Warning: in_array() expects parameter 2 to be array, string given in /home/kabriga/public_html/wp-content/plugins/wordpress-mobile-pack/frontend/sections/show-rel.php on line 37

20. Lišma

Bāls Sulams, Bāls Sulams „Šamati”, Lasītava Komentēt

Grāmata „Šamati”, 20. raksts

„Lišma” ir nolūks Radītāja labā un lai sasniegtu nolūku lišma, cilvēkam jāizpelnas palīdzība no augšienes, augstākās gaismas veidā. Un cilvēka prāts nav spējīgs saprast, kā tas ir iespējams un tikai tie, kas to ir izpelnījušies, zina un saka citiem: „Mēģiniet un redzēsiet, cik brīnišķīgs ir Radītājs”.

Tādējādi, kad cilvēks gatavojas pildīt garīgos likumus, ko dēvē par „debesu varas nastu”, šim viņa lēmumam ir jābūt absolūtam, proti, virzītam uz pilnīgu atdevi, nevis saņemšanu. Un ja cilvēks redz, ka ne visas viņa vēlmes (garīgie orgāni) piekrīt šim lēmumam, tad nav nekā cita, kas varētu viņam palīdzēt, izņemot lūgšanu – kad lūgšanā izteiktu Radītājam visas savas sirds ilgas, lūdzot palīdzēt, lai viņa ķermenis piekristu kļūt par Radītāja vergu (tas ir, lai viņa vēlmes piekristu līdzināties Radītāja vēlmēm).

Taču nesaki, ka, ja „lišma” ir dāvana no augšienes, tad visas cilvēka pūles un visas labošanās, ko viņš veic savos centienos sasniegt atdevi, ir veltīgas – ja viss ir atkarīgs tikai no Radītāja. Tieši par to ir sacījuši viedie: „Cilvēkam nav tiesību atbrīvot sevi no šī darba, un viņam ir jāsasniedz tāda prasība un tieksme sasniegt „lišma”, kas kļūtu par lūgšanu, jo bez lūgšanas to sasniegt nav iespējams”.

Tomēr nevar viņā dzimt autentiska lūgšana, līdz spēs saprast, ka bez tās nav iespējams sasniegt „lišma”. Tāpēc pateicoties visiem centieniem, ko viņš veicis, pūloties sasniegt „lišma”, viņā rodas īsta vēlme (izlabotā kli) saņemt šo atdeves īpašību. Un jau pēc visām viņa darbībām viņš var nonākt pie īstas lūgšanas, jo redz, ka visas viņa pūles nespēj viņam palīdzēt. Tikai tad viņā dzimst autentiska lūgšana, kas nāk no viņa sirds dziļumiem un Radītājs dzird šo lūgšanu, un dāvina viņam atdeves īpašību – „lišma”.

Nepieciešams arī zināt, ka, iegūstot „lišma” īpašību, cilvēks nogalina savu egoistisko nolūku „savā labā”, kas dēvēts par „ļauno sākotni”, jo ļaunā sākotne nozīmē „saņemt savā labā”. Taču, izpelnoties atdeves īpašību, cilvēks anulē šo nolūku „savā labā”. Tādējādi viņš nogalina savu egoismu, tas ir, vairs neizmanto savu nolūku „savā labā”. Un kļuvis nepieprasīts un zaudējis savu lomu, tāds nolūks nomirst.

Taču, ja cilvēks apzināsies, ko viņš ir ieguvis visu savu centienu rezultātā, tad sapratīs, ka nav nemaz tik grūti paverdzināt sevi Radītājam, divu iemeslu dēļ:

1. Galu galā, tā vai citādi, apzināti vai nē, viņam joprojām ir jāstrādā šajā pasaulē.

2. Taču, ja viņš strādā „lišma”, Radītāja labā, tad gūst baudu no paša darba.

Un saistībā ar to atcerēsimies Dubnas Magida piemēru, kas izskaidro frāzi: „Taču ne Mani tu aicināji, Jēkab, jo Es biju tavs apgrūtinājums, Israēl” – jo cilvēks, kas strādā Radītāja labā, sava darba laikā neizjūt smagumu, bet gan prieku un iedvesmu.

Taču tas, kurš strādā ar citu mērķi, ne Radītāja labā, nevar nākt pie Viņa ar pretenzijām, sakot, kāpēc Radītājs viņam nepalīdz un nesūta spēku un iedvesmu, laikā, kad viņš pieliek pūles. Viņš taču strādā cita mērķa labā. Un tikai pie tā, kā labā viņš strādā, var vērsties ar sūdzībām, lai Viņš dotu viņam enerģiju un baudu darba laikā. Un par tādu cilvēku ir teikts: „Tādi paši ir arī tie, kas tos (dievekļus) darina un kas paļaujas uz tiem”. (Psalmi 115)

Taču nebrīnies, kāpēc tajā laikā, kad cilvēks pieņem Radītāja varu, tas ir, vēlas strādāt Viņa labā, viņš nejūt degsmi un iedvesmu, dzīves un baudas sajūtu, lai tas viss liktu viņam pieņemt nolūku „Radītāja labā”. Gluži pretēji, cilvēkam ir jāpieņem šis noteikums „Radītāja labā” pret savu vēlmi, nejūtot no tā neko patīkamu, kad ķermenis pilnīgi nepiekrīt šādai verdzībai – tādā gadījumā, kādēļ Radītājs nesniedz cilvēkam patīkamu sajūtu?

Lieta tā, ka tā ir milzīga palīdzība no Radītāja puses, jo, ja cilvēka egoisms piekristu nolūkam „Radītāja labā”, tad cilvēks nekad nespētu sasniegt „lišma”, bet uz visiem laikiem paliktu nolūkā „savā labā”. Līdzīgi tam, kā zaglis skrien pūlim pa priekšu un skaļāk par visiem kliedz: „Turiet zagli!” un nav saprotams, kurš tad ir zaglis, lai to notvertu un atņemtu nozagto.

Taču, kad zaglis, proti, egoisms nejūt neko patīkamu nolūkā „Radītāja labā” un nav gatavs pieņemt Viņa varu, tad ķermenis radina sevi strādāt pret vēlmi un tad viņam ir līdzekļi, kas spēj novest viņu pie nolūka „Radītāja labā”, lai viņam būtu tikai viens mērķis – sniegt Radītājam baudu.

Iepriekš visas viņa pūles bija pret viņa gribu, taču tad, kad jau pieradināja sevi strādāt atdeves labā, „Radītāja labā”, tad sasniedz baudu no paša darba. Un tas nozīmē, ka arī viņa bauda tāpat sniedz prieku arī Radītājam.

Komentēt

Modified WP Theme & Icons by N.Design Studio
Ierakstu RSS Komentāru RSS Pieslēgties