Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 25

43. Patiesība un ticība

Bāla Sulama raksti, Bāls Sulams, Bāls Sulams „Šamati” Komentēt

Grāmata „Šamati”, 43. raksts

Par patiesību dēvē to, ko cilvēks sajūt un redz ar savām acīm. Un to dēvē par „atalgojumu un sodu”, kad nav iespējams saņemt neko bez iepriekš pieliktajām pūlēm.

Gluži kā cilvēks, kurš sēž pie mājas un nevēlas pielikt pūles, lai nopelnītu, kurš saka, ka Radītājs Labs un vēl labu saviem radījumiem, visiem dod nepieciešamo, un, protams, arī viņam sūtīs visu, kas vajadzīgs, un pašam ne par ko nav jārūpējas. Protams, šis cilvēks nomirs no bada, ja tā uzvedīsies. Un veselais saprāts mūs par to pārliecina, un mēs ar savām acīm redzam, ka patiesībā tā arī notiek, un tāds cilvēks nomirst no bada.

Taču tajā pašā laikā cilvēkam, paceļoties augstāk par saprātu, jātic, ka pat bez jebkādām pūlēm spēs sasniegt arī visu nepieciešamo, jo viņam to visu sagatavojusi speciālā vadība. Radītājs viens veica un veiks visas darbības, cilvēks nekādā veidā viņam nepalīdz. Galu galā tikai Radītājs dara visu, un cilvēks nevar kaut ko pievienot vai atņemt.

Taču, kā lai apvieno šīs divas pilnīgi atšķirīgas, savstarpēji izslēdzošas pieejas? Viens apgalvo, pamatojoties uz prātu, ka bez cilvēka līdzdalības, tas ir, bez iepriekšēja darba un pūlēm nav iespējams kaut ko sasniegt. Un tā ir patiesība, jo Radītājs vēlas, lai cilvēks to sajustu tieši tādā veidā. Tādēļ šo ceļu dēvē par patiesu.

Taču, ja tam ir pretējs stāvoklis, tādā gadījumā, kā lai to dēvē par patiesu? Lieta tā, ka par patiesu dēvē nevis ceļu un stāvokli, bet sajūtu, ka Radītājs vēlas, lai cilvēks sajustu tieši tādā veidā. Tas ir, par patiesību dēvē Radītāja vēlmi, un Viņš vēlas, lai tieši tā cilvēks to sajustu.

Taču tajā pašā laikā cilvēkam ir jātic, neraugoties uz to, ka tā nejūt un neredz, – ka Radītājs var viņam palīdzēt sasniegt visu un bez jebkādām pūlēm no cilvēka puses. To dēvē par Radītāja speciālo vadību pār cilvēku. Taču cilvēks nevar sasniegt speciālo vadību, pirms sasniegs „atalgojuma un soda” izpratni.

Tas tādēļ, ka speciālā vadība ir mūžīga un absolūta vadība, bet cilvēciskais prāts nav mūžīgs un absolūts, tāpēc mūžīgais un absolūtais viņā nevar atrasties. Tikai pēc tam, kad cilvēks izzinājis atalgojuma un soda vadību, šī izzināšana kļūst par to tilpni, kurā viņš sasniedz speciālo vadību.

Tādējādi var saprast sacīto: „Glāb mūs, Radītāj, un sūti mums veiksmi”. „Glāb” – nozīmē atalgojumu un sodu. Tas ir, cilvēkam jāraida lūgšana, lai Radītājs viņam sūtītu darbu un iespēju pielikt pūles, ar kuru palīdzību viņš izpelnīsies atalgojumu. Taču tajā pašā laikā viņam jālūdz veiksme, tas ir, speciālā vadība, lai bez jebkāda darba un pūlēm viņš izpelnītos visu labāko.

Mēs redzam tamlīdzīgu arī mūsu pasaulē. (Divi secīgi stāvokļi, kuri garīgajā notiek vienā dvēselē it kā dažādā laikā, mūsu pasaulē dalās divos atsevišķos cilvēka ķermeņos.) Mūsu pasaulē mēs tāpat redzam, ka ir cilvēki, kuri saņem atalgojumu tikai pēc lielām pūlēm un smaga darba, bet ir spējīgāki un slinkāki cilvēki, kuri nopelna ar vieglumu, kļūstot par bagātākajiem pasaulē.

Iemesls ir tāds, ka šie divi atšķirīgie materiālie stāvokļi izriet no attiecīgajām augstākajām saknēm – ar „atalgojuma un soda” un „speciālās vadības” pārvaldību. Atšķirība ir tikai tajā apstāklī, ka garīgajā tas atklājas kā divas secīgas vienas dvēseles izzināšanas, tas ir, vienā cilvēkā, taču divos viņa secīgos stāvokļos, bet matērijā tas atklājas vienā laikā, turklāt divos dažādos cilvēkos.

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties