Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

5. Lišma – atmoda no augšienes un kāpēc nepieciešama atmoda no lejas

Bāls Sulams, Bāls Sulams „Šamati”, Lasītava Komentēt

Grāmata „Šamati”, 5. raksts

Dzirdēts 1944. gadā

Cilvēks nespēj saprast, kā izpelnīties lišma īpašību (Radītāja dēļ). Tāpēc, ka cilvēka prāts nespēj izprast, kādā veidā tas var notikt mūsu pasaulē. Viss notiekošais ļauj cilvēkam saprast, ka visam darbam Torā, baušļos un atalgojumam ir jābūt sevis dēļ, jo citādi nevarēs izdarīt nevienu kustību. Un tāpēc lišma ir gaisma no augšienes. Un tikai tas, kurš to sajūt, spēs saprast. Tāpēc sacīts: „Mēģiniet un pārliecināsieties, cik brīnišķīgs ir Radītājs”.

Ja tas tā ir, tad nepieciešams saprast, kādēļ cilvēkam ir jāpieliek visas iespējamās pūles un jāpilda visi iespējamie padomi, pūloties sasniegt lišma? Viņam nepalīdzēs padomi un, ja Radītājs nedos viņam citu būtību, kas dēvēta par vēlmi atdot, tad nelīdzēs cilvēkam nekādas pūles, lai sasniegtu lišma īpašību.

Atbilde ir viedo teiktajā: „Tev nebūs pabeigt šo darbu, taču arī atteikties no tā tu nevari”. Tas ir, cilvēkam ir pienākums pielikt maksimālas pūles no lejas (itaruta deletata), to dēvē par lūgšanu. Tāpēc, ka par lūgšanu dēvē trūkumu, bez kura sajūtas nav iespējams piepildījums. Un ja cilvēkam ir nepieciešamība iegūt lišma īpašības, pie viņa no augšienes nonāk lejup piepildījums, atbilde uz lūgšanu, tas ir, viņš saņem vēlamo piepildījumu. Iznāk, ka cilvēka darbs, lai saņemtu no Radītāja lišma īpašību, ir nepieciešams tikai trūkuma un kli iegūšanai – piepildījums nekad nav atkarīgs no cilvēka, un ir Radītāja dāvana.

Taču lūgšanai jābūt pilnai, tas ir, jānāk no sirds dziļuma, kad cilvēks pilnībā pārliecināts par to, ka pasaulē nav neviena, kas spētu viņam palīdzēt, izņemot Radītāju. Taču, kā lai cilvēks zina, ka neviens pasaulē nespēj viņam palīdzēt, izņemot Radītāju? Šīs zināšanas cilvēks var saņemt, ja tikai pielicis visas iespējamās pūles un pārliecinājies, ka nekas cits viņam vairs nelīdzēs. Tāpēc cilvēkam jāpilda jebkuras iespējamās darbības, lai izpelnītos atdeves īpašību Radītājam. Tikai tad viņš kļūs spējīgs uz lūgšanu par palīdzību, kas nāk no sirds dziļuma, un tad Radītājs dzird viņa lūgšanu.

Taču, ja cilvēks pūlas sasniegt atdeves īpašību, viņam viscaur jātiecas strādāt tikai atdeves labā un neko nesaņemt sevis dēļ. Tikai tādā gadījumā cilvēks atklāj, ka viņā nav nevienas vēlmes, kas piekristu strādāt atdeves labā. Tāpēc viņš nonāk pie gala slēdziena, ka viņam nav citas izejas, – tikai lūgt Radītāja palīdzību, lai viņa vēlmes pilnībā pakļautos Radītājam bez jebkādiem nosacījumiem. Tāpēc, ka cilvēks redz, ka nav viņa spēkos pārliecināt savu ķermeni anulēt savu Es. Tātad, ja cilvēks atklāj, ka viņam nav jēgas cerēt uz to, lai viņa vēlmes brīvprātīgi piekristu atdevei Radītāja dēļ, tieši tad viņa lūgšana var nākt no sirds dziļuma – un tikai tad Radītājs to pieņem.

Nepieciešams zināt, ka, iegūstot atdeves īpašību, cilvēks nonāvē savu egoismu. Tāpēc, ka egoisms ir vēlme baudīt un iegūtā vēlme atdot anulē vēlmi baudīt, nedodot tai iespēju rīkoties, kas nozīmē egoisma nonāvēšanu, jo atceļ tā izmantošanu. Un neizmantotais egoisms tiek uzskatīts par mirušu.

Ja cilvēks apzināsies, kas varētu būt galvenais šajā dzīvē, kā labad būtu vērts pūlēties, tad atklās, ka nav jau tik grūti pakļaut sevi Radītājam divu iemeslu dēļ:

1. Jebkurā gadījumā, vēlas vai nē – viņš spiests pielikt pūles šajā pasaulē. Un kas viņam beigās paliek no visām šīm pūlēm?

2. Turpretī strādājošais atdeves labā saņem milzīgu baudu pat darba laikā.

Un var minēt piemēru, ko devis dižais kabalists no Dubnas, lai paskaidrotu frāzi: „Ne Mani tu piesauci, Jēkab, jo Es biju par apgrūtinājumu tev, Israēl”. Viņš sacīja, ka tas līdzinās līdzībai par bagātnieku, kurš izkāpjot no vilciena ar nelielu ceļa somu, noliek to tur, kur visi pasažieri liek savu bagāžu, bet nesēji to paņem un nogādā viesnīcā, kur apmetas bagāti tirgoņi. Nesējs nodomāja, ka pasažieris mazo ceļa somu, protams, paņems līdzi un šim nolūkam nesējs nav vajadzīgs, un tāpēc paņēma lielu vīstokli. Taču bagātnieks vēlējās samaksāt viņam nelielu summu, kādu pieradis maksāt. Nesējs gan negribēja to pieņemt un sacīja: „Es atnesu uz viesnīcas noliktavu milzīgu vīstokli un jūtos ļoti noguris. Es ar grūtībām vilku tavu nastu, bet tu vēlies par to iedot man tik niecīgu samaksu?”

Morāle: ja cilvēks atnāk un saka, ka pielika lielas pūles, pildot garīgo darbu, tad Radītājs viņam atbild: „Ne jau mani tu piesauci, Jēkab!” Tas ir, „ne jau manu nastu tu paņēmi! Šī nasta pieder kādam citam. Ja tu saki, ka biji spiests pielikt daudz pūļu, pildot garīgo darbu, tad, protams, tu strādāji cita saimnieka labā. Tāpēc arī dodies pie viņa pēc samaksas”, „Jo Es biju par apgrūtinājumu tev, Israēl”.

Tam, kurš strādā Radītāja labā, nav jāpieliek pūles, gluži pretēji, jāsajūt bauda un iedvesma. Turpretī tas, kurš strādā citu mērķu labā, nevar vērsties pie Radītāja ar prasību, kāpēc Radītājs nedod viņam iedvesmu darbā. Tāpēc, ka viņš nestrādā Radītāja dēļ, tad kālab Radītājam maksāt viņam par darbu? Tas ir, cilvēks var vērsties ar pretenzijām tikai pie tiem, kuru labā strādā, lai tie piepildītu viņu ar baudu un dzīvības spēku.

Un, ņemot vērā, ka darbs lo lišma stāvoklī mēdz būt virzīts, lai sasniegtu dažādus mērķus, tad cilvēks var prasīt no mērķa, kura labā strādājis, lai šis mērķis dotu viņam atalgojumu, tas ir, baudu un dzīvības spēku. Un par to sacīts: „Tādi paši ir arī tie, kas tos darina un kas paļaujas uz tiem.” (115. psalms).

Taču mēs redzam, ka arī tad, ja cilvēks uzņemas darbu Radītāja dēļ bez jebkādiem citiem nolūkiem, viņš vienalga nejūt iedvesmu, kas liktu viņam uzņemties darbu Radītāja dēļ, bet uzņemas šo nastu tikai ar ticību augstāk par zināšanām, tas ir, piespiedu kārtā, pret savu vēlmi. Un tad rodas jautājums: „Kāpēc cilvēks sajūt šajā darbā tādu smagumu un pretestību, ka viņa ķermenis pastāvīgi vēlas atbrīvoties no šī darba, nejūtot no tā kādu iedvesmu?”. Un ja cilvēks strādā pieticīgi, pat tad, ja viņam nav cita mērķa, kā tikai strādāt atdeves dēļ, tad kāpēc gan Radītājs neļauj viņam sajust interesi un iedvesmu viņa darbā?

Lieta ir tā, ka baudas apslēptība ir liela palīdzība, bez kuras cilvēkam nebūtu iespējas laboties. Ja ar lēmumu sākt garīgo darbu cilvēks acumirklī sāktu sajust garīgās baudas gaismu, visas viņa egoistiskās vēlmes arī būtu piekritušas šim darbam, tas ir, cilvēks būtu tam piekritis, jo saņem baudu un iedvesmu.

Ja tas tā ir, tad cilvēkam nebūtu iespējas sasniegt atdeves īpašību (lišma), jo būtu spiests strādāt sava egoisma labā, jo garīgajā darbā sajustu daudzkārt lielāku baudu salīdzinājumā ar jebkurām pasaulīgajām nodarbēm. Un tāpēc būtu nolemts mūžīgi iegrimt darbā sevis dēļ (lo lišma), pastāvīgi saņemot baudu no savām pūlēm. Un ja cilvēks saņem baudu, nav viņa spēkos ko mainīt, jo nespēj strādāt bez atalgojuma. Tāpēc, ja cilvēks saņemtu gandarījumu darbā sevis dēļ, viņam nāktos tajā palikt uz visiem laikiem.

Līdzīgi tam, kad cilvēki dzenas pakaļ zaglim, bet viņš skrien pirmais un kliedz: „Turiet zagli!”. Un nav iespējams noteikt, kurš ir īstais zaglis, lai viņu notvertu un nolaupīto atgrieztu saimniekam. Taču, ja zaglis, proti, egoisms, neizjūt baudu mūsu darbā, pieņemot atdeves īpašību, tad, ja cilvēks strādā ticībā augstāk par saprātu un piespiež sevi, viņa egoisms pierod pie šī darba, kas vērsts pret egoistisko vēlmi baudīt, un cilvēkā rodas iespēja pāriet pie tāda darba veida, kurā par viņa mērķi kļūs labpatikas sniegšana Radītājam, jo galvenais, kas tiek prasīts no cilvēka – lai savu pūļu rezultātā viņš varētu sasniegt saplūsmi ar Radītāju, tas ir, varētu sasniegt īpašību līdzību un visas viņa darbības arī būtu atdeves dēļ.

Par šādu stāvokli sacīts: „Lūk, tad baudīsi Radītāju!”, kur „lūk, tad” nozīmē, ka darba sākumā cilvēks nevar sajust baudu, gluži pretēji, viss viņa darbs tiek pildīts pūlēs, spītējot ķermeņa vēlmei. Taču pēc tam, kad pieradināja sevi strādāt atdeves dēļ bez jebkādas iespējas saņemt atalgojumu un tic, ka no viņa pūlēm ir bauda Radītājam – tieši tad cilvēks sāk sajust Radītāju. Cilvēkam jātic, ka Radītājs atzīst jebkuras viņa pūles, neatkarīgi no tā, kā cilvēks tās novērtē. Radītājs raugās tikai uz cilvēka nolūku, un tas sniedz Radītājam prieku, kā rezultātā cilvēks izpelnas augstāko baudu.

Un tāpēc sava darba sākumā cilvēkam ir jāsajūt bauda, jo strādā Radītāja labā, jo piespiedu pūles gatavo cilvēku īstam garīgam darbam Radītāja labā. Un cilvēkam rodas iespēja gūt baudu no savām pūlēm Radītāja dēļ arī apslēptības laikā.

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties