Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

Ātrītis

Bērniem Komentēt

Ātrītis

Oļegs Iciksons

Lielajā pilsētā mutuļoja dzīve. Ielas bija cilvēku pilnas, un pa ceļiem plūda automobiļu upes.

Taksometri, autobusi un trolejbusi strādāja no rīta līdz vakaram. Tie nogādāja pasažierus vajadzīgajā vietā un ļoti centās, lai neviens nekavētu.

Tikai viens mazs autobuss vārdā Ātrītis vienmēr braukāja tukšs. Viņš bija ļoti darbīgs un savdabīgs autobusiņš. No rītiem, kad cilvēki steidzās uz darbu, viņš bezrūpīgi traucās pa ielām, ar vēju nopūšot no galvām cepures un signalizējot krustojumos.

– Kurp Tu? – viņam sauca. – Aizved mūs, mēs steidzamies!

– Nav laika! – atbildēja Ātrītis. – Man steidzamas darīšanas!

Patiesībā nekādu darīšanu viņam nebija.Viņš vienkārši skatījās apkārt un steidzās uzzināt, kur kas notiek.

Lielie autobusi nosodoši nolūkojas uz blēņdari, bet maršruta taksometri centās atrast viņam lietderīgu nodarbi.

– Paskaties, pieturvietā sēž sirmgalvis ar smagu somu. Aizved viņu līdz mājām.

– Ko vēl ne? Man jāsteidzās uz pilsētas parku, tur tagad sāksies svētku koncerts.

– Ātrītis nekad neatvēra durvis. Viņš bija ļoti stūrgalvīgs.

Vakarā, laternu gaismās, viņš brauca uz centrālo prospektu un līdz vēlai naktij riņķoja bezgalīgajā automobiļu plūsmā. Dažreiz viņš pat iespraucās centrālajā joslā, bet tad ātrās palīdzības mašīnas dusmīgi dzina viņu nost ar skaļām sirēnām.

Kad pilsēta iemiga, Ātrītis devās uz savu garāžu.

– Ko tu šodien redzēji, rakari? – jautāja automātiskā automazgātuve, kutinot viņu ar savām birstēm.

– Redzēju, kā bērni ar visu klasi iet uz kino.

– Un tu viņus aizvedi?

– Ko tu! No viņiem tik liela netīrība…

Reiz Ātrītis nokļuva šaurā šķērsielā. Bija sastrēguma stunda, un viņš steidzās apbraukt lielu sastrēgumu vairāku kvartālu garumā.

Pēkšņi viņam pretī izskrēja kāds cilvēks. Ātrītis dusmīgi pamirkšķināja ar gaismām, taču cilvēks apņēmīgi aizšķērsoja ceļu.

– Brauksim uz slimnīcu, – viņš teica, – manam dēlam ir slikti. Gaidi šeit.

Kad cilvēks iegāja ēkas kāpņu telpā, Ātrītis nodomāja, ka varbūt braukt prom…. Bet nezin kādēļ tomēr neaizbrauca. Pa to laiku cilvēks uz rokām iznesa zēnu, un Ātrītis pirmo reizi ielaida pie sevis pasažierus.

– Tagad viss ir atkarīgs no tevis, mazais autobus. Pasteidzies, bet tā, lai neuzbrauktu nevienam virsū.

Lai nu ko, bet steigties Ātrītis prata. Turklāt viņš zināja pilsētā visas mazās ieliņas un izbrauca pa tik īsu maršrutu, ka cilvēks pat brīnījās. Pēc aptuveni piecām minūtēm viņi apstājās pie slimnīcas uzņemšanas nodaļas.

– Paldies tev, mans mazais autobusiņ. Tu mums ļoti palīdzēji.

Sanitāri pienesa nestuves un kad zēnu uz tām uzlika, viņš vāji pasmaidīja Ātrītim.

Nestuves jau sen bija pazudušas durvīs, bet Ātrītis vēl nekādi nevarēja atgūties. Viņš juta, ka viņa dzinējs strādā nevienmierīgi. Satumsa, iedegās laternas, bet viņš joprojām stāvēja pie slimnīcas, tāds nopietns un satraukts, ka pat ātrās palīdzības mašīnas brauca garām klusējot, neko neaizrādot.

Brīdi vēlāk parādījās zēna tēvs.

– Sveiks, mans mazais draugs, – viņš uzsmaidīja.

Neviens vel nebija Ātrīti nosaucis par draugu.

– Vai uztraucies? Nebaidies, viss kārtībā. Tu paguvi laikā. Parīt viņu izrakstīs no slimnīcas.

No priekiem Ātrītis skaļi ierūcās. Viņš aizveda cilvēku uz mājām un devās uz garāžu, noguris un laimīgs.

Nākamajā rītā, kad zēna mamma un tētis izgāja no mājas, lai dotos uz slimnīcu, Ātrītis jau gaidīja viņus pie ieejas. Uz sēdekļa viņi atrada dāvanu dēlam – jaunu daudzkrāsainu pilsētas karti ar visiem maršrutiem, kinoteātriem, cirkiem un atrakciju parkiem.

Visu dienu Ātrītis pavadīja pie slimnīcas, lai nepalaistu garām brīdi, kad iznāks zēna vecāki. Beidzot zēna vecāki parādījās durvīs un māja ar rokām:

– Viņš lūdza nodot tev lielu, lielu sveicienu!

Ātrītis sāka starot, un no viņa starmešiem plūda silta gaisma.

Viņi norunāja, ka paņems zēnu no slimnīcas deviņos no rīta. Atgriezies garāžā, Ātrītis nekādi nespēja aizmigt – viņš visu laiku domāja par to, kā tas notiks. Aizmiegot, viņš stingri nolēma, ka tagad uzsāks jaunu dzīvi. No rīta Ātrītis stāvēja pie slimnīcas, drebēja no uztraukuma un viņa dzinējs skaļi, skaļi dauzījās. Piepeši pa durvīm izskrēja zēns un ar priecīgu kliedzienu pieskrēja pie viņa kā pie labākā drauga, kuru sen nebija saticis.

– Sveiks! Cik jauki, ka esi šeit. Man tik daudz tev jāpastāsta…

Tā Ātrītis sadraudzējās ar zēnu. Patiesībā, viņš sadraudzējās ar visu pilsētu. Tāpēc, ka saprata, kādu labumu var sniegt cilvēkiem. Tagad viņš pirmais izbrauc uz vēsā rīta ielu asfalta un paņem pieturās gaidošos agros pasažierus. Viņš vienmēr ir laikā tur, kur viņu gaida un viesmīlīgi atver savas durvis. Maršruta mikroautobusi viņam jautri mirkšķina un lielie autobusi nevar vien nopriecāties par viņu.

Visu dienu viņš izvadā cilvēkus, bet vakarā atgriežas garāžā noguris un laimīgs.

– Nostrādājies? – viņam jautā automātiskā automazgātuve.

– Kad palīdzi citiem, tad spēki neizsīkst, – atbild Ātrītis un smaida.

Zīmējumi: A. Vilencs

Avots: Pasakas bērniem: www.kabbalah.info

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties