Grāmata „Šamati”, 52. raksts
Dzirdēts 9. Ijāra sestdienas vakarā (1943. g. 14. maijā)
„Grēks neatceļ bausli, un bauslis neatceļ grēku”. Cilvēka garīgais darbs nozīmē iet labu ceļu, taču viņa ļaunā tieksme viņam to nedod. Tādēļ jāzina, ka cilvēks nav spiests izkaust ļaunumu sevī – tas ir pilnīgi neiespējami. Ļaunums vienkārši jāienīst, kā sacīts: „Mīlošie Radītāju, ienīstiet ļaunumu!” Nepieciešams tikai naids pret ļaunumu, jo naids šķeļ tos, kas iepriekš bija tuvi.
Pats ļaunums neeksistē, ļaunuma esamība ir atkarīga no mīlestības pret labo un naida pret ļauno. Ja cilvēkā ir mīlestība pret ļaunumu, tad viņš nonāk ļaunuma slazdā. Un, ja viņš ienīst ļaunumu, tad atbrīvojas no tā ietekmes un ļaunumam nav iespējas valdīt pār cilvēku. Izrādās, cilvēka galvenais darbs nav darbs ar ļaunumu, bet gan mīlēt vai ienīst to. Un tādēļ grēks noved pie nākamā grēka.
Taču kādēļ cilvēku soda ar to, ka ļauj viņam izdarīt vēl vienu pārkāpumu? Ja cilvēks nokrīt no sava garīgā darba līmeņa, kurā viņš bija, ir jāpalīdz viņam pacelties. Un šeit mēs redzam, ka no augšas viņam dod vairāk šķēršļu, lai viņš nokristu vēl zemāk nekā pirmo reizi no pirmā grēka.
Tas tiek darīts no augšas ar nodomu: lai cilvēks izjustu naidu pret ļaunumu, viņam dod vairāk ļaunuma, lai viņš justu, cik lielā mērā grēks ir attālinājis viņu no garīgā darba. Un lai gan viņš nožēloja pirmo grēku, tomēr šī nožēla bija nepietiekama, lai atklātu viņā naidu pret ļaunumu. Tādējādi grēks noved pie grēka, un ikreiz cilvēks nožēlo grēkus, un katra grēku nožēla rada naidu pret ļaunumu – līdz viņā rodas tāds naids pret ļaunumu, ka viņš pilnībā atbrīvojas un attālinās no ļaunuma, jo naids izraisa attālināšanos.
Proti, ja cilvēks atklāj tādu naida pakāpi pret ļaunumu, kas liek viņam attālināties no ļaunuma, viņam nav vajadzīgs grēks, lai izraisītu turpmākos grēkus, un tādējādi viņš iegūst laiku, un no naida pret ļaunumu viņš nonāk pie mīlestības pret Radītāju. Tādēļ sacīts, ka „mīlošie Radītāju ienīst ļaunumu”. Galu galā viņi ienīst ļaunumu, bet ļaunums paliek savā vietā – nepieciešams tikai naids pret to.
Tas izriet no teiktā: „Tu tomēr nedaudz mazināji cilvēku eņģeļu priekšā”. Tāpēc Čūska teica: „Un jūs būsiet kā Dievi, kas izzinājuši labo un ļauno”. Proti, cilvēks pieliek pūles, vēloties tāpat kā Radītājs izprast visus augstākās vadības veidus. Un par to sacīts: „Cilvēka augstprātība viņu pazemo”, jo viņš vēlas visu izprast ar savu dzīvniecisko prātu, un ja nesaprot, tad jūtas pazemots.
Tādējādi, ja cilvēks sevī izjūt tieksmi kaut ko izzināt, tā ir zīme, ka viņam ir jāizzina vēlamais. Un ja viņš paceļas virs savas sapratnes un tā vietā, lai pieliktu pūles izzināt vēlamo, viņš visu pieņem ar ticību augstāk par zināšanām, tādā gadījumā cilvēce to uzskata par lielāko pazemojumu. Tādēļ, jo spēcīgāka viņa prasība uzzināt vairāk, jo lielākā pazemojumā viņš atrodas, pieņemot ticību augstāk par zināšanām.
Lūk, tādēļ par Mozu sacīts, ka viņš bija pieticīgs un pacietīgs, proti, pazemojuma ciešanas sajuta vislielākajā mērā.
Sacīts, ka Ādams pirms grēkošanas baudīja augļus no Dzīvības Koka un atradās pilnībā, taču viņš nevarēja tikt augstāk par savu līmeni, jo nejuta trūkumu savā stāvoklī, un tāpēc viņš nespēja atklāt Radītāja vārdus. Tādēļ bija nepieciešams viņa grēks, „briesmīgs visai cilvēcei”, kad viņš baudīja augli no Laba un Ļauna Atzīšanas koka, tādēļ viņš zaudēja visu augstāko gaismu un bija spiests sākt darbu no jauna.
Un par to teikts, ka viņš tika izraidīts no Ēdenes Dārza. Jo, ja viņš pēc grēkošanas baudīs no Dzīvības Koka (tas nozīmē pasauļu iekšējo daļu), tad dzīvos mūžīgi, proti, mūžīgi paliks savā neizlabotajā stāvoklī, jo nejutīs trūkumu savā grēcīgajā stāvoklī. Tādējādi, lai dotu cilvēkam iespēju atklāt sevī visus Radītāja vārdus (augstākās gaismas sajūtas), kas atklājas labojot labo un ļauno, Ādamam bija jābauda no Atzīšanas Koka.
Tas līdzinās cilvēkam, kurš vēlas dot savam draugam veselas mucas vīna saturu. Taču viņam ir tikai maza glāze. Ko saimnieks dara? Viņš savam draugam piepilda mazo glāzīti, kuru viņš nes mājās un iztukšo savā mucā. Atgriežas vēlreiz, un tas pats process atkārtojas, līdz viss saimnieka mucas saturs nonāk viņa mucā.
Es arī dzirdēju līdzību par diviem draugiem, no kuriem viens bija karalis, bet otrs bija nabags. Izdzirdējis, ka viņa draugs kļuvis par karali, nabags devās pie viņa un pastāstīja par savu nožēlojamo stāvokli. Tad karalis iedeva viņam vēstuli savam mantzinim, norādot, ka divu stundu laikā viņš var saņemt tik daudz naudas, cik vēlas. Nabags atnāca pie mantziņa ar nelielu krūzi, iegāja un piepildīja to ar naudu.
Taču kad viņš iznāca, kalps iesita pa krūzi un visa nauda nokrita zemē. Un tā tas atkārtojās katru reizi. Nabags raudāja: „Kāpēc viņš to dara?!” Taču beigu beigās kalps teica: „Visa nauda, ko tu paņēmi, ir tava! Tu vari to ņemt sev. Taču tev nebija trauka (kelim), lai paņemtu pietiekami daudz naudas no naudas krātuves”. Tādēļ arī tika izdomāta šī viltība.
Jaunākie komentāri