Kabalas zinātne Latvijā

Grāmata „Šamati”, 56. raksts

Dzirdēts Bešalaha nedēļas pirmajā dienā (1941. g. 2. februārī)

Toru dēvē par „parādošo”, no vārdiem „nomest lejā” (Šemota 19:13), tādēļ ka laikā, kad cilvēks studē Toru atbilstoši viņa pūlēm, tikpat lielā mērā viņš sajūt attālināšanos.

Proti, viņam atklāj patiesību – parāda viņa ticības mēru, kas ir viss patiesības pamats. Atbilstoši viņa ticībai, un tieši uz tās tiek veidots viss viņa pastāvēšanas pamats Torā un baušļos. Tad viņa acu skatam atklājas, ka viss viņa pamats ir balstīts tikai uz audzināšanu, ko viņš saņēma, jo ar saņemto audzināšanu viņam pietiek, lai izpildītu Toru un baušļus visās to precizitātēs un prasībās. Turpretī viss, kas izriet no audzināšanas, tiek dēvēts par „ticību zināšanās”.

Lai gan tas ir pretēji izpratnei: jo prāts uzliek par pienākumu sagaidīt, ka, jo vairāk cilvēks pieliek pūles Torā, tikpat lielā mērā viņam jāsajūt sava tuvošanās Radītājam. Taču kā iepriekš sacīts, Tora viņam vienmēr parāda arvien vairāk patiesības.

Ja cilvēks meklē patiesību, tad Tora tuvina viņu īstenībai un parāda viņa ticības Radītājam mēru. Tas tiek darīts, lai cilvēks varētu lūgt žēlastību un lūgt Radītāju, lai Viņš patiešām pietuvinātu viņu Sev, kad viņš izpelnīsies patiesu ticību Radītājam. Tad varēs pateikties un slavināt Radītāju par to, ka Viņš ir pietuvinājis viņu Sev.

Taču ja cilvēks neredz, cik ļoti viņš ir attālinājies no Radītāja un viņam šķiet, ka viņš virzās uz priekšu, viņa centieni un cerības ir nepamatotas un balstītas uz vāja pamata, un viņā nav nepieciešamības sajūtas lūgt Radītājam, lai Viņš pietuvinātu viņu Sev. Izrādās, viņam nav iespējas pielikt pūles, lai iegūtu pilnīgu ticību, jo cilvēks iegulda pūles tikai tajā, kas viņam trūkst.

Tādēļ, kamēr viņš nav izpelnījies redzēt patiesību, tad gluži pretēji: jo vairāk viņš apgūst Toru un baušļus, – viņš jūtas arvien pilnīgāks un nesaskata sevī jebkādu trūkumu. Tādēļ viņam nav iemesla pielikt pūles un teikt lūgšanu Radītājam, lai izpelnītos pilnīgu patiesu ticību, jo tikai tas, kurš sajūt sevī netikumus un trūkumus, prasa izlabošanos. Taču ja viņš pareizi studē Toru un baušļus, tad Tora viņam parāda patiesību, jo Torā ir brīnišķīga īpašība (sgula) parādīt cilvēka patieso stāvokli un viņa ticības lielumu. (Par to ir sacīts: „Kad viņš uzzinās, ka grēkojis…”.)

Turpretī, kad cilvēks mācās Toru, un Tora viņam parāda viņa patieso stāvokli, proti, viņa attālumu no garīgā, un viņš redz, cik zema būtne viņš ir, sliktāka par kuru nav neviena cilvēka uz zemes, tad pie viņa atnāk ļaunais gars ar citu sūdzību, pārliecinot, ka patiesībā viņa ķermenis (vēlmes) ir pretīgs un pasaulē nav zemāka par viņu, – lai novestu cilvēku līdz depresijai un vilšanās.

Tas viss tādēļ, ka ļaunais gars baidās, ka tikai cilvēks neņemtu pie sirds redzēto stāvokli un vēlētos to izlabot. Tādēļ ļaunais gars (cilvēka egoistiskais spēks) piekrīt, ka cilvēks runā par to, ka viņš savās īpašībās ir mazisks un briesmīgs, un liek viņam saprast, ka, ja viņš piedzimtu ar labākām dotībām un lielākām spējām, tad, protams, viņš spētu uzvarēt grēcinieku sevī, izlabot to un tādā veidā saplūst ar Radītāju.

Pret šiem ļaunā gara argumentiem cilvēkam ir jāiebilst, ka tieši par to ir teikts Talmūdā, Masekhet Taanit, kur sacīts, ka rabīns Elazars, rabīna Šimona bar Johaja dēls, atgriezās no sava rava iežogotās mājas („māja” – kli, „rav” – no vārda „liels”, tas ir, viņš bija pēc liela garīgā stāvokļa sasniegšanas). Viņš jāja sēžot uz ēzeļa (ēzelis hamor, no vārda homer – matērija. „Jāt, sēžot uz ēzeļa,” – nozīmē sasniegt visa sava egoistiskā materiāla izlabošanos, pārvaldot to ar nolūku Radītāja labā). Viņš jāja gar upes krastu (upe – gudrības gaismas plūsma. Krasts, „safa” no vārda „mala, robeža”. Tas ir, rabīns Elazars sasniedza gudrības robežu). Viņš bija lielā priekā. Viņa viedoklis par sevi bija skarbs, jo viņš daudz studēja Toru. Viņš satika vienu cilvēku, ārkārtīgi neglītu (tas ir, viņš ieraudzīja savas patiesās īpašības). Tas viņam sacīja: „Miers ar tevi, rebe!” Rabīns Elazars neatbildēja viņam ar sveicienu, bet teica: „Cik šausmīgs ir šis cilvēks savā neglītumā! Vai patiešām tavā pilsētā visi ir tik neglīti kā tu?” Cilvēks viņam atbildēja: „Es nezinu. Vērsies pie tā, Kurš mani radīja. Pasaki Viņam, cik briesmīgu kli (trauku) Viņš radīja”. Rabīns Elazars redzēja, ka ir grēkojis un nokāpa no ēzeļa…”

No teiktā saproti, ka tādēļ, ka viņš tik daudz studēja Toru, izpelnījās redzēt patiesību: kāds ir patiesais attālums starp viņu un Radītāju – sava tuvuma Viņam un attālināšanās mērauklu. Tādēļ sacīts, ka viņa viedoklis par sevi bija skarbs, jo viņš redzēja visu savu augstprātību, visu savu egoismu. Tāpēc izpelnījās redzēt patiesību: ka viņš ir briesmīgākais cilvēks pasaulē savā egoistiskajā neglītumā. Kā viņš to panāca? Tādēļ, ka daudz studēja Toru!

Taču kā viņš var saplūst ar Radītāju, ja viņš ir tik briesmīgs (egoistisks), proti, absolūti pretējs Radītājam? Tāpēc viņš jautāja, vai visi ir tādi kā viņš? Vai arī viņš ir vienīgais tāds neglītenis, absolūts egoists?

Atbilde bija: „Es nezinu”. Proti, viņi nezina, jo viņi nejūt. Taču kādēļ nejūt? Tādēļ ka viņi neredz patiesību, jo nav pietiekami studējuši Toru, lai tā viņiem atklātu patiesību.

Tāpēc Elijahu viņam atbildēja: „Vērsies pie tā, Kurš mani radīja”. Tā kā cilvēks redzēja, ka viņš nespēj pacelties no sava stāvokļa, pravietis Elijahu viņam atklājās un sacīja: „Vērsies pie tā, Kurš mani radīja”. Galu galā, ja Radītājs ir radījis tevī visu šo briesmīgo egoismu, Viņš precīzi zina, kā ar šiem kelim sasniegt augstāko mērķi. Tādēļ neuztraucies, ej uz priekšu un gūsi panākumus!