Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

28. Nemiršu, bet dzīvošu

Bāls Sulams, Bāls Sulams „Šamati”, Lasītava Komentēt

Grāmata „Šamati”, 28. raksts

Dzirdēts 1943. gadā

„Nemiršu, bet dzīvošu” (Psalms 118). Lai sasniegtu pilnību, cilvēkam ir jāsajūt, ka, ja viņš nenonāks pie īstenības, viņa stāvoklis būs nāvei līdzīgs, jo viņš taču vēlas dzīvot. Tāpēc sacītais „Nemiršu, bet dzīvošu” attiecas tikai uz cilvēku, kurš vēlas sasniegt īstenību.

Tāpēc sacīts: „Jona, ben amiti” (Jona, īstenības dēls). Jona – balodis, bet arī cilvēka vārds. Jona no vārda onaa (bauda). Dēls (ben) no vārda „saprotošs” (mevin). Tas ir, viņš saprot, jo pastāvīgi raugās uz to stāvokli, kurā atrodas un redz, ka sniedz baudu sev pašam un neizvēlas iet īstenības ceļu. Tāpēc, ka par īstenību tiek dēvēta „atdeve”, lišma, „Radītāja labā”, taču viņš meklē vienīgi baudu (onaa), kas ir mānīga un pretēja ceļam, kas ved pie Radītāja, tas ir, redz, ka saņem tikai savā labā. Taču tāpēc, ka redz savu patieso stāvokli, pēc tam izpelnas „amiti” – īstenību, taisnīgumu.

Tāpēc sacīts: „Tavas acis kā dūjiņas” (Augstā Dziesma). Svētuma acis, Šekinas acis dēvē par jonim (baloži). Šīs acis mūs māna tādā veidā, ka mums šķiet, ka Šekinai nav acu, kā sacīts Zoar grāmatā: „ Daiļa ir tā meiča, kurai nav acu”. Taču patiesība ir tāda, ka tas, kurš izpelnas īstenību, redz, ka viņai ir acis, par to sacīts: „Ja līgavai ir skaistas acis, viņas ķermenis nav jāpārbauda”.

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties