Negribu būt kā lelle!

Krīze, No M.Laitmana bloga Komentēt

Vienalga, vai tas ir mazs bērns, pieaugušais, pat dzīvnieks, augs vai akmens – visi mēģina sevi noturēt uz tiem darbojošos spēku laukā pašā labākajā un optimālākajā veidā. Tas notiek veicot neapzinātu aprēķinu, lai atrastu pašu ērtāko stāvokli un gūtu pēc iespējas lielāku baudu, bet pretī cenšoties dot pēc iespējas mazāk.
Tas ir veids, kādā darbojas egoistiskās vēlmes – tas ir dabas likums. Mūsu prāts nepārtraukti strādā, lai noturēt savu egoismu šī likuma ietvaros. Vienīgā atšķirība starp radījumiem – nedzīvajiem, augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem ir vēlmes (iekāres) attīstības līmenī, spējā izvēlēties kā un cik daudz to apmierināt. Jo attīstītāks ir radījums, jo spilgtāku, dziļāku un daudzpusīgāku apmierinājumu tas spēj gūt.
Katrs vēlas iegūt vislielāko iespējamo savu vēlmju piepildījumu, aplēšot un izsverot tam nepieciešamās pūles. Cilvēks vienmēr veic aprēķinu, cik lielu piepildījumu iespējams gūt attiecīgajā situācijā un to arī mēģina panākt. Ja nebūtu jāpiepūlas nemaz, tad mēs vēlētos iegūt visu iespējamo baudu, kas izrietētu no patreizējās situācijas.
Atlīdzību un sodu šajā pasaulē cilvēks saņem atbilstoši viņa attīstības pakāpei. Šodien par atlīdzību un sodu cilvēks uzskata vienu, bet rītdien pavisam kaut ko citu. Viss atkarīgs tikai no viņa vēlmes. Aplēse tiek veikta nevis vēlmē, bet prātā, novērtējot vai pie šādas atlīdzības vai soda ir vērts veikt atbilstošo darbību.
Viss atkarīgs no kārdinājuma iegūt atlīdzību. Cilvēkam nekas nav pārāk grūti un nemēdz būt slinkuma paša par sevi, visa būtība slēpjas gaidāmajā atlīdzībā vai sodā, – tikai tas nosaka cilvēka rīcību.
Mums šķiet, ka mēs apsveram, vai ir vērts darīt vai nedarīt, un kā labāk. Tas ir tāpēc, ka mūsos vienlaicīgi ir vairākas vēlmes un, atbilstoši, vairākas atlīdzības un sodi. Man gribas ēst, bet man sāp kāja, un es guļu uz dīvāna. Un es veicu aplēsi: vai ir jēga celties, lai aizietu uz virtuvi paēst. Bet ja kāja sāks sāpēt vēl vairāk? Vai bauda paliekot gulēt uz dīvāna nebūs tomēr lielāka par baudu, ko sniedz ēstgribas apmierināšana? Man ir vairāki parametri, un es tos izsveru: bauda no pilna vēdera pret baudu no gulēšanas uz dīvāna, lai izvairītos no sāpēm kājā.
Tādā veidā cilvēks visu dzīvi rēķina un veic aplēses. Beigās viņam šķiet, ka eksistē izvēles brīvība un iespēja atlasīt sev dažādus baudas (atlīdzības) un soda veidus. Īstenībā mūsu dzīve ir tikai mēģinājums atrast pašu izdevīgāko attiecību starp atlīdzību un sodu apstākļos, ko piespēlē dzīve. Un te nav nekādas izvēles vai rīcības brīvības, jo mēs nepārtraukti veicam aplēsi vienā un tajā pašā baudas un soda līmenī, tikai uz atšķirīgām vēlmēm un dažādos apstākļos.
Piemēram, ja cilvēks noniecina dabas likumus, pakļaujot sevi pārāk augstas temperatūras iedarbībai, viņš saņemt sodu par dabas likumu pārkāpumu. Cilvēks iegūst apdegumu vai pat zaudē dzīvību. Tātad sanāk, ka mūsu pasaulē bauda un sods ir atklāts un pieejamas cilvēka izvērtēšanai,
Bet Radītājs pagaidām slēpjas no mums, un mēs sakām, ka neviens mūs nevada, t.i. daba nav Radītāja izpausme, bet tikai akls spēks, kurai nav pārvaldnieka. Sanāk, ka Radītājs šajā pasaulē ir neredzams, bet bauda un sodas ir atklāti, un dabas likumu pārkāpējs tūlīt saņem sodu, bet taisnais – atlīdzību baudas veidā.
Bet ja cilvēks nevēlas dzīvot tikai baudas un soda dēļ, bet vēlas atklāt šīs pasaules pārvaldnieku, kas virza mūsu rīcību? Tad mums jāpakāpjas no materiālā baudas-soda līmeņa uz pārvaldītāja un rīcību ierosinošā līmeni. Tas ir pavisam cits eksistences, cits domu un vēlmju līmenis. Citādāk mēs kā lupatu lelle, ko kāds radījis un, uzmaucot to savā rokā, imitē lelles kustību.
Iedomāsimies, ka lellei ir dota spēja pacelties pāri lupatas līmenim (tas ir mūsu eksistences līmenis) pēkšņi iegūstot kaut kādu īpašu jušanu – saiti ar roku, kura to vada. Skaidrs, ka tāpēc ir jāpaceļas pāri darbībām, kas tiek veikta ar lelli, līdz rokai, kas rada darbības; līdz tam saprātam un vēlmei, kas lelli vada.
Pēc piemēra var secināt, ka lellē ir kaut kāda dzirksts, sirds punktiņš – netveramas saites sākums caur ko lelle tiek savienota ar To, kurš viņu vada. Šī dzirksts ir daļa no dievišķā spēka, Viņa, kurš pēc savas gribas rausta lelli un liek tai kustēties pašai par to nezinot. Savukārt lellei šķiet, ka to neviens nevada, un ka tā vienpersoniski izlemj kad un kā kustēties, t.i. pati nosaka savu dzīves ceļu.
Ja mēs paturēsim prātā šo piemēru, tad varbūt sapratīsim, cik ļoti patiesā lietu būtība ir slēpta, un cik liels attālums šķir vadāmo no Vadītāja. Ja mēs vēlamies attīstīt saiti ar Vadītāju caur dzirksti, sirds punktiņu, tverot pēc saites gala, kas savieno mūs ar Viņu, tad iedomāsimies, cik augstu mums jākāpj virs šīs lupatu lelles, virs visām viņas ārpus savas gribas veicamajām kustībām, turoties tikai pie saitītes, kas savieno sirds punktiņu ar Radītāju!
Pacelties virs visām lupatu lelles kustībām sauc par „ticība pāri zināšanām”. Dzīvot ar ticību nozīmē atrasties sasaitē ar Vadītāju, mēģināt noskaidrot viņa rīcību un pašam to atkārtot. Šī rīcība atrodas augstāk par lelles vēlmēm; tā viņai ir nesaprotama, jo viņa nezina, ko vēlas Vadītājs. Tāpēc Viņš ar spēku ved lelli cerot, ka tā pacelsies virs visa, kas ar to notiek un nonāks pie paša Vadītāja.
Tad lellei kļūs skaidrs, ka nav nekāda sakara starp to kā Vadītājs vada tās lupatu ķermeni un Viņu. Tā ir pilnīgi cita pasaule – atrasties sasaitē ar Vadītāju.
Te darbojas „slēpšana”. Mēs neesam spējīgi saprast un aprakstīt ar mūsu pasaules jēdzieniem to, kas ir ārpus šīs pasaules. Ja mums ir kāds sarežģīts mehānisms, tad mēs varam to tehniski aprakstīt, piemēram, ar formulām vai izmantojot rasējumu, kurā redzamas saites un mijiedarbība starp apakšsistēmām.
Eksperimentējot ar ieejas iedarbību un pētot, kas notiek sistēmas izejā, cilvēks var izkalkulēt kādas ir sistēmas likumsakarības, pēc kāda algoritma tā strādā. Tādā veidā caur mūsu pasaules jēdzieniem mēs izpētām mūsu pasaulē esošās lietas.
Lelles analoģijas gadījumā, tas nav iespējams, jo mēs neredzam visu sistēmu – Radītāja programmu un viņa iedarbības uz pasauli likumsakarības. Lai to saprastu, mums jāpārrauj savu sajūtu un saprāta valgi, un tad, atraujoties no visa, kas notiek ar mums šajā pasaulē, atklāt Radītāju.
Bet arī šī atraušanās mums jāveic balstoties uz savām sajūtām un saprātu. Mēs radām šīs pasaules nospiedumu augstākajā pasaulē. Atraujoties no šīs pasaules, mums ir iespēja iegūt jaunu formu – desmit sfēratas augstākajā līmenī, kur mēs sajutīsim jaunu pasauli.

(No lekcijas pēc Rabaša raksta „Apslēpšana un atklāšana”, „Dargot Sulam” Nr. 72 12.03.2009)

no krievu valodas tulkojis L. Survilo
Avots: http://www.laitman.ru/reshenie-krizisa/ne-xochu-byt-kukloj

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties