Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

35. Par Svētuma dzīvinošo spēku

Bāls Sulams, Bāls Sulams „Šamati”, Lasītava Komentēt

Grāmata „Šamati”, 35. raksts

Dzirdēts 1945. gadā, Jeruzalemē

Sacīts: „Redzi, jūra – cik liela un plaša tā uz visām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā daudzumā visādi kustoņi, lieli un mazi.” (Psalmi 104:25)

Izskaidrojums:

Redzi, jūra – nozīmē nešķīsto vēlmju jūru (sitra achra).

Cik liela un plaša – tas ir, tā atklājas ikvienam un sauc: „Dod! Dod!” (Gav – gav!), kas nozīmē milzīgas kelim, alkstošas saņemt. Tur mudžēt mudž visādi kustoņi – nozīmē, ka tur ir augstākās gaismas, pa kurām staigā cilvēks, tās mīdot kājām.

Neskaitāmā daudzumā – lieli un mazi: tas ir, visi dzīvinošie spēki, kādi tikai var būt cilvēkam, sākot no lieliem un līdz pat maziem, kas ietverti šajā jūrā.

Un viss tādēļ, ka pastāv noteikums: „No debesīm tiek dotas dāvanas, nevis atņemtas.” (visu, ko dod no debesīm, nepieņem atpakaļ augšienē, bet paliek lejā). Tāpēc, ja cilvēks izraisījis tieksmi no augšienes, bet pēc tam to sabojājis – šī tieksme jau paliek lejā, nevis cilvēkā, tā nonāk nešķīsto vēlmju jūrā.

Tas ir, ja cilvēks ir piesaistījis nelielu gaismu, bet nespēj to noturēt pastāvīgi, jo viņa kelim (vēlmes) vēl nav pietiekami šķīstas un nav izlabotas līdz tādai pakāpei, lai atbilstu gaismai un saņemtu gaismu ar nolūku atdot, tāpat kā gaisma, kas nāk no Dodošā – tad šai gaismai ir jāizzūd no viņa.

Un tad viņš nonāk nešķīsto vēlmju varā. Un tādā veidā vairākas reizes – cilvēks saņem gaismu, bet pēc tam zaudē to. Pateicoties tam, gaisma ieplūst nešķīsto vēlmju jūrā (sitra achra), līdz piepildīsies, sasniedzot noteiktu samēru. Tas ir, pēc tam, kad cilvēks pieliks vislielākās pūles, kādas vien spēj pielikt, tad sitra achra atdod viņam visu, ko bija paņēmusi savā īpašumā, tajā ir sacītā noslēpums: „uzņems spēku – un izstums ārā” (Ījabs).

Tātad visu, ko nešķīstās vēlmes saņēma savā valdījumā, bija tikai kā ieguldījums, tas ir, uz visu to laiku, kamēr tām ir vara pār cilvēku. Turklāt visa tām piederošā vara paredzēta tikai tādēļ, lai sniegtu cilvēkam iespēju atklāt savas egoistiskās vēlmes un vērst tās Svētumā. Tas nozīmē, ka, ja nešķīstās vēlmes nebūtu valdījušas pār cilvēku, viņš apmierinātos ar mazumu un tad paliktu atšķirtībā no Radītāja visās savās vēlmēs.

Tādējādi cilvēks nekad nespētu savākt kelim, kuras attiecas uz viņa dvēseles sakni, pārvērst tās Svētumā un piesaistīt viņam paredzēto gaismu. Tāpēc labošanās nosaka, ka ikreiz, kad viņš piesaista kādu gaismu, bet pēc tam nonāk kritumā – viņam vēlreiz jāsāk no jauna, tas ir, jāsāk jauna izanalizēšana. Turklāt tas, kas bija viņam pagātnē, krīt nešķīstajās vēlmēs un glabājas to valdījumā kā ieguldījums. Tāpēc, ka cilvēks saņem no sitra achra visu, ko tā bija atņēmusi viņam visu šo laiku.

Tomēr ir jāzina, ka, ja cilvēks spētu noturēt pat vismazāko gaismas starojumu, taču pastāvīgi, – viņš jau tiktu uzskatīts par absolūtu pilnību, tas ir, ar šo nelielo gaismas mirdzumu viņš varētu virzīties uz priekšu. Tāpēc, ja viņš ir zaudējis šo mirdzumu, tad tas viņam ir jānožēlo.

Un tas līdzinās cilvēkam, kurš dēsta zemē sēklu, lai no tās izaugtu liels koks, taču acumirklī izņem šo sēklu no zemes. Un ja tas tā ir – tad kāds labums no viņa darba, no tā, ka dēstīja sēklu zemē? Turklāt var teikt, ka viņš ne tikai izņēma sēklu no zemes un to aizlaida bojā, bet izvilka no zemes veselu koku ar nobriedušiem augļiem un tos izpostīja. Un lieta ir tajā apstāklī, ka, ja viņš nebūtu zaudējis šo nelielo gaismas mirdzumu, no tās izaugtu liela gaisma. Tātad viņš zaudēja nevis mazu gaismas starojumu, bet zaudēja milzīgu gaismu.

Un ir jāzina visaptverošais likums: cilvēks nespēj dzīvot bez dzīvinošā spēka un baudas, kas izriet no radīšanas saknes, tas ir, Viņa vēlmes sniegt baudu radībām. Tādēļ neviena radība nespēj eksistēt bez dzīvinošā spēka un baudas. Tādējādi jebkurš radījums ir spiests iet un meklēt vietu, no kurienes spēs saņemt prieku un baudījumu.

Tāpēc, ja cilvēks nav spējis rast baudas sajūtu tagadnē, tad viņš saņem dzīvinošo spēku no pagātnes. Viņš var pastāstīt citiem par to, cik labi viņš jutās pagātnē un, pateicoties tam, saņemt spēku, lai dzīvotu tagadnē. Vai arī viņš iztēlojas un cer, ka nākotnē viņam būs labi. Taču baudas sajūta, kas nāk no pagātnes un nākotnes, tiek vērtēta atkarībā no tā, cik lielā mērā tā spīd cilvēkam tagadnē. Un zini, ka šis likums attiecas gan uz materiālo baudu, gan uz garīgo baudu.

Tātad, kā mēs redzam, pat tajā laikā, kad cilvēks strādā materiālajā, viņš neizbēgami nožēlo sava darba laikā, ka spiests piepūlēties, lai strādātu, un vienīgais, kādēļ viņš var turpināt darbu, ir tas, ka nākotnē viņam ir izredzes saņemt par to atalgojumu. Un šī cerība spīd viņam tagadnē, jo viņš spēj turpināt darbu.

Taču, ja viņš nespēj iztēloties atalgojumu, kas gaidāms nākotnē, tad saņem no nākotnes nevis to baudu, kuru būtu saņēmis kā samaksu par savu darbu, tas ir, gaida nevis atalgojumu, bet to, ka beigsies viņa ciešanas no nepieciešamības strādāt. Un viņš bauda jau tagadnē to, kas būs nākotnē. Tas ir, nākotne spīd viņam tādēļ, ka drīz vien darbs tiks pabeigts, beigsies laiks, kura gaitā nācās strādāt, un viņš varēs atpūsties.

Tātad jebkurā gadījumā viņam spīd bauda no atpūtas, kuru galu galā viņš saņems, tas ir, viņš redz labumu tajā, ka atbrīvosies no ciešanām, kuras izjūt no darba tagadnē un tas dod viņam spēku, kas ļauj pašlaik strādāt. Taču, ja cilvēks nespētu iedomāties, ka īsā laikā atbrīvosies no ciešanām, kuras pašlaik izjūt – viņš nonāktu izmisumā un kristu skumjās līdz tādai pakāpei, ka varētu atņemt sev dzīvību.

Un ņemot vērā iepriekš sacīto, viedie ir teikuši: „Tam, kurš atņem sev dzīvību, tam nepienākas vieta nākotnes pasaulē”, jo viņš neatzīst augstāko vadību, noliedzot to, ka Radītājs vada pasauli kā Labs un darošs labu. Taču cilvēkam jātic, ka šie stāvokļi nonāk pie viņa tādēļ, ka tādējādi no augšienes vēlas dot viņam labošanos. Tas ir, lai viņš saņemtu rešimot no šiem stāvokļiem un spētu ar īpašu spēku atklāt un saprast pasaules ceļu. Un šie stāvokļi tiek dēvēti par „pretējās puses” stāvokļiem, un ja viņš pārvarēs šos stāvokļus, tad izpelnīsies Radītāja tēlu, tas ir, gaisma sāks starot šajā pretējā pusē.

Un pastāv likums, ka cilvēks nespēj dzīvot, ja viņam nav iespējas saņemt prieku un baudu. Tātad tajā laikā, kad viņš nespēj saņemt no tagadnes, viņš jebkurā gadījumā spiests saņemt dzīvinošo spēku no pagātnes vai nākotnes. Tas ir, ķermenis meklē sev dzīvinošo spēku, izmatojot visus viņa rīcībā esošos līdzekļus. Un ja cilvēks nepiekrīt saņemt dzīvinošo spēku no materiālajām lietām, tad ķermenim nav citas izejas, un tas ir spiests piekrist saņemt dzīvinošo spēku no garīgajām lietām, jo viņam nav jebkādas citas iespējas. Tāpēc ķermenim ir jāpiekrīt saņemt prieku un baudu no atdeves, jo bez dzīvinošā spēka nav iespējams dzīvot.

Saskaņā ar teikto, iznāk, ka tajā laikā, kad cilvēks ir pieradis pildīt Toru un baušļus, lo lišma (savā labā), tas ir, saņemt atalgojumu par savu darbu – patiešām viņam ir iespēja iedomāties, ka pēc tam viņš saņems kādu samaksu un jau spēj strādāt uz tā rēķina, ka pēc tam saņems prieku un baudu.

No otras puses, ja cilvēks strādā ne tādēļ, lai saņemtu godalgu, bet vēlas strādāt bez jebkādas samaksas, tad, kā viņš spēj iedomāties, ka pēc tam viņam būs iespēja saņemt dzīvinošo spēku? Viņš nespēj iztēloties jebkādu nākotnes ainu, jo viņam taču nav uz ko pamatoties. Tāpēc, ja viņš atrodas lo lišma, nav nepieciešams dot viņam no augšienes dzīvinošo spēku, jo viņš taču saņem dzīvinošo spēku, iedomājoties nākotnes ainu, turklāt no augšienes nedod ko lieku, bet tikai nepieciešamo.

Tāpēc, ja cilvēks vēlas strādāt tikai Radītāja labā un nepiekrīt pieņemt dzīvinošo spēku jebkādā citā veidā, tad nav citas izejas un no augšienes ir spiesti iedot viņam dzīvinošo spēku. Viņš taču neprasa neko citu, izņemot spēku, kas nepieciešams dzīvībai, lai prastu turpināt dzīvot. Un tad viņš saņem dzīvinošo spēku no Svētās Šekinas mājvietas.

Un par to viedie ir teikuši: „Ikviens, kurš izjūt sabiedrības ciešanas, izpelnas mierinājumu par visu sabiedrību”. Par sabiedrību dēvē Svēto Šekinu, jo sabiedrība nozīmē saietu, tas ir, Izraēlas Saietu, bet Malhut ir visu dvēseļu kopums.

Un cilvēks nevēlas jebkādu atalgojumu savam labumam, bet vēlas strādāt Radītāja labā, ko dēvē par Šekinas atjaunošanu no pīšļiem, lai viņa nebūtu tik pazemota, kā tajā laikā, kad nevēlas strādāt Radītāja labā. Taču jebkurā lietā, no kuras cilvēks cer rast sev labumu, viņš saņem enerģiju darbam. Tad, kad runa ir par Radītāja labumu un cilvēks redz, ka saņems vismaz nelielu samaksu, tad ķermenis pretojas šim darbam, sajūtot šādā darbā pīšļu garšu.

Un šis cilvēks patiešām vēlas strādāt Radītāja labā, tikai ķermenis tam pretojas, tādēļ viņš lūdz Radītājam dot viņam spēku, lai tomēr prastu strādāt un pacelt Šekinu no pīšļiem. Tāpēc viņš izpelnas Radītāja tēlu, kurš viņam atklājas, un apslēptība izzūd.

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties