Kas vairāk par visiem pasaulē baidās par visu? Pareizi, sievietes! Mēs baidāmies pazaudēt tuvākos un darbu. Baidamies, ka saslims bērni, saaukstēsies vīrs, māte lauzīs kāju, bet tēvs sasitīs mašīnu, ka vecvecmāmiņai saplīsīs trauku servīze, ka izaugs māsas meita un pulovers, kas iegādāts viņai kā dzimšanas dienas dāvana, būs kļuvis par mazu.
Baidāmies, ka tecēs jumts un sagrūs grīda, baidāmies, ka milti sadārdzināsies un celsies komunālie maksājumi, bet alga samazināsies, ka sabiedriskajā transportā palielinās braukšanas maksu un nozags naudas maku. Un visbeidzot visas sievietes baidās pieņemties svarā, īpaši slaidās.
Katra vidēji statistiskā sieviete krīzi pārdzīvo ik mēnesi, dažas – reizi nedēļā, un katra otrā – ik dienu. Tāpēc, ja vīrieši jautātu sievietēm – ko darīt, viņas mirklī saliktu visu pa plauktiņiem.
Ar visu atbildību paziņoju, virēja var pārvaldīt valsti, ja izprot visuma struktūru un prot domāt globālā mērogā.
Izdevumi un ienākumi.
Tātad, pirmkārt, nepieciešams saskaitīt, cik mēs tērējam un cik nopelnam. Piedzīt visus parādus un izkaisītos līdzekļus, samazināt visus izdevumus.
Ģimenē – skaitam un plānojam budžetu, atsakamies no visa, kas “virs nepieciešamā”. Gudrojam, vai spēsim ātri palielināt ienākumus, piemēram, pārdot kaut ko lieku, bezmaksas pakalpojumu vietā sniegt maksas pakalpojumus kaimiņiem, melnajai dienai noslēpt ģimenes briljantus. Pārstājam aicināt ciemiņus un paši nekur neejam. Visbeidzot ieslēdzamies pagrabā un gaidam, kad beigsies krīze.
Valstī – tā pati stratēģija: cenšamies piedzīt parādus no kaimiņiem. Ieviešam nodokli par gaisu, saīsinam sociālās programmas un obligātās izmaksas. Krājam rezerves.
Ar ko mums draud šāda slēgtā sistēma? Sākumā ģimenē un valstī sāk klejot sliktas domas, sarunas, pēc tam izbeidzas pārtika. Slēgtā sistēma sāk “ēst” sevi pašu.
Protams, es pārspīlēju situāciju, bet viens ir skaidrs – jebkura slēgtā sistēma ir līdsvarā, ja uz to neiedarbojas no ārpuses. Tomēr jebkura valsts ar miljons smalku diedziņu palīdzību ir saistīta ar visu pasauli: imports un eksports, politika un kultūra, radniecīgās saites, visbeidzot ikkatra dvēselē ir visas pasaules daļa.
Ja ģimene ieslēgsies mājās, tad visi izmirs vai sajuks prātā. Ja tādā veidā rīkosies valsts, tad tai draud fašistiskais režīms un iedzīvotāju bojāeja.
Pārdalīšana.
Tātad, mēs atteicāmies no visa “virs nepieciešamā”, mums ir ienākumi, bet mums jāizvēlas prioritātes – kur šos līdzekļus novirzīt pirmajā kārtā. Ģimenē galvenais – bērni. Tas nozīmē, ieguldam naudu viņu ēdināšanai un audzināšanai. Valstī – rūpniecība un lauksaimniecība. Izvēlamies izdevīgās nozares un ieguldam tajās izejvielas, materiālus un iekārtas. Tādā veidā veicot ieguldījumus nākotnē.
Bet dvēseles līmenī? – Attīstība. Ja iepriekš varējām atļauties slinkot atliekot galvenos jautājumus: kādēļ es dzīvoju, kas es esmu – līdz labākajiem laikiem, tad tagad mums vairs nav ko gaidīt. Tieši pārbaudes periodā cilvēki pārstāj slinkot, bet paši attīstītākie meklē ne tikai paņēmienus izdzīvošanai, bet vēlas izprast, kāpēc viņus piemeklējuši pārbaudījumi un kā no tiem izvairīties nākotnē.
Pareizais noskaņojums.
Armijā to sauc par “komandas garu”. Tāpēc pat pašos smagākajos laikos ģimenes locekļi vakaros satiekas viesistabā un… sapņo. Sapņo, ka drīz atnāks vasara, pāries krīze, beigsies karš un mēs nopirksim mazmeitiņai jaunu kleitu, meita sāks mācības, dēls apprecēsies, salabosim grīdu, iedēstīsim dārzu. Visbeidzot sapņo, ka viss nokārtosies.
Mūsdienu situācijā nelīdzēs sapņi. Mums jāsaprot, ka šī krīze ir īpaša. Neviens to nebija iesācis, nekādas finanšu bankas no zila gaisa to nav izdarījušas.
Jā, tās izsniedza kredītus, pārdeva un pārpārdeva ķīlas, bet tās bija spiestas to darīt, kā kamielis ir spiests tuksnesī ēst ērkšķus un vilkties uz oāzi. Tas ir viņa liktenis. Un tas ir labi, ka krīze atklājās. Kā smaga slimība tā pārgāja uz stadiju, kad nepieciešams noteikt diagnozi un uzsākt ārstēšanu.
Šādā situācijā var simtkārt baidīties, bet jāskatās taisnībai acīs. Un pats galvenais, ka visi sīkumi, tādi kā „pieņemties svarā“ un „sasist trauku servīzi“, nebūs vairs aktuāli. Tagad cilvēcei ir svarīgi izdzīvot un saprast, kādēļ tā izdzīvo. Lai turpinātu bez pārstājas patērēt? Varbūt pienācis laiks jau kļūt pieaugušiem?!
Ko darīt? Ar politekonomiskajām metodēm vien risinājumu neatrast – jāizprot visuma struktūra. Tas norāda, ka risinājums atrodams šīs pasaules līmenī, mūsu dvēseļu saiknes līmenī, kā saka kabalisti – augstāk.
Mums jādara viss tas pats, kas iepriekš: jāplāno budžets, jāmāca bērniem lasīt un rakstīt, jāiet uz darbu… Bet savā iekšējā būtībā mums jāmeklē atbalsta punkts – „kādēļ es dzīvoju, kāpēc es tā daru“?
Lūk, viss tas pats, bet savadāk. Kā tajās dienās, kad sieviete sajūt, ka gaida bērnu, un viņas dzīve tiek piepildīta ar pilnīgi citu jēgu. Vīriešiem, protams, grūti to iedomāties – tad teiksim, kā vīrietis, kurš iemīlējies un vēlas ziedot visu sevi, pēkšņi to izprot un vienā mirklī visa viņa dzīve pārvēršas.
Nevajag domāt, ka dzīves jēgas meklējumi ir pubertātes perioda pazīme, hormoni, bet mēs, pieaugušie cilvēki, “taisam biznesu”. Viss mūsu bizness ir muļķības, ja tajā nav augstākās, neegoistiskās jēgas.
Dec 15
Jaunākie komentāri