izpaužas darbībā. Tāpat nav iespējams teikt par zīdaini, ka viņam piemīt milzīgs spēks, jo viņš nespēj pacelt pat vieglu priekšmetu. Taču var sacīt, ka tad, kad šis zīdainis izaugs, viņā atklāsies liels spēks.

Un mēs sakām, ka tas spēks un jauda, kuru mēs redzam cilvēkā, kad viņš ir izaudzis, bija iemiesots bērnā jau mazotnē. Vienkārši viņā tas bija slēptā veidā un neizpaudās darbībā.

Var tikai domās iztēloties tos spēkus, kuriem ir jāatklājas nākotnē. Taču zīdaiņa reālajā ķermenī, protams, nav nekāda spēka, jo tas nekādā veidā neizpaužas viņa darbībās. Tam līdzinās arī ēstgribas spēks – cilvēkā tas izpaužas, ja viņš ir paēdis.

Tomēr pat tad, kad viņš ir paēdis, ēstgribas spēks paliek, tas vienkārši ir apslēpts cilvēka ķermenī. Vēlāk, kad ēdiens ir asimilējies, šis spēks atgriežas, atklājas un realizējas no potenciāla uz darbību.

Taču šis apgalvojums (par spēku, kas joprojām nav izpaudies darbībā), attiecas uz secinājumiem, jo realitātē šis spēks neeksistē. Tāpēc, ka tad, kad esam paēduši, mēs jūtam un mums ir skaidrs, ka ēstgribas spēks ir pazudis. Paraugies uz to vietu, kur bija – un vairāk tas nav.

Tādējādi ir pilnīgi neiespējami iedomāties spēku kā būtību, kas atrodas miera stāvoklī un eksistē pats par sevi,… bet tikai kā procesu. Tas ir, tajā laikā, kad darbība reāli īstenojas, tad arī izpaužas spēks, kas iekļauts darbībā.

Un ja skaidrot zinātniski, šeit ir divi jēdzieni: objekts un process, tas ir, spēks un darbība. Piemēram, ēstgribas spēks ir objekts, bet maltītes ieturēšanas veids ir process un darbības kategorija. Lai gan patiesībā tie ir viens veselums. Cilvēkam nevar rasties ēstgriba bez ēdiena tēla rašanās viņa smadzenēs. Tās ir viena veseluma divas pusītes, un ēstgribas spēkam ir jāietērpjas šajā tēlā. Tādēļ objekta un procesa klātbūtne ir vienlaikus, vai arī vienlaikus nav.

Analoģiski tam arī vēlme baudīt, kuru mēs apzīmējām kā egoismu, cilvēkā neeksistē spēka veidā, kas vēlas saņemt un kas atrodas miera stāvoklī. Piemērā ar ēdienu šī vēlme ir objekts, kurš iemiesojas kādā tēlā, kas derīgs ēdienam, un tā darbības izpaužas ēšanā. Šo darbību mēs devējam par vēlmi, ēstgribas spēku, kas atklājas iztēles darbībā. Tāpat attiecībā uz mums apspriežamo vispārīgo vēlmi saņemt, kas ir cilvēka būtība un pamats. Tā izpaužas un eksistē ietērpjoties tikai tajā formā, kura jāsaņem. Tikai tad vēlme eksistē objekta veidā, ne citādi. Un šo darbību mēs dēvējam par dzīvību vai cilvēka dzīvinošo spēku. Tas nozīmē, ka vēlmes saņemt spēks ietērpjas tajā, ko vēlas saņemt un tur darbojas. Un spēka izpausmes mērs ir cilvēka dzīvinošā spēka mērs. Tādā veidā tiek izskaidrota darbība, kuru mēs dēvējam par vēlmi.

 

DIVI VEIDOJUMI: CILVĒKS UN DZĪVA DVĒSELE

No iepriekš skaidrotā kļūst saprotams sacītais: „Un Radītājs radīja cilvēku – zemes pīšļus un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvēseli; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli”. Mēs šeit redzam divus veidojumus: atsevišķi – cilvēks un atsevišķi – dzīva dvēsele. No teksta izriet, ka sākumā tika radīts cilvēks kā zemes pīšļi, tas ir, kā noteikts daļiņu daudzuma kopums, kur ietverta cilvēka būtība, tas ir, viņa vēlme saņemt. Un šīs vēlmes saņemt spēks atrodas visās realitātē eksistējošās daļiņās, kā tika skaidrots iepriekš, un no tām tika radīti un dzima 4 veidi: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēciskais. Un šeit cilvēkam nav nekādu priekšrocību attiecībā pret citām radības daļām. Un tas definē jēgu, kas ietverta vārdos: „zemes pīšļi”.

Taču jau tika skaidrots, ka nemēdz būt tā, lai šis spēks, kas dēvēts par vēlmi saņemt, pastāvētu, neietērpjoties un nedarbojoties tajās lietās, kuras kārojamas saņemšanai. Un šādu darbību dēvē par „dzīvību”. No tā izriet, ka iepriekš, pirms cilvēkam radās cilvēciskie baudas veidi, kas atšķiras no tiem, kas raksturīgi citām radībām, – viņš tiek uzskatīts par cilvēku, kam atņemta dzīvība, par mirušu, jo viņa vēlmē saņemt nebija vietas, lai viņš ietērptos un izpaustos darbībās, kas, kā sacīts, ir dzīvības izpausme.

Un par to ir teikts: „Un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvēseli”. Un tā ir apkopotā saņemšanas forma, kas raksturīga cilvēku dzimtai. Un vārds „dvēsele” – no vārda „iedvesa”, tas ir, nodeva viņa rīcībā „zemi”, kas nozīmē – vērtību. Un „dvēsele” attiecas uz ciešanu ķīlu, kā, piemēram, „ieguldīts”, „apsūdzēts”, „saukts pie atbildības”.

Sacītā jēga: „Un iedvesa viņa nāsīs”, – tas ir, dāvāja viņam dvēseli un dzīvības vērtību, citiem vārdiem, formu kopumu, kas izpelnījās, lai būtu saņemts ar viņa vēlmi saņemt. Tad tas vēlmes saņemt spēks, kurš bija ietverts viņa atsevišķajās daļiņās, atrada vietu, lai ietērptos un darbotos tur, tas ir, tajās saņemšanas formās, kuras viņš izzināja no Radītāja, un šo darbību dēvē par „dzīvību”, kā tika sacīts augstāk.

Tāpēc beigās ir rakstīts: „Tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli”, – tas ir, tādēļ, ka vēlme saņemt sāka darboties saskaņā ar šīm saņemšanas formām, viņā momentāni atklājās dzīvība un viņš tapa par dzīvu dvēseli. Tas nenotika, pirms viņš izzināja šīs saņemšanas formas, neraugoties uz to, ka viņā jau bija iezīmogots „vēlmes saņemt” spēks, tomēr cilvēks vēl pagaidām tika uzskatīts par mirušu, nedzīvu ķermeni, jo viņā nebija vietas, lai varētu viņā izpausties un atrasties, atklājoties kā darbība.

Un kā tika skaidrots iepriekš, neraugoties uz to, ka cilvēka pamats ir vēlme saņemt, tomēr tas tiek uztverts kā puse no veseluma, jo tai jāiemiesojas kādā realitātē, kas viņam derētu. Un tad vēlme un iegūtais tēls sastāda vienotu veselumu. Pretējā gadījumā vēlme nespēs noturēties pat mirkli, kā jau tika skaidrots.

Tādējādi tajā laikā, kad ķermeņa mehānisms ir sagatavots darbam, tas ir, dzīvības vidum, cilvēciskais egoisms atklājas visā savā pilnībā, tādā veidā, kādā tika viņā iezīmogots kopš dzimšanas. Un tādēļ viņš sajūt sevī vēlmi saņemt visā pilnībā un spēkā. Tas ir, cilvēks vēlas iegūt lielu bagātību un cieņu, un visu, kas viņam krīt acīs. Un tas viss – pateicoties cilvēciskā egoisma veselumam, kurš pievelk sev visas iespējamās formas un jēdzienus, kuros vēlme ietērpjas un pateicoties kuriem eksistē.

Pēc tam, kad cilvēka dzīvnieciskās dzīvības vidus pagājis, sākas kritums, kas būtībā ir miršanas process, jo cilvēks acumirklī nemirst, tāpat kā vienā mirklī nesaņem dzīvības galīgo formu. Viņa svece, viņa egoisms pakāpeniski izdziest un līdz ar to pazūd iztēles ainas, kuras viņš vēlētos saņemt.

Viņš sāk atteikties no lielākās materiālo labumu daļas, par ko sapņoja jaunībā. Materiālie ieguvumi zaudē savu nozīmību dzīves norietā, tādējādi vecumdienās, kad virs viņa jau lidinās nāves ēna, cilvēkam iestājas laiks, kuru viņš pilnīgi nevēlas, jo viņa vēlme saņemt, viņa egoisms izdzisa un izzuda. Viņā nepaliek nekas, izņemot mazu, acīm nemanāmu dzirkstelīti, kas vēl ir ietērpta iekš kaut kā un kura tur cilvēku viņa dzīvnieciskajā dzīvībā. Taču viņam vairs nav nekādas vēlmes un cerības kaut ko saņemt.

Tādējādi mēs pierādījām, ka vēlme saņemt kopā ar viņam vēlamā priekšmeta tēlu, ir vienots veselums. Un šīm divām sastāvdaļām ir vienlīdzīgas to izpausmes, vienlīdzīgs to lielums un vienots eksistences ilgums. Līdz ar to pastāv svarīga nianse attiecībā uz atteikšanos no saņemšanas, kas izpaužas dzīves norietā. Cilvēka atteikšanās no dzīvības, iemesls, ka mēs mirstam, nav pārpilnībā (kā paēdušam cilvēkam, kurš atsakās no maltītes), bet izmisumā. Citiem vārdiem, egoisms, kad dienu beigās sāk mirt, sajūt savu vājumu un nāvi. Un tādēļ pieaug izmisums, un cilvēks atsakās no savām cerībām un sapņiem, kurus viņš loloja jaunībā.

Un papūlies izprast sacītā būtību. Tāpēc, ka tad, kad atteikšanās no kaut kā notiek aiz pārsātinājuma, cilvēks neizjūt nožēlu. Tas līdzinās strādniekam, kurš pabeidzis savu darbu. Turpretī atteikšanās izmisuma rezultātā ir pilna nožēlas un sāpju, un tādēļ to var dēvēt par „daļēju nāvi”.

 

BRĪVĪBA NO NĀVES EŅĢEĻA

Un tagad, pēc visa, kas tika skaidrots augstāk, var saprast viedo vārdus, kā viņi bija pieprasījuši: „Ierakstīts bauslības galdiņos – lasi nevis „ierakstīts”, bet „brīvība”, kas nozīmē – atbrīvojās no nāves eņģeļa”. Pirms tika saņemta Kabalas metodika, viņi apņemās atteikties no visas personiskās mantas tajā mērā, kā sacīts vārdiem „Koenu valstība”, un sekot radījuma mērķim, tas ir, saplūst ar Radītāju īpašību vienotībā – kā Viņš, Radītājs, sniedz baudu un nesaņem, tāpat viņi dos un nesaņems, un tā ir augstākās pakāpes saplūsme, kas izpausta vārdiem „svēta tauta”, kā teikts raksta „Galvojums” beigās.

Mēs jau apzinājāmies, ka cilvēka būtības pamats, tas ir, viņa egoisms, kas definēts kā vēlme saņemt, ir tikai puse no veseluma. Tas nevar pastāvēt, ja nav ietērpies materiālā tēlā vai cerībā to iegūt, jo tikai tad viņš kļūst par veselumu un tikai tad viņu var dēvēt par „cilvēka būtību”, un ne citādi.

Tādējādi, kad viņi izpelnījās pilnīgu saplūsmi ar Radītāju, viņu saņemošās kli bija absolūti tukšas. Viņiem nebija nekāda īpašuma, kāds tikai ir pasaulē, un viņi bija saplūsmē ar Radītāju īpašību identitātē. Tas nozīmē, ka viņiem nebija vēlmes kaut ko iegūt sev personīgi, bet tikai tādā mērā, kādā spēs sniegt prieku Radītājam, lai Viņš justu baudu no viņu darbiem.

Un tādēļ, ka viņu vēlme saņemt ietērpās šī ieguvuma formā, tad, ietērpjoties, savienojās ar to vienotā būtībā. Tādējādi viņi kļuva brīvi no nāves eņģeļa, jo nāve vienmēr ir eksistences neesība un atteikšanās no kaut kā, un tas ir iespējams tikai tādā gadījumā, ja ir kāda vēlmes dzirkstele eksistēt paša piepildījuma dēļ. Tāda vēlme taču nevar eksistēt, tā mirst un pazūd.

Taču, ja cilvēkā nav tādas dzirksteles, un viņa būtības visas dzirksteles ietērpjas atdevē Radītājam, tad tas nemirst un neizzūd. Tādēļ, ka pat tad, kad ķermenis anulējas – tas notiek tikai no saņemšanas savā labā viedokļa, tajā ir ietērpta vēlme saņemt, tāpēc ka citā veidā tā nevar eksistēt.

Un kad saņem viņš radījuma nolūku un Radītājs saņem no viņa baudu, jo tiek pildīta Viņa vēlme, mēs redzam, ka cilvēka būtība ietērpjas vēlmē sniegt baudu Radītājam un izpelnas absolūtu mūžību jau kā Viņa būtība. Un tādējādi izpelnas brīvību no nāves eņģeļa. Par to sacīts Midrašā: „brīvība no nāves eņģeļa”, – bet Mišnā: „Ierakstīts bauslības galdiņos – lasi nevis „ierakstīts”, bet „brīvība”, jo brīvs ir tikai tas, kurš studē Kabalu”.

Avots krievu valodā