Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 25

42. Eluls (Es pie Mīļā sava, bet Mīļais pie manis)

Bāla Sulama raksti, Bāls Sulams, Bāls Sulams „Šamati” Komentēt

Grāmata „Šamati”, 42. raksts

Dzirdēts Elula mēneša 15. dienā (1942. g. 28. augustā)

Lai saprastu, uz ko garīgajā darbā norāda saīsinājums ELULS (Es pie Mīļā sava, bet Mīļais pie manis), nepieciešams noskaidrot vēl dažus jēdzienus:

  1. „Valdīšanas”, „atmiņu”, „šofara pūšanas” nozīme, tāpat sacītā jēga: „Pakļauj savu vēlmi Viņa vēlmei, lai Viņš pakļautu Savu vēlmi tavai vēlmei”.
  2. Kāpēc viedie sacīja, ka „Grēciniekiem nekavējoties piespriež nāves sodu, bet taisnajem – tūliņ dzīvību”.
  3. Kāpēc rakstīts: „Geršona dēli: Livni un Šimi” (Šemot 6:17).
  4. Kāpēc rakstīts Zohar Grāmatā, ka „Jud ir melnais punkts, kurā nav nekā balta”.
  5. Rakstītā nozīme: „Augstākā Malhut kļūst zemākajam Keter”.
  6. Kāpēc darba prieks liecina par to, ka darbs ir pilnīgs.

Un lai izprastu visu minēto, jāsaprot radīšanas mērķis, kas ietver Radītāja vēlmi sniegt baudu radītajiem. Taču, lai radījumi nejustu kaunu, baudot dāvātu maizi, tiek veikta labošana, slēpjot baudu (augstāko gaismu). Tā rezultātā rodas ekrāns, kurš vēlmes saņemt pārvērš vēlmēs atdot. Un atbilstoši vēlmju (kelim) labošanai no saņemšanas uz atdevi, mēs saņemam agrāk slēpto gaismu, kura jau iepriekš bija paredzēta radījumiem – tas ir, saņemam visu baudu, ko sagatavojis Radītājs radīšanas nodomā.

Šeit kļūst saprotama sacītā jēga: „Mazini savu vēlmi Viņa vēlmes priekšā…” – anulē savu vēlmi baudīt, dodot priekšroku vēlmei atdot, vēlmei pēc Radītāja. Tas ir, mīlestību pret sevi maini uz mīlestību pret Radītāju, tas nozīmē anulēt sevi attiecībā pret Radītāju, tādējādi nonākot pie saplūsmes ar Radītāju. Pēc tam Radītājs tavu vēlmi baudīt var piepildīt ar gaismu, jo vēlme jau ir izlabota ar nolūku „atdeves labā”.

Par to sacīts: „… lai Viņš mazinātu Savu vēlmi attiecībā pret tavu” – Radītājs anulē savu vēlmi, tas ir, apslēptība (Cimcum), kura bija Radītāja un radījuma īpašību atšķirības rezultāts. Turklāt tādēļ, ka tagad radījums kļūst līdzīgs Radītājam, gaisma izplatās pie radījuma, kurš izpelnījies sava nolūka labošanos uz atdevi, jo radīšanas nolūks bija sniegt baudu radītajiem, un šis nodoms tagad var īstenoties.

Tas liek izprast sacītā jēgu Augstajā Dziesmā: „Es pie sava mīļā…” – tas ir, es anulēju savu nolūku baudīt savā labā un visā pilnībā to izlaboju uz atdevi. Un tad es izpelnos „…un Mans mīļais pie manis” – kad Mīļais, tas ir, Radītājs, piepilda mani ar augstāko baudu, kas ietverta Viņa nodomā sniegt baudu radījumiem. Tātad, viss, kas iepriekš bija apslēpts un ierobežots, tagad kļūst atklāts, un tādējādi atklājas, ka radīšanas nodoms ir ietverts radījumu baudā.

Taču nepieciešams zināt, ka atdodošās vēlmes atbilst vārda AVAJa (jud – hei – vav – hei) burtiem jud – hei un ir gaišas (vājas) vēlmes. Un tieši tās piepildās ar gaismu. Tādējādi radījums izpelnas „…un mans Mīļais pie manis” – piepildījumu ar visu baudu, tas ir, sasniedz Radītāja atklāsmi.

Taču ir nosacījums, ka nav iespējams izpelnīties Radītāja vaiga atklāsmi, pirms cilvēks saņem pretējo pusi: Radītāja vaiga apslēptību, un saka, ka tas viņam ir tikpat svarīgi kā atklāsme, atrodoties tamlīdzīgā priekā apslēptības stavoklī, it kā jau būtu saņēmis Radītāja atklāsmi. Taču noturēties tādā stāvoklī, pieņemot apslēptību gluži kā atklāsmi, iespējams tikai tad, ja cilvēks ir sasniedzis nolūku „Radītāja labā”. Tikai tad cilvēks ir priecīgs atrasties apslēptības stāvoklī, jo viņam ir svarīgi sniegt baudu Radītājam, un ja Radītājam lielākā bauda ir apslēptības stāvoklī, cilvēks uz to ir gatavs.

Taču, ja cilvēkā vēl ir palikušas egoistiskās vēlmes dzirksteles, tad egoistiskajā vēlmē rodas šaubas, un nav viegli viņam noticēt, ka Radītājs pārvalda pasauli tikai ar labestību un ar tieksmi uz labu mērķi – par to arī saka vārda AVAJa burts jud, kuru dēvē par „melno punktu, kurā nav nekā balta”. Tas ir, tajā ietverta pilnīga tumsa un Radītāja vaiga apslēptība.

Kad cilvēks nonāk pie tā, ka zaudē jebkādu atbalstu, viņš nonāk melnas tumsas stāvoklī, viszemākajā no stāvokļiem augstākajā pasaulē. Un no tā veidojas zemākā Keter, tas ir, atdeves kli. Tādēļ, ka augstākajam viszemākā daļa ir Malhut, kurai nav nekā, tieši tādēļ tiek dēvēta par malhut (valstību), jo uzņemoties Radītāja varu (valdīšanu), par to nesaņemot neko un paliekot priekā, tā rezultātā kļūst par Keter – vēlmi atdot, visgaišāko kli. Tieši pateicoties tam, ka pilnīgā tumsā pieņem Malhut stāvokli – no Malhut izveidojas Keter, tas ir, atdeves kli.

Tādēļ sacīts: „Taisni ir Radītāja ceļi. Taisnie tos mēros, bet grēcinieki uz tiem paklups” – grēcinieki, tas ir, tie, kuri atrodas sava egoisma varā, tiem gribot negribot ir jānokrīt zem egoisma smagās nastas, kad nonāk šajā tumsas stāvoklī. Gluži pretēji, taisnie, tas ir, tie, kuri tiecas uz atdevi, pateicoties tādam stāvoklim paceļas un izpelnas vēlmi atdot.

Noskaidrosim jēdzienu taisnais un grēcinieks:

Grēcinieks – tas, kurš nav vēl noskaidrojis savā sirdī, ka piepūles un darba ar sevi rezultātā nepieciešams sasniegt vēlmi atdot.

Taisnais – tas, kura sirdī jau noskaidrojies, ka nepieciešams izpelnīties vēlmi atdot, taču vēl nespēj to sasniegt.

Kā rakstīts Zohar Grāmatā, Šekina sacīja rabijam Šimonam Bar Johajam (Rašbijam): „Man nav kur noslēpties no tevis”, un tādēļ viņam atklājās. Sacīja Rašbijs: „Pie manis nāk Viņa vēlme”, tas ir, „Es pie sava Mīļā, bet Mīļais – pie manis”. Un tādā veidā viņš izraisa vārda AVAJa vav un hei savienojumu, kur hei – galīgā vēlme saņemt baudu, bet vav piepilda hei, kas noved pie pilnīgas izlabošanās stāvokļa.

Tādēļ sacīts, ka „taisnajiem – uzreiz piešķir dzīvību”. Tas ir, cilvēkam pašam ir jāsaka, kurā grāmatā viņš vēlas būt ierakstīts – taisno grāmatā, tas ir, tie, kuri tiecas iegūt vēlmi atdot, vai arī nē. Cilvēkam var būt dažādas vēlmes, lai īstenotu atdevi. Piemēram, reizēm cilvēks saka: „Pareizi, es vēlos iegūt vēlmi atdot, taču lai no šīs atdeves arī man kaut kas „atlektu”, tas ir, vēlas saņemt sev abas pasaules un savu atdevi izmantot baudas gūšanai sev.

Taču taisno grāmatā tiek ierakstīts tikai tas, kurš nolēma savu vēlmi saņemt pilnībā mainīt uz vēlmi atdot, neko neizmantojot savā labā, lai viņam pēc tam nebūtu iespēja sacīt: „Ja es būtu zinājis, ka egoistiskajai vēlmei ir pilnīgi jāizzūd, tad nelūgtu par tās atcelšanu”. Tādēļ cilvēkam skaļā balsī ir jāsaka par savu nolūku būt ierakstītam taisno grāmatā, lai pēc tam nenāktu ar pretenzijām.

Nepieciešams zināt, ka garīgajā darbā taisno grāmata un grēcinieku grāmata atrodas vienā cilvēkā, tas ir, cilvēkam pašam jāizvēlas un beidzot jāizlemj, ko tieši viņš vēlas, jo vienā ķermenī, vienā cilvēkā ir gan taisnais, gan grēcinieks.

Tādēļ cilvēkam jāsaka, vai viņš vēlas būt ierakstīts taisno grāmatā, lai acumirklī viņam tiktu piespriesta dzīvība, tas ir, atrasties saplūsmē ar Dzīvības Avotu, vēloties visu darīt tikai Radītāja labā. Un tāpat, ja viņš ierodas, lai pierakstītos grēcinieku grāmatā, kur pierakstās visi, kuri vēlas saņemt savā labā, viņš saka, lai viņu nekavējoties nolemj nāvei, tas ir, egoistiskā vēlme viņā izzudīs un it kā nomirs.

Taču cilvēks reizēm šaubās, nevēloties, lai acumirklī un visbeidzot viņā izzustu egoisms, jo viņam grūti uzdrošināties, lai visas viņa vēlmes baudīt dzirksteles acumirklī būtu nolemtas nāvei. Viņš nepiekrīt, lai viss viņa egoisms uzreiz izzustu, bet grib, lai tas noritētu pakāpeniski, nevis vienā mirklī, kad pamazām viņā darbojas vēlmes saņemt kopā ar atdeves vēlmēm.

Izrādās, ka cilvēkam nav galīga stingra lēmuma, kad viņš nolemj: vai nu „viss ir mans”, tas ir, viss manam egoismam, vai arī „viss Radītājam”, tas nozīmē galīgu stingru lēmumu. Taču, ko var darīt cilvēks, ja viņa ķermenis nepiekrīt viņa lēmumam, ka viss būtu jādod Radītājam?

Tādā gadījumā viņam atliek darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai visas viņa vēlmes būtu Radītāja labad – tas ir, raidīt Radītājam lūgšanu, lai palīdz viņam izpildīt iecerēto un visas savas vēlmes veltīt Radītājam, par to ir mūsu lūgšana: „Atceries mūs, lai mums būtu dzīvība un ieraksti dzīvības grāmatā”.

Tas nozīmē Malhut (Valstība), kad cilvēks pieņem attiecībā pret sevi šo melnā punkta stāvokli, kurā pilnīgi nav baltas krāsas, tas nozīmē anulēt savu vēlmi, lai paceltu augšup pie Radītāja atgādinājumu par sevi, un tad Radītājs atcels savu vēlmi attiecībā pret cilvēka vēlmi. Un ar ko tad cilvēks atgādina par sevi? Pūšot ragu, kuru dēvē par šofaru, no vārda Sufra de – ima (mātes skaistums), kur „viss ir atkarīgs no nožēlošanas”. Ja cilvēks pieņem tumsas (Radītāja apslēptības) stāvokli, tad tāpat viņam japūlas viņu cildināt, nevis noniecināt, ko dēvē par „mātes skaistumu”, tas ir, uzskatīt viņu par brīnum daiļu un cienīgu.

No sacītā var saprast, ko nozīmē „Ger – šona dēli: Livni un Šimi”. Ja cilvēks redz, ka viņu atstumj (giršu) no garīgā darba, viņam jāatceras, ka tas tiek darīts „Livni” dēļ, tas ir, tādēļ, ka viņš grib tieši „balto krāsu” (lavan). Ja viņam iedos „balto krāsu”, tas ir, ja viņam iemirdzēsies kāda gaisma, un viņš sajutīs patīkamu tieksmi pēc Toras un lūgšanas, tad cilvēks gatavs būt paklausīgs Torai un pildīt garīgās darbības.

Un to dēvē par „Šimi”, tas ir, tikai „baltajā gaismā” viņš ir gatavs klausīt (lišmoa). Ja darba laikā sajūt tumsu, tad nevar piekrist uzņemties tādu darbu. Tādējādi tāds cilvēks jāizraida no Valdnieka pils, jo Radītāja varas pieņemšana ir beznosacījuma. Taču, ja cilvēks saka, ka gatavs pieņemt darbu, tikai ar noteikumu, ka šis darbs būs „baltajā gaismā”, kad viņam staro dienas gaisma, bet ja darba laikā ir tumsa, viņš tam nepiekrīt, – tad tādam cilvēkam nav vietas valdnieka greznajās zālēs.

Radītāja zālēs ienākt izpelnas tikai tas, kurš vēlas strādāt atdeves labā. Kad cilvēks strādā, lai atdotu, viņam nav svarīgi, ko viņš sajūt sava darba laikā. Un ja arī viņš sajūt tumsu un kritumu, tas viņu nesamulsina, un viņš vēlas tikai vienu, lai Radītājs viņam dotu spēku pārvarēt visus šķēršļus. Tas ir, viņš nelūdz Radītāju dot viņam atklāsmi „baltajā gaismā”, bet lūdz dot viņam spēku pārvarēt visas apslēptības.

Tāpēc tam, kurš vēlas sasniegt atdevi, jāsaprot, ka, ja pastāvīgi atradīsies Radītāja atklāsmes stāvoklī (to dēvē – „baltajā gaismā”), tad tas viņam dos spēku turpināt darbu. Tādēļ, ka, ja cilvēkam spīd gaisma, viņš var strādāt arī sevis labad. Tādā gadījumā cilvēks nekad neuzzinās, vai viņa darbs ir sķīsts un nesavtīgs (tas ir, vai darbs ir Radītāja labā)? Tādēļ nespēs nonākt pie saplūsmes ar Radītāju.

Tādēļ cilvēkam no augšienes dod tumsas stāvokli, un tad viņš var redzēt, cik lielā mērā viņa darbs ir nesavtīgs. Un ja arī tumsas stāvoklī viņš var palikt priekā, tad tā ir zīme, ka viņa darbs ir Radītāja labad. Cilvēkam taču ir jāpriecājas un jātic, ka no augšienes viņam dod iespēju strādāt tieši atdeves labā.

No tā izriet, kā sacīja viedie: „Rīma pastāvīgi dusmojas”. Tas ir, tas, kurš vēl atrodas nolūkā baudīt „sevis labad”, dusmojas, jo pastāvīgi sajūt trūkumu, nespēj piepildīt savas egoistiskās vēlmes. Turpretī tam, kurš vēlas mērot atdeves ceļu, pastāvīgi ir jābūt priekā, neatkarīgi no tā, kādi apstākļi tiek viņam sūtīti, jo viņam nav nekāda nolūka „sevis labad”.

Tādēļ viņš saka, ka, ja viņš patiešām strādā tikai atdeves labad, tad, protams, viņam pastāvīgi jābūt prieka sajūtā par to, ka izpelnījies sniegt baudu Radītājam. Taču, ja jūt, ka pašlaik viņa darbs vēl nav atdeves labā, vienalga jāpaliek priekā, jo neko taču nevēlas sev un priecājas, ka viņa egoisms nevar saņemt piepildījumu no viņa darba. Un tas sagādā viņam prieku.

Taču, ja cilvēks domā, ka no viņa pūlēm kaut kas pārleks viņa egoismam, tad līdz ar to viņš dod iespēju nešķīstajām vēlmēm pieķerties viņa darbam, un tas viņā izraisa sirdēstus un īgnumu.

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties