Kabalas zinātne Latvijā

Sagatavošanās dvēseles attīstībai. Tāpat kā ķermenis nevar eksistēt bez materiālās dabas (nedzīvā, augu, dzīvnieciskā, cilvēciskā) likumu zinībām, arī dvēsele nespēj eksistēt nākamajā pasaulē, ja neiegūs zināšanas par to.

Ķermeņa eksistences 3 periodi:

pirmais mazais stāvoklis – kopš dzimšanas visas zināšanas par eksistenci saņem no vecākiem,

otrais mazais stāvoklis – aug lielāks un rūpējas par sevi kopā ar vecākiem,

pieaugušā stāvoklis – dzīvo patstāvīgi.

Cilvēks veic savu dzīvju pārdzimšanas ciklus, līdzko ar kabalas zinātnes palīdzību attīstīs dvēseli. Dvēseles izaugsme notiek, ja iegūst garīgās dabas zināšanas un veic atdeves darbības. Dvēseles attīstība ir atkarīga no dvēseles zināšanu līmeņa. Pretējā gadījumā var nodarīt sev ļaunumu, tāpat kā bērns, kurš iegūst spēkus atbilstoši savu zināšanu pakāpei par pasauli, citādi sev kaitēs. Ikviena dvēsele, kas sasniegusi pilnību, sasniedz visas dvēseles, no Ādama līdz Pilnīgas labošanās līmenim.

Ķermenis ir egoisms, nepacietīgs niknumā un skaudībā, jo tā dzīvības spēks nāk no sliktiem un labiem stāvokļiem, vairāk no sliktiem.

Zinību izpratne materiālajā un garīgajā: notiekošo ar ķermeni nosaka viņš pats un būtība, turpretī notiekošo ar dvēseli nosaka darbs un savstarpēja attieksme attiecībā uz garīgo ar materiālo. Materiālajā līmenī realitāte tiek izzināta arī bez realitātes avota izzināšanas, bet garīgajā izzināšana notiek tikai izzinot cēloņus un sekas. Atbilstoši notiekošajam, notiek tā varenuma un tam apkārt esošās garīgās realitātes izzināšana. Apslēptībās redzamas Radītāja darbības. Ar traucējošā spēka darbības pārtraukšanos, cilvēks atgriežas pie savas saknes un pilnības.

Garīgo īpašību izzināšana – nav jābūt šķietamai un apšaubāmai.

Garīgais – līdzinās gaisam, tam nav robežu, tēla, izskata, taču tas ir reāls un tikpat nepieciešams kā gaiss. Radījums sajūt savu AVAJa (četrburtu Radītāja vārds, kas atspoguļo Radītāja sajušanas 4 stadiju kārtību) uzbūvi un vēlmes. Dzīvniekiem tas ir apslēpts, vēlmi viņi sajūt tādā pakāpē, kāda nepieciešama fiziskai eksistencei.

Radītāja izzināšanas nepieciešamība. Dvēseles būtībai ir vēlme izzināt Radītāju, tās Veidotāju, jo dvēsele jūt vēlmi izzināt sevi, savu AVAJa uzbūvi.

Radītāja izzināšana. Radītājam nepiemīt materiāls tēls. Taču, ja ir vēlme, tas nozīmē, ka vēlamais eksistē realitātē.

Saprāta būtību nosaka cilvēka sajūtas, analizējot – taisnība vai meli.

Izzināšanas apzināšana notiek tikai ar kabalas metodikas palīdzību. Tas, ka realitāte ir laba, rodas, sajūtot Radītāju. To dēvē par pilnīgu apzināšanos.

Uztvere ar prātu. Ja cilvēks pamatojas uz fiziska ķermeņa prātu, viņu nepiesaista Radītāja, sabiedrības un sevis izzināšana. Viss cilvēka pārākums salīdzinājumā ar dzīvnieku ir cilvēka īpašajā orgānā, kurš gatavs apvienot sevī garīgas radības. Tādēļ viena cilvēka pārākums salīdzinājumā ar otru ir lietderīgu tēlu piesaistīšanas spēkā. Šie tēli uzkrājas veidojot vienu materiālu, ko dēvē par prātu.