Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

36. Trīs ķermeņi cilvēkā

Bāls Sulams, Bāls Sulams „Šamati”, Lasītava Komentēt

Grāmata „Šamati”, 36. raksts

Dzirdēts Adara mēneša 24. dienā (1944. gada 19. martā), Jeruzalemē

Garīgais jēdziens „cilvēks” sastāv no trijiem ķermeņiem: iekšējais ķermenis, dvēseles ietērps, klipat Noga, klipa „Mišha de – hivija” (čūskas āda).

Lai atbrīvotos no pēdējiem diviem ķermeņiem, kas traucē svētībai, un lai spētu izmantot tikai iekšējo ķermeni, nepieciešams domāt tikai par to, kas saistīts ar šo ķermeni. Tas ir, visām cilvēka domām pastāvīgi jābūt par to, ka „Nav neviena cita, izņemot Viņu” un tikai Viņš ir veicis, veic un veiks visas darbības Universā, un nav neviena radījuma, neviena spēka pasaulē, kas varētu šķirt cilvēku no garīguma.

Un, ņemot vērā, ka cilvēks vairs nedomā par diviem ārējiem ķermeņiem, tad tie mirst, nesaņemot barību un iespēju eksistēt. Tāpēc, ka cilvēka domas par tiem ir to dzīvinošais spēks.

Tādējādi ir teikts: „Sava vaiga sviedros pelnīsi savu maizi”. Pirms grēkā krišanas pie Ļauna un Laba Atzīšanas Koka cilvēka dzīve nebija atkarīga no maizes, tas ir, viņam nenācās veikt īpašas darbības, lai saņemtu gaismu un dzīvinošo spēku – gaisma viņam staroja arī tāpat. Taču pēc grēkā krišanas, cilvēka ķermenim pielipinājās Mišha de – hivija, un viņa dzīve kļuva atkarīga no maizes, tas ir, no barības, kuru ikreiz nācās piesaistīt no jauna. Turklāt, nesaņemot barību, šie ārējie ķermeņi mirst. Un tā ir liela labošanās, kas ļauj atbrīvoties no diviem nešķīstajiem ķermeņiem.

Tādēļ cilvēkam ir uzlikts par pienākumu pielikt pūles un censties nedomāt par to, kas skar šos divus ķermeņus, par to ir teikts: „Grēcīgas domas ir briesmīgākas par pašu grēku”, jo domas ir divu ārējo ķermeņu barība. Un atbilstoši tam, ko cilvēks par tiem domā – šie divi ķermeņi saņem dzīvinošu spēku.

Tāpēc cilvēkam jādomā tikai par iekšējo ķermeni, jo tieši iekšējais ķermenis ir viņa svētās dvēseles ietērps. Tas ir, jādomā tikai par to, kas atrodas „ārpus viņa ādas” – ārpus viņa egoistiskajām interesēm, tas arī nozīmē „ārpus ķermeņa”, ārpus viņa egoistiskā labuma, domājot tikai par tuvākā labumu.

Un tas tiek dēvēts par „ārpus ādas”, jo ārpus cilvēka ķermeņa nav iespējama kāda saikne ar klipot (egoistiskajiem nolūkiem), bet visa saikne ar klipot ir tikai „ādā”, visā, kas attiecas uz ķermeni, egoismu. Visam, kas ietērpjas ķermenī, acumirklī piesūcas klipot, bet viss, kas neietērpjas ķermenī – tiem nav sasniedzams.

Ja cilvēkam savās domās izdodas pastāvīgi atrasties ārpus ķermeniskajām interesēm, tad viņš izpelnas sacīto: „Un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Radītāju” (Ījaba Grāmata, 19:26). „Āda” – dod mājienu uz Svētās Šekinas atklāsmi, bet „saplosīta” – nozīmē labošanos, kas ļauj tai atrasties ārpus cilvēka ādas. Un tad viņš izpelnas „un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Radītāju” – tas ir, Radītājs atklājas, ietērpjoties cilvēka iekšējā ķermenī. Un tas notiek tikai tad, ja cilvēks piekrīt strādāt ārpus sava ķermeņa, tas ir, bez jebkāda baudas ietērpa ķermenī.

Turpretī grēcinieki, kas vēlas par savu darbu saņemt piepildījumu ķermenī, „ādā” (savās vēlmēs), „nomirst, nesasniedzot gudrību” – tas ir, nesaņemot jebkādu gaismu un neko nesasniedz. Un tieši taisnie izpelnas gaismas ietērpšanos viņu ķermeņos.

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties